Maija Silmale

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maija Silmale
Maija Silmale
Personīgā informācija
Dzimusi 1924. gada 20. maijā
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Mirusi 1973. gada 22. decembrī (49 gadi)
Rīga
Dzīves vieta Rīga
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete
Nodarbošanās tulkotāja

Maija Silmale (1924—1973) bija latviešu rakstniece un tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības (t. s. Franču grupas) dalībniece, disidente un politieslodzītā.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1924. gada 20. maijā Rīgā, mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā[1], līdz 1939. gadam viņas vārds bija Maija Ilga Šmite. Pēc Otrā pasaules kara beigām strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā (1945—1946),[2] no 1944. līdz 1949. gadam studēja romāņu valodas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. 1944.–1949. gadā aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā, kā arī Maijas Silmales dzīvoklī notika literāri vakari, kuru vairākus dalībniekus 1951. gadā apcietināja un tiesāja kā "franču grupu" (lai arī vakaros apsprieda ne tikai franču literatūru, bet arī citus tematus (piemēram, V. Majakovska daiļradi, M. Lutera un M. Gandija idejas, tējas tradīcijas Ķīnā u.c.), analizēja cits cita tulkojumus un lasīja nepublicētus sacerējumus).[3] Apcietināto vidū bija Maija Silmale, Mirdza Ersa, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Ieva Lase, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. Maijai Silmalei piesprieda 10 gadus ilgu ieslodzījumu. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gada maijā atbrīvoja no lēģera.

Pēc atgriešanās dzimtenē Silmale strādāja par tulkotāju. 1970. gadā viņa sastādīja franču mūsdienu dzejas izlasi "Es tevi turpinu" ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām. Tas iznāca 16 000 eksemplāru lielā tirāžā, ko ātri izpirka, un tad nāca rīkojums to izņemt no apgrozības. Kad franču avīze Le Monde atzinīgi novērtēja Rīgā izdoto antoloģiju, šo ziņu PSRS neļāva izplatīt.[4][5]

1971. gada februārī Maiju Silmali smagi slimu apcietināja un bez tiesas sprieduma ievietoja cietuma slimnīcā, martā pārvietoja uz psihiatrisko slimnīcu. Tā bija ierasta Brežņeva ēras metode cīņai ar citādi domājošajiem. Starptautiska spiediena ietekmē maija beigās viņu atbrīvoja, tomēr šī brīvība joprojām bija tikai iluzora. M. Silmalei aizliedza publicēties, kas savukārt liedza viņai eksistences līdzekļus.

Mirusi ar vēzi 1973. gada 22. decembrī Rīgā,[6] apbedīta Meža kapos.[7] Latvijas Okupācijas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir ietvertas liecības par Maiju Silmali.

Pazīstamākie tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zuika J. Atmiņas par Maiju Silmaili, 1. Rīgas Valsts ģimnāzija, 1920–1944: atmiņu krājums, sast. S. Sirsone un E. Rauhvargers, Rīga: Zinātne, 1994, 116., 117. lpp.
  2. «Ievērojami cilvēki Jelgavā. Kalendārs 2014». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 19. decembrī.
  3. LVA, 1986. fonds, 2. apr., P.6839. lieta, 1. sējums. Arnolda Stubaus u.c. lieta. Miervalža Ozoliņa pratināšanas protokols 1951. gada 15. marta. 117.–126. lpp.
  4. Paiders un Urbanovičs grābj no zila gaisa Franks Gordons, brivalatvija.lv 20.07.2011.
  5. Rolfs Ekmanis. DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS – II, Jaunā gaita, nr. 277. vasara 2014. citāts no Le Monde 1971. gada 26. martā: Priekšvārds, kā arī ļoti plašais dzejoļu klāsts, kurā dzejoļi izmeklēti pēc to poētiskās vērtības un nedodot priekšroku nevienam īpašam dzejas virzienam, liecina par kompetenci un labu gaumi.
  6. Manas vecmāmiņas sega Anda Kļaviņa, Diena, 2004. gada 15. novembrī
  7. nekropole.info