Mirdza Ersa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mirdza Ersa
Mirdza Ersa
Personīgā informācija
Dzimusi 1924. gada 22. martā
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Mirusi 2008. gada 8. jūnijā (84 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete
Nodarbošanās tulkotāja
Dzīvesbiedrs Tālivaldis Lībietis

Mirdza Beatrise Ersa (1924—2008) bija latviešu tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1924. gada 22. martā Rīgā rakstnieka Ādolfa Ersa un dziedātājas Helēnas Ersas-Kozlovskas ģimenē. Mācījās N. Vanadziņa mūzikas skolā un Franču licejā. Studēja LVU Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā (1944-1950), līdztekus līdz 1948. gadam mācījās Drāmas teātra aktieru studijā, pēc tam strādāja Rīgas Ceļojošajā un Valmieras teātrī. 1948. gadā viņa apprecējās ar Jelgavas teātra aktieri Tālivaldi Lībieti. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja apcietināja kopā ar citiem t. s. "Franču grupas" locekļiem 1951. gada janvārī, apsūdzot pretpadomju literatūras izplatīšanā. Papildus par inkriminējošiem tika izvirzīti ieraksti dienasgrāmatā 1944. gada 11. septembrī: “Mana nabaga tauta, mana Latvija. Šoreiz Tu esi tā, kas nevainīga dabū ciest. Kopā ar brāļu tautām igauņiem un leišiem Tu kriti par upuri asinskārajām vācu un boļševiku idejām. Skaists sapnis bija Tava īsā brīvība. Laimīgi ir tie, kas dzīvojuši šajā laikā. Un, kaut arī būtu jāmirst, es tomēr mīlu tevi, mana brīvā Latvija.”[1]

Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Ieva Birgere, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irma Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. 1951. gada 2. jūnijā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede viņai piesprieda septiņus gadus sevišķā režīma nometnē. Ieslodzījumu viņa izcieta stingra režīma Rečlaga nometnē Vorkutā. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera.

Pēc atgriešanās Latvijā strādāja par koncertmeistari Leļļu teātrī (1956-1961), tulkoja no franču un itāļu valodas. 1977. gadā viņu uzņēma Rakstnieku savienībā. Francijas prezidents Fransuā Miterāns Latvijas valsts vizītes laikā 1992. gadā Mirdzu Ersu un Ievu Lasi ielūdza uz oficiālo pieņemšanu Elizejas pilī Parīzē sakarā ar Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14. jūlijā. 1999. gadā viņa kopā ar S. Viesi sakārtoja Ā. Ersa dzejas izlasi "Cel altāri no zemes".

Mirusi 2008. gada 8. jūnijā Rīgā.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Francijas Republikas ordenis "Par Nopelniem Literatūrā un mākslā" (1993)
  • Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1999)

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • F. Moriaks "Ceļi pret jūru" (1961),
  • Ž. Sanda "Horācijs" (1963),
  • U. Sembens triloģija "Svelmainais vējš",
  • F. Karsaks "Atnācēji no nekurienes" (1969),
  • S. de Bovuāra "Skaistās bildītes" (1970),
  • Ž. Simenons "Svešinieki mājās" (1970), "Romāni" (1982, kopā ar I. Lasi), "Donadjē testaments" (Rakstu 2. sēj., 1994), "Ruē ģimenes logs", "Megrē pie koronera" (abi 1997),
  • Ž. Verns "Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā" (1971), "Žangada" (1973), "Piecas nedēļas gaisa balonā" (1981),
  • A. Lesāžs "Klibais velns" (1972),
  • A. de Misē "Izlase" (1974),
  • M. Emē "Runča Mura sarkanās un zilās pasakas" (1974),
  • O. de Balzaks "Cilvēciskā komēdija" (Kopoti raksti, 1, 4, 6, 10, 11, 1979-85, kopā ar citiem),
  • E. Zolā "Parīzes vēders" (1988) un "Dzīvotprieks" (1996),
  • F. Sagāna "Sāra Bernāra: Neapklusinātie smiekli" (1992).
  • G. Parize "Saimnieks" (1969),
  • Č. Paveze "Mēness un ugunskuri" (1978).[3]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rožukalne A. Francijas republikas ordeņi latvietēm. Latvijas Jaunatne, 1993. gada 11. decembrī;
  • Smagare L. Kā liesma vējā, Neatkarīgā Cīņa 1994. gada 8. aprīlī, pielikums "Hedvigas kundzes avīze", nr. 28.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]