Heikingi

Fon Heikingi (vācu: von Heyking, von Heucking) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas Livonijā zināma kopš 15. gadsimta un bija ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā (1620). Vēlāk dzimtas atzari izplatījās arī Prūsijā un Krievijā.

Vēsture

Heikingu dzimtas Kurzemes atzars cēlies no bruņinieka Heinriha (Hermaņa) Heikinga, kas pēc dzimtas leģendas pēc 1490. gada ieceļojis Livonijā no Vestfālenes. Zināms, ka 1535. gadā Livonijas ordeņa mestrs Hermans fon Brigenejs viņa dēlam Vilhelmam Heikingam piešķīra Terpentīnes (Terpentin) muižu pie Tērvetes upes, vēlāko Bramberģes muižu (Brandenburg).^[1]^[2] 1537. gadā Aizputes pilskungs Johans Heikings savā īpašumā ieguva Embūtes pili, viņš bija Piltenes fogts laika periodā starp 1542. un 1547. gadu, kura īpašumā ap 1550. gadu bija arī Plepju muiža (Pleppen) pie Priekules.

1620. gadā Gothardu Heikingu uzņēma Kurzemes bruņniecībā. Vairāki Heikingu dzimtas piederīgie bija Kurzemes hercogistes un Piltenes apgabala politiķi, landtāgu vadītāji un landrāti. Pēc Kurzemes hercogistes un Piltenes apgabala pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā Heikingi dienēja tās armijā. Krievijas impērijas valdība 1853. un 1862. gadā Heikingiem piešķīra mantojamu baronu titulu. 1905. gada revolūcijas laikā nodedzināja Heikingiem no 1853. gada piederējušo Lielīvandes muižu, ko ar nelielām izmaiņām atjaunoja 1912. gadā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Heikingiem atņēma visus zemes īpašumus, un līdz 1939. gadam visi dzimtas piederīgie pameta Latviju.

Ievērojami Heikingi

Ernests Ēvalds fon Heikings (1677—1724), Piltenes apgabala pārvaldnieks (1715—1717)
Benedikts Heinrihs Heikings (1688-1767), Kurzemes un Zemgales hercogistes politiķis, Kandavas pilskungs (1733—1739), Sēlpils virspilskungs Jēkabpilī (1739—1761), Jelgavas virspilskungs (1761—1763)
Frīdrihs Vilhelms Heikings (1707—1772), Kurzemes un Zemgales hercogistes politiķis, Kandavas pilskungs (1763—1767), Jelgavas virspilskungs un Jelgavas pils komendants (1768—1772)
Ulrihs fon Heikings (1718—1790), Frīdriha II Lielā adjutants, Prūsijas ģenerālmajors
Ernests Benedikts Heikings (1722—1788), Piltenes apgabala politiķis, Piltenes landtāgu jeb konferenču vadītājs Aizputē (1774—1777, 1780, 1785—1786, 1788)
Kristaps Heinrihs Heikings (1731—pēc 1796), Krievijas impērijas ģenerālis (1775—1796), krievu-turku kara dalībnieks (1788)
Kārlis Heinrihs fon Heikings (1752—1809), Kurzemes un Zemgales hercogistes politiķis, Kurzemes bruņniecības pārstāvis Varšavas galmā (1782), Vidzemes, Igaunijas un Somijas lietu justīckolēģijas prezidents Pēterburgā
Alfrēds Frīdrihs Heikings (1813—1904), Krievijas impērijas ierēdnis, Krievu-amerikāņu kompānijas darbinieks Aļaskā (1837—1839), Kurzemes guberņas vicegubernators (1858—1885)
Alfons Jūlijs Heikings (1860—1930), Krievijas impērijas diplomāts (1890—1919), ģenerālkonsuls Londonā (1908—1919), vācbaltiešu muižnieku pārstāvis Tautu Savienībā (1921—1930)

Ārējās saites

Hans Feldmann, Heinz von zur Mühlen (Hrsg.): Baltisches historisches Ortslexikon, Teil 2: Lettland (Südlivland und Kurland). Böhlau, Köln 1990, ISBN 3-412-06889-6, S. 53 und öfter. ([1])

Atsauces

↑ Alfons Heyking Sen. Aus Polens und Kurlands letzten Tagen: Memoiren des Baron Karl Heinrich Heyking (1752-1796). J. Räde, 1897. Atkārtots izdevums: Europäischer Geschichtsverlag 2012 — 508 S.
↑ Ilze M. Janelis. Bramberģes muižas senie laiki. Ventspils muzeja raksti. Ventspils: 2006., 158.—166. lpp.

[1] Alfons Heyking Sen. Aus Polens und Kurlands letzten Tagen: Memoiren des Baron Karl Heinrich Heyking (1752-1796). J. Räde, 1897. Atkārtots izdevums: Europäischer Geschichtsverlag 2012 — 508 S.

[2] Ilze M. Janelis. Bramberģes muižas senie laiki. Ventspils muzeja raksti. Ventspils: 2006., 158.—166. lpp.

[1]

[2]