Artūrs Šopenhauers
Artūrs Šopenhauers (vācu: Arthur Schopenhauer; dzimis 1788. gada 22. februārī, miris 1860. gada 21. septembrī) bija vācu filozofs. Ietekmējies no Senās Indijas, Platona un Kanta idejām, radīja savu iracionālisma un voluntārisma filozofiju.
Viņa mācība dziļi ietekmējusi 19. un 20. gadsimta Rietumu kultūru (filozofiju, psiholoģiju, literatūru). Eksistences pamatā viņš lika iracionālu "dzīves gribu". Pats sevi sauca par kantistu, bet atradās dziļā opozīcijā Hēgelim. Ievērojamākais darbs — "Pasaule kā griba un priekšstats" (Die Welt als Wille und Vorstellung, 1819, 1852).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1788. gadā Dancigas pilsētā (tolaik Polijas-Lietuvas kopvalsts daļa) bagāta tirgotāja un rēdera Heinriha Florisa Šopenhauera un rakstnieces Johannas Henrietas, dzimušas Trozineres (Trosiener, 1766—1838) ģimenē. Pēc Polijas Otrās dalīšanas 1793. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Hamburgā, kur tēva ietekmē sāka apgūt tirgotāja amatu.
Napoleona karu periodā, kad 1805. gadā mira Šopenhauera tēvs (iespējams, pašnāvības dēļ) viņš pārcēlās uz Veimāru. Kad viņa mātes salonu apmeklējušais Gēte reiz izteicies, ka Artūram dzīvē lemts veikt lielas lietas, māte atbildējusi, ka viņa nekad neesot dzirdējusi, ka ģimenē kādreiz piedzimtu divi ģēniji. 1809. gadā Šopenhauers sāka studēt medicīnu Getingenes Universitātē, pēc pusgada papildus sāka apgūt arī filozofiju. No 1811. gada studēja Berlīnes Universitātē, kur cita starpā apmeklēja arī Fihtes un Šleiermahera lekcijas. 1813. gadā aizstāvēja doktora grādu Jēnas Universitātē. Šajā laikā dziļi ietekmējās no Herdera sekotāja Frīdriha Majera (1772—1818) indiešu filosofijas mācībām.[1] 1814. gadā pārtrauca attiecības ar māti un apmetās Drēzdenē.
Pēckara periodā 1818. gadā viņš pabeidza savu galveno darbu "Pasaule kā griba un priekštats" — vienu no ietekmīgākajām grāmatām Rietumu filozofijas vēsturē. Konflikta dēļ ar izdevēju lielākā daļa no tās tirāžas nonāca makulatūrā. Hēgeļa negatīvo atsauksmju dēļ 1820. gadā Šopenhauers neieguva pasniedzēja vietu Berlīnes Universitātē un 1831. gadā pārcēlās uz Frankfurti pie Mainas, kur tikai pēc apceres Parerga und Paralipomena publicēšanas 1851. gadā sāka gūt plašāku starptautisku ievērību. Viņa darbu ietekmē Rihards Vāgners sacerēja operu "Tristans un Izolde", Šopenhauera filozofijas ietekme jūtama arī vēlāk sacerētajā operā "Parsifāls" .[2]
Miris 1860. gadā Frankfurtē pie Mainas.
Filozofiskie uzskati
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šopehnauera filozofija krasi atšķiras no 19. gadsimta vācu filozofijas tradīcijām. Viņa domas ceļam nav raksturīga metodoloģiska stingrība un saskaņotu jēdzienu izvērsums, kas kopā veidotu vienotu filozofisku sistēmu, kā tas ir I. Kantam vai G. Hēgelim. Šopenhauera filozofisko izteiksmi raksturo plašs aforismu, alegoriju un intuitīvu pieņēmumu lietojums, kurā var saskatīt Austrumu kultūru ietekmes. Šopenhauers savā domas izklāstā bieži izmanto atziņas un piemērus no indiešu folkloras, reliģiskajiem sacerējumiem un mītiem. Šopenhauera filozofiskās domas pamatā ir jēdzieni griba, priekšstats, principum individuationis, gribas noliegums. Daži autori Šopenhaueru uzskata par pesimistu, kā arī kristietības pretinieku.
Griba
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gribas koncepts Šopenhauera filozofijas kontekstā apzīmē ārpus cilvēka izziņas esošu spēku, kas virza un uztur pasauli. Gribas idejas pamatā ir I. Kanta izstrādātais “lietas par sevi” jēdziens, kas apzīmē cilvēka izziņai nepieejamo sfēru. Šopenhaueram šī lieta par sevi ir griba, kas pati kā fenomens neatklājas cilvēka izziņai, bet producē priekšstatus par pasauli, kuri rada individualitātes ilūziju un šķietamību, ka indivīds ir šķirts no pārējās pasaules. Tieši gribas radītie priekšstati ir pamatā cilvēka ciešanām un ļaunumam, jo tie mudina pieņemt tādu pasaules skatījumu, kurā indivīds ir šķirts no citu ciešanām un mudina apliecināt dzīvi, sāpinot citus. Tieši norāde uz to, ka griba ir akla, liecina par tās tukšumu un mehānisko kustību, kurai tā pakļauj cilvēku un visu dzīvo kopumā. Neskatoties uz gribas aklo un visaptverošo klātesamību, cilvēkam ir iespēja pretoties gribai un pārvarēt tās radīto pasaules ilūziju.
Priekšstats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priekšstats ir gribas radītā pasaules ilūzija, kurā dzīvo vairums cilvēku. Gribas radītais priekšstats par pasauli liek īstenību uztvert kā sastāvošu no suverēnām vienībām, nevis kā vienotu veselumu. Tas ir pamatā savtīgumam, kas izraisa ļaunumu, šis cikls ir bezgalīgs, un tam nav nekāda mērķa vai ārējas jēgas, tāpēc cilvēks ir nolemts mūžīgai gribas verdzībai un līdz ar to nebeidzamām ciešanām. No gribas radītā priekšstata var atbrīvoties, izlaužoties no principium individuationis, un tas var notikt intuitīvas atklāsmes vai pārdomu ceļā.
Principium individuationis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cilvēks gribas pārvaldītā pasaulē atrodas principium individuationis situācijā, kas nozīmē sevis nošķiršanu no citiem cilvēkiem, viņu ciešanām un pasaules kopumā. Gribas radītie priekšstati par pasaules kārtību producē ilūzijas un dziņas, kas šaurā perspektīvā parādās kā svarīgas un vispārnozīmīgas, tomēr pēc šī principa pārvarēšanas atklājas, kā tās ir gribas atspulgs un caur tām cilvēks nonāk gribas verdzībā. Griba uzglūn neskaitāmās frontēs, bet pirmkārt jau ķermeņa prasībās — prasībā pēc vairošanās, priekā par izsmalcinātu ēdienu, kā arī sociālas dzīves prasībās — godkārē, turībā, pašapliecināšanās vēlmē u.tml. Cilvēks, kurš ieslēdzies savā individualitātē, tiecas pēc minētajām parādībām, kļūst naidīgs pret citiem cilvēkiem, un tie savukārt atbild ar to pašu, jo katrs akli cenšas sevi apliecināt sava principium individuationis robežās.
Gribas noliegums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cilvēks, kurš pēc kādas intuitīvas atklāsmes spēj atbrīvoties no principium individuationis, ierauga pasauli vienotu ar sevi pašu un visas ciešanas uztver kā savas. Gribas producēto priekšstatu pasauli viņš ierauga kā nežēlīgu un ļaunumu uzturošu mehānismu un riebumā novēršas no tās, par savu mērķi pasludinot gribas nomākšanu. Cīņa pret gribu ietver askēzes praksi, kas paredz ķermenisko vajadzību reducēšanu līdz absolūtam minumumam, tādējādi neļaujot gribai iekarot vairāk par to, cik tā ieguvusi, cilvēkam esot dzīvam. Šādi ir panākama uzvara pār gribu, lai gan pilnīgs triumfs pār gribu iestājas nāves brīdī, kad pēdējais gribas iekarojums — ķermenis — pārstāj dzīvot un līdz ar to gribēt. Starp citiem veidiem, kā pārvarēt gribu, jāmin līdzjūtība un māksla. Tieši māksla un īpaši mūzika spēj cilvēku atbrīvot no pasaules un pārcelt to citā, no gribas brīvā dimensijā. Arī līdzjūtībai ir atbrīvojošs raksturs: jūtot līdzi citu cilvēku ciešanām, notiek pretošanās gribai, kuras aklajai darbībai līdzjūtība ir sveša. Tieši līdzjūtība rada telpu, kurā nelaimīgie, gribas nomocītie cilvēki var no tās paslēpties.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Über die vierfache Wurzel des Satzes vom zureichenden Grunde, 1813
- Über das Sehn und die Farben, 1816
- Die Welt als Wille und Vorstellung, 1818/1819, 2. sējums 1844 (Pasaule kā griba un priekštats)
- Über den Willen in der Natur, 1836
- Über die Freiheit des menschlichen Willens, 1839
- Über die Grundlage der Moral, 1840
- Parerga und Paralipomena, 1851
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Urs App. Schopenhauers Kompass. Die Geburt einer Philosophie. Rorschach/Kyoto: UniversityMedia, 2011, ISBN 978-3-906000-02-2.
- ↑ Schopenhauer and Wagner Bryan Magee, 1997
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Artūrs Šopenhauers.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
- Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
- Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|