Gabrova

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gabrova
Pilsēta
Габрово
Gabrovas panorāma
Gabrovas panorāma
Karogs: Gabrova
Karogs
Ģerbonis: Gabrova
Ģerbonis
Gabrova (Bulgārija)
Gabrova
Gabrova
Koordinātas: 42°51′N 25°19′E / 42.850°N 25.317°E / 42.850; 25.317Koordinātas: 42°51′N 25°19′E / 42.850°N 25.317°E / 42.850; 25.317
Valsts Karogs: Bulgārija Bulgārija
Apgabals Gabrovas apgabals
Pilsētas tiesības no 1860
Administrācija
 • Mērs (кмет) Taņa Hristova (kopš 2011)
Platība
 • Kopējā 233,81 km2
Augstums 392 m
Iedzīvotāji (2015)
 • kopā 54 950
 • blīvums 235/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta kods 5300
Mājaslapa www.gabrovo.bg
Gabrova Vikikrātuvē
Hidroelektrostacija Gabrovā XX gadsimta sākumā

Gabrova (bulgāru: Габрово) ir Bulgārijas pilsēta, kas atrodas valsts centrālajā daļā, Balkānu Stara Planinas kalnu grēdas ziemeļu nogāzē pie Šipkas pārejas abos Jantras upes krastos, stiepjoties gar to vairāk kā 25 km garumā un tādējādi kļūstot par Bulgārijas garāko pilsētu.[1] Apmēram 20 km no pilsētas atrodas valsts ģeogrāfiskais centrs Uzana. Gabrova ir Gabrovas apgabala administratīvais centrs un lielākā pilsēta, pazīstama kā starptautisks humora un satīras festivālu centrs un ar bulgāru tautiskās atmodas stila arhitektūru. Pēc 2015. gada beigu datiem pilsētas teritorijā dzīvoja 54 950 iedzīvotāji.[2] Gabrovas kopiena (Община Габрово), kas apmēram atbilst Latvijas novadam, aizņem 556 km2 platību (no tiem pilsēta 234 km2), un kopā ar pilsētu tajā ir 70 509 iedzīvotāju.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vissvētākās Dievmātes baznīca Gabrovā, tautiskās atmodas laika arhitektūras piemineklis

Gabrovas apkaime ir apdzīvota vismaz kopš neolīta laikiem. 2 km uz austrumiem no pilsētas no IV līdz VII gadsimtam atradās daudzkārt nopostītais un atjaunotais Gradiščes cietoksnis, kurā notiek arheoloģiski izrakumi. Lielāku ekonomisku nozīmi šis rajons ieguva XII gadsimtā, kad izveidojās Otrā Bulgārijas cariste (1187-1393) ar galvaspilsētu netālajā Veliko Tarnovā. Šai laikā pie svarīgās kalnu pārejas izvietotā Gabrova kļuva par lielu ciemu ar amatniekiem, tirgotājiem un apmēram 100 mājām.

Osmaņu impērijas iebrukuma laikā Balkānos XIV gadsimtā Gabrova vēl vairāk uzplauka, jo tajā apmetās cilvēki no osmaņu ieņemtās galvaspilsētas un apkārtnes cietokšņiem. Ciems osmaņu pārvaldībā izvērtās par miestu (паланка) un attīstījās par tuvējās apkaimes ekonomisko, kulturālo un reliģisko centru.

1835. gadā Gabrovā tika atvērta pirmā bulgāru laicīgā skola, kuru bija izveidojuši vietējie tirgotāji. 1860. gadā Gabrova oficiāli ieguva pilsētas tiesības. Pilsētā bija attīstīta arī amatniecība, un tās preces ar vietējo tirgotāju starpniecību kļuva pazīstamas arī citos Osmaņu impērijas novados — kopš tiem laikiem, piemēram, Bukarestē ir Gabroveni iela. XIX gadsimta 70. gados F. Kanics nosauca Gabrovu par "lielu darbnīcu" un "pilsētu, kas dzīvo no ūdens", norādot uz plašo ūdens enerģijas izmantošanu.

Pēc krievu—turku kara (1877—1878), kurā Gabrova piedalījās galvenokārt kā Šipkas aizsardzības apgādes punkts, un tam sekojošās ziemeļu Bulgārijas jeb Bulgārijas kņazistes neatkarības iegūšanas 1878. gadā, Gabrova turpināja rūpnieciski un finansiāli attīstīties, ar savu tekstilrūpniecību izpelnoties sev "bulgāru Mančestras" nosaukumu.[3]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās pilsētā no ražošanas ir attīstīta galvenokārt vieglā rūpniecība un mašīnbūve.

Gabrovu dzelzceļa atzarojums savieno ar Bulgārijas dzelzceļu tīklu, caur pilsētu iet svarīgs autoceļš — Transeiropas koridora #9 (HelsinkiKijevaBukaresteDimitrovgrada, tālāk Stambula) sastāvdaļa.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pareizticīgo krusta nešana Gabrovā. Saskaņā ar tradīciju, priesteri iesviež koka krustu Jantras upē, pēc kā ticīgajiem jāmetas ledainajā ūdenī to "glābt".

Kā tas parasts Austrumeiropā, pilsēta sasniedza savu iedzīvotāju maksimumu īsi pirms sociālisma sistēmas sabrukuma — 1986. gadā tajā dzīvoja 81 768 cilvēku,— pēc kā iedzīvotāji sāka migrēt prom uz galvaspilsētu un ārzemēm.

Gabrovas iedzīvotāju skaits:

1887 1910 1934 1946 1956 1965 1975 1985 1992 2001 2005 2011
7958 8423 13668 21180 37919 57920 75091 81629 76529 67065 63004 58950

Saskaņā ar 2011. gada datiem, 6% (3 563 no 58 950) pilsētas iedzīvotāju nav deklarējuši savu etnisko piederību, starp citiem tā sadalījusies šādi:

  • Bulgāri: 97,9% (54 227)
  • Turki: 0,9% (473)
  • Čigāni: 0,6% (3430)
  • Citas tautības: 0,3% (193)
  • Nenoteiktie: 0,3% (151)[4]

Kultūra, izglītība un tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gabrovas Tehniskā Universitāte

Gabrovā ir 5 teātri, t.sk. dramatiskais un leļļu teātris, Humoras un satīras nams, kurš kalpo kā humora propagandas centrs, kinoteātris, muzeji, no kuriem ievērojamākie ir Etaras arhitektūras un etnogrāfijas komplekss un Valsts izglītības muzejs Aprilova Valsts vidusskolā.

Pilsētā atrodas viena no lielākajām valsts tehniskajām universitātēm ar vairāk nekā 5000 studentiem.[5]

Trešajā maija sestdienā Gabrovā notiek ikgadējs humora un satīras karnevāls, kura laikā ielas piepilda daudzveidīgi pārģērbti personāži, kā arī skan tautas mūzika, dejo tautas dejas un cenšas demonstrēt vietējo humora izjūtu.

Ārpus pilsētas lielāki tūrisma objekti tuvumā ir arhitektūras rezervāts Boženci, Vidusbalkānu Nacionālais parks un dabas parks "Bulgarka", Drijanovas un Sokoļskas klosteri, Uzanas kalnu kūrorts un Šipkas pāreja ar kara memoriālu.

Gabrovas humors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Sančo Pansam Gabrovā, netālu no humora un satīras muzeja

Jokos gabroviešus apvaino skopumā, tāpat kā skotus Lielbritānijā. Paši gabrovieši tagad apgalvo, ka kā tirdzniecības pilsēta paši labprāt izplatījuši šādus nostāstus, lai gūtu atpazīstamību.[6] Saskaņā ar nostāstiem, gabrovieši:

  • cērt kaķiem nost astes, lai ziemas spelgonī ātrāk aiz tiem aizcirstu durvis (viens no pilsētas simboliem ir melns kaķis bez astes);
  • aptur pa nakti pulksteņus, lai velti nedeldētu mehānismu;
  • uzliek ēzeļiem zaļas brilles, lai tie neatšķirtu zāģskaidas no siena un ēstu tās;
  • kāzās dejo zeķēs, jo mūziku klausās no kaimiņu pilsētas.

Raksturīga anekdote: Gabrovietis rīko vakariņas, bet sanāk par daudz viesu. Viņš griežas pie kaimiņa: "Sveiks, man ir skāde! Atnāca 15 viesu, bet man ir tikai 10 krēslu. Vai tev nav vēl dažu?" "Jā, man ir." "Vai, cik labi! Tad es liekos piecus viesus aizsūtīšu sēdēt pie tevis."

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta sportā pazīstama ar handbolu un 1919. gadā dibināto futbola klubu "Jantra". Ir arī volejbola un regbija klubi.

Ārējie kontakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gabrovas vārdā nosaukts 1976. gada 1. aprīlī atklātais asteroīds 2206 Gabrova.[7] Par godu pilsētai nosaukts arī pakalns Livingstona salā Dienvidšetlendas salās.

Gabrovas sadraudzības pilsētas ir:

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vasils Aprilovs (Васил Априлов) (1789—1847) — Atmodas darbinieks un apgaismotājs, pirmās bulgāru laicīgās skolas dibinātājs
  • Ivans Hadži Berovs (Иван Хаджи Беров) (1858—1934) — pirmās hidroelektrostacijas uzbūvētājs Gabrovā
  • Ivans Kolčevs Kalpazanovs (Иван Колчев Калпазанов) (1835—1889) — pirmās fabrikas uzbūvētājs Gabrovā un visā Bulgārijas kņazistē.
  • Nikolajs Palauzovs (Николай Палаузов) — tirgotājs, sponsors pirmajai bulgāru laicīgajai skolai
  • Hristo Javaševs (Христо Явашев) — instalāciju mākslinieks

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]