Ieva Lase

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ieva Lase
Personīgā informācija
Dzimusi 1916. gada 17. novembrī
Maskava, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Mirusi 2002. gada 25. novembrī (86 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Dzīves vieta Rīga, Inta (Komi)
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete
Nodarbošanās tulkotāja
Māsas Ruta Birgere

Ieva Lase (1916-2002) bija latviešu tulkotāja, nacionālās pretošanās kustības dalībniece, disidente un politieslodzītā.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi kā Ieva Birgere 1916. gadā Maskavā, atvaļināta Krievijas kara flotes jūrnieka Jēkaba Birgera ģimenē. 1920. gadā viņas ģimene atgriezās Latvijā. Mācījās Rīgas 20. (Kuzņecova) pamatskolā, pēc tam Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. Studēja romāņu filoloģiju Latvijas Universitātē, darbojās avīzē "Students" un aktīvi iesaistījās studenšu organizācijā "Ziemeļnieces". 1939. gada aprīlī piedalījās studentu žurnālistu kongresā Rennā Francijā. Vācu okupācijas laikā strādāja Vērtspapīru spiestuvē un darbojās nacionālā pretestības kustībā, izdodot avīzīti "Tautas Balss". 1942. gada 17. novembrī viņu apcietināja un ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē.[1]

Pēc kara beigām viņa strādāja LVU un Teātra institūtā, no 1946. gada regulāri pirmdienās pulcējās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā. Apspriesta tika galvenokārt franču literatūra, katrs dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki viņu izsekoja apcietināja kopā ar citiem t. s. "Franču grupas" locekļiem 1951. gada janvārī, apsūdzot buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs.[2]

Ieva Lase ar māsu, Valmieras drāmas teātra aktrisi, Rutu Birgeri 1957. gada ziemā

Citi apcietinātie grupas dalībnieki bija Mirdza Ersa, Skaidrīte Sirsone, Milda Grīnfelde, Maija Silmale, Elza Stērste, Eleonora Sausne, Miervaldis Ozoliņš, Kurts Fridrihsons, Arnolds Stubavs, Irīna (Irma) Stubava, Alfrēds Sausne un Gustavs Bērziņš. Ievai Lasei piesprieda 25 gadu ilgu ieslodzījumu un izsūtījumu uz PSRS nometinājuma vietām. Ieslodzījumu viņa pavadīja stingra režīma nometnē Intā, Komi APSR. Pēc Staļina nāves viņu 1956. gadā atbrīvoja no lēģera.

Pēc atgriešanās dzimtenē Ieva Lase strādāja par tulkotāju un franču valodas skolotāju Rīgas 11. vidusskolā.

Francijas prezidents Fransuā Miterāns Latvijas valsts vizītes laikā 1992. gadā Ievu Lasi un Mirdzu Ersu ielūdza uz oficiālo pieņemšanu Elizejas pilī Parīzē sakarā ar Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14. jūlijā. 1993. gadā Ieva Lase saņēma Francijas ordeni "Par nopelniem literatūrā un mākslā".

Mirusi 2002. gada 25. novembrī Rīgā.[3]

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieva Lase ir iztulkojusi aptuveni 30 grāmatu, starp tām pazīstamākās ir

  • Alēns Bombārs. Aiz borta pēc paša gribas (1953)
  • Žans Žaks Sampē, Renē Gosinī. Mazā Nikolā brīvdienas (1961)
  • Antuāns Sent–Ekziperī. Mazais princis (1966)
  • Gustavs Flobērs. Trīs stāsti (1970)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Vēstnesis, 17.11.2000 Nr. 413/417 (2324/2328)
  2. Sods par sapni un Franču grupa lma.lv
  3. Ieva Lase Inta Geile-Sīpolniece, Diena 2002. gada 28. novembrī