Gustavs Bērziņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Gustavs Bērziņš (1910—1981) bija latviešu jurists, rakstnieks un politieslodzītais.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1910. gadā. Pēc Otrā kara beigām strādāja par juriskonsultu. 1945. gada rudenī Gustavs Bērziņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs un Alfrēds Sausne kopā ar sievām sāka regulāri tikties, lai apspriestu jaunākās teātra izrādes. No 1946. gada pirmdienās Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā 70 pulcējās inteliģentu grupa, kas apsprieda galvenokārt franču literatūru, katrs sanāksmju dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. G. Bērziņš vienā no sanāksmēm lasīja savus dzejoļus un prozas darbus.[1] Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki Bērziņu izsekoja un 1951. gada 17. janvārī apcietināja kopā ar citiem t. s. "Franču grupas" locekļiem, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Apcietinātie grupas dalībnieki bija Kurts Fridrihsons, Mirdza Ersa, Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste un Miervaldis Ozoliņš. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede Bērziņam par "pretpadomju propagandu un aģitāciju (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-10 panta I daļa) un piedalīšanos pretpadomju organizācijā (58-11 pants)" piesprieda desmit gadus sevišķā režīma nometnē.[1] Ieslodzījumu viņš izcieta stingra režīma Rečlaga nometnē Vorkutā. 1951. gada 26. augustā sūdzībā PSRS valsts drošības ministram Bērziņš uzsvēra, ka izmeklēšanas materiāls “ir nepareizi sastādīts un neatspoguļo patiesību un realitāti”, jo protokolos nav fiksēts tas, kas apgāž izmeklēšanas versiju.[1] Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera.

Miris 1981. gada 12. decembrī Rīgā.[2]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]