Heinrihs Eihe

Heinrihs Eihe; (Indriķis Ēķis);
Personīgā informācija
Dzimis	1893. gada 29. septembrī; Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1968. gada 25. jūlijā; Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	štabskapteinis
Dienesta laiks	1915—1923
Valsts	Krievijas Impērija; KSFPR; Tālo Austrumu Republika; PSRS
Struktūra	Krievijas Impērijas armija; Sarkanā armija; Tālo Austrumu Republikas Tautas revolucionārā armija
Komandēja	TAR TRA
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Krievijas pilsoņu karš

Heinrihs Eihe (arī Indriķis Ēķis, 1893—1968) bija latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks.

Dzīvesgājums

Piedzima 1893. gadā Rīgā strādnieka ģimenē. Pabeidza tirdzniecības skolu Rīgā (1914) un 3. Pēterhofas praporščiku skolu (1915), no 1915. gada augusta dienēja Rietumu frontes 10. armijā. Komandēja rotu, paaugstināts līdz štabskapteiņa pakāpei. Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par pulka komitejas locekli, Oktobra revolūcijas laikā — par 245. kājnieku pulka kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju. 1917. gada novembrī ievēlēts par 10. armijas Kareivju deputātu padomes locekli, bija Sarkanās gvardes veidošanas kolēģijas loceklis, piedalījās ģenerāļa Dovbora-Musņicka korpusa dumpja apspiešanā.^[1]

1917. gada decembrī iestājās KSDS(b)P, 1918. gada martā — Sarkanajā armijā. Līdz novembrim komandēja pulku, pēc tam 5. armijas 26. strēlnieku divīzijas 3. brigādi (no 1918. g. novembra) un 26. st. div. (no 1919. g. pavasara) Austrumu frontē, vadīja viņam pakļautās vienības Buguruslanas un Zlatoustas operācijās. 1919. gada novembrī — 1920. gada janvārī komandēja 5. armiju, kura piedalījās Novonikolajevas, Omskas, Krasnojarskas operācijās.^[1]^[2]

No 1920. gada janvāra atradās KSFPR Bruņoto spēku virspavēlnieka rīcībā, no 1920. gada marta līdz 1921. gada aprīlim bija Piebaikāla Tautas revolucionārās armijas (TRA, no 1920. g. aprīļa — Aizbaikāla TRA, no maija — Tālo Austrumu Republikas TRA) virspavēlnieks, no 1920. gada novembra līdz 1921. gada aprīlim — visu Tālo Austrumu Republikas Bruņoto spēku virspavēlnieks. Vadīja armijas karaspēku Čitas operācijās.

No 1921. gada septembra bija Rietumu frontes Minskas rajona karaspēka pavēlnieks, apkaroja Bulaka-Balahoviča grupējumus.

No 1922. gada aprīļa komandēja Turkestānas frontes Fergānas karaspēka grupu kaujās pret basmačiem.

1923. gadā demobilizēts, strādāja Tautsaimniecības augstākajā padomē, Ārējās tirdzniecības Tautas komisariātā un citās iestādēs. Sarakstīja vairākas Pilsoņu kara pieredzi apkopojošas grāmatas.

1938. gadā arestēts, līdz 1954. gadam dzīvoja izsūtījumā Galējos Ziemeļos. 1955. gadā reabilitēts, kopš tā paša gada pensijā. Nomira 1968. gadā Jūrmalā.^[2]

Apbalvojumi

Svētās Annas ordenis, 2. šķira^[1]
2 Sarkanā Karoga ordeņi (1919, 1928)^[2]
Ļeņina ordenis (1967)^[2]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 «Эйхе Генрих Христофорович». Офицеры РИА.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Эйхе Генрих Христофорович». Большая российская энциклопедия.

[:0-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 «Эйхе Генрих Христофорович». Офицеры РИА.

[:1-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 «Эйхе Генрих Христофорович». Большая российская энциклопедия.

[1]

[2]