Historiogrāfija (Lielbritānija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vēstures zinātnes galvenie centri Lielbritānijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieku sagatavošana Lielbritānijā notiek universitātēs, politehniskajos institūtos un augstākajās koledžās. Galvenie vēsturnieku sagatavošanas centri ir Oksforda un Kembridža. 20. gs. 50. gados universitātes statusu ieguve virkne universitāšu un koledžu (Sauthemptona, Gulla, Eksetere u.c.), 60. gados (Eseksa, Jorka, Saseska u.c.) tika atklātas jaunas universitātes. Tajā pašā laika periodā vadošās tehnoloģiskās koledžas tika pārveidotas par universitātēm, kuras sastādīja t.s. tehnoloģisko universitāšu grupu (Bāta, Bradforda, Branela u.c.). Pēdējā 20. gs. ceturksnī universitāšu monopols sadalījās starp politehniskajiem institūtiem un tehnoloģiskajām koledžām. 60. gados rodas jaunas — tehnoloģiskās augstskolas, ko reformē par universitātēm, un māca arī vēsturi. (Southemptonas, Hallas, Esaksas, Jorkas, u.c.). Pārmaiņas apmācības procesā. 60.-70. gados apmācības sistēma, kas paredz gan padziļinātu vēstures kursa apguvi, gan arī tās apguvi kā starpdisciplīnu. 70. gados sākās trauksme par vēstures kadru sagatavošanu, jo vēsture izšķīda procesu dažādos humanitāro un sociālo zinātņu blokos. 80. gados universitātēs sāk arvien vairāk uzmanības pievērst tīrai vēsturei.

Palielinājās universitāšu atkarība no valdības finansiālā atbalsta, tādējādi ietekmējot zinātniski pētniecisko darbu. Apvienotās Karalistes valdība finansēšanu veica caur finansēšanas komiteju. Tajā sociālo zinātņu pētniecības padome, - ietvēra ekonomiskās un sociālās vēstures apakškomisijas. Tečere pārmeta, ka pārāk liela uzmanība tiek pievērsta sociālai vēsturei.

50.-60. gados Lielbritānija sāk apjaust, ka tās vēsture nav tikai angļu vēsture - tajā ietilpst Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas vēsture. Līdz ar to 60. g. vidū parādās citu valstu izpētes centri un žurnāli.

Ideja par dažādu valstu vēstures centru dibināšanu rodas 1961. gadā L. Skarbons un viņa izveidotā komisija. Edinburgas, Kentas, Saseksas, Bredfordas u.c. universitātes uzmanību pievērš Eiropas vēstures izpētei. Pēc Dž. Haidena iniciatīvas Baltijas valstu pētīšanas centrs. Skandināvijas valstu izpēte (D. Kērbijs, R. Batlets, P. Salomons). 60.-70. gados pievēršas slāvu valstu un PSRS vēstures pētīšanai. Londonas Universitātes Slāvu un Austrumeiropas pētniecības skola. Analogs PSRS, Krievijas un Austrumeiropas vēstures mācību un izpētes centrs tika izveidots 1963. gadā pie Glāzgovas universitātes. Centrs sāka izdot žurnālu “Soviet Studies”. Daiemas universitātē britu-ASV vēstures asociācija (žurnāls „Journal of the American studies”). 1965. gadā Londonas universitātē ASV pētīšanas centrs („Journal of Latin American studies”). 60. gadu sākumā britu-Āfrikas studiju asociācija „African a First”, „School of East African Studies”. Arī Bībeles, Bizantijas, ķeltoloģijas, Latīņamerikas u.c. izpētes centri.

Renesansi pārdzīvoja lokālās vēstures studijas. Parādījās universitātes, kas specializējas lokālās vēstures jautājumos — Lesteres universitāte, kur dibinās Anglijas lokālās vēstures nodaļa. 60. — 80. gados Skotijā 3 reizes tika pārrakstīta sērija Skotijas vēsturē “jauno laiku vēsture”. Analoģiski jaunā redakcijā pārskatīja Velsas un Īrijas vēsturi. 70. gadu vidū sāka izdot monogrāfiju sēriju “Jaunā Anglijas vēsture” (A. Dikenss un N. Hešs).

60. gadu beigās sāka attīstīties tāda vēstures palīgzinātne kā vēsturiskā demogrāfija. 1964. gadā Kembridžas Universitātē izveidojās pētnieku grupas, kas pētīja iedzīvotāju migrāciju, dzimumu utt. Šīs nozares attīstība saistīta ar to, ka vēstures pētījumos sāka plaši pielietot matemātiskās metodes. Līdz ar to sāka izmantot masveida avotus, kā piem., tautas skaitīšanas, baznīcu grāmatas utt. 1966. g. P. Lessinga grāmata „Ievads Anglijas vēsturiskajā demogrāfijā.” 70. gadu vidū un beigās diskusija, ka jāraksta jauna britu vēsture, kas parādītu pāreju no anglocentrisma uz eirocentrismu, lai parādītu, ka vēstures procesi starp Lielbritāniju un citām valstīm ir saitīti. (Dikenss un Kešs).

Vēstures institūts, Londonas Universitāte, - izdod apkopojošās bibliogrāfijas, arī koordinē valsts mēroga pētniecisko darbu, kā arī reģistrē Anglijā aizstāvētās disertācijas un rūpējas par starptautiskās vēstures kadru kvalifikācijas celšanu. Britu akadēmija (kurā ir 16 sekcijas, no kurām 10 saistītas ar vēsturi) ir personālakadēmija, ko var salīdzināt ar LR Zinātņu akadēmiju.

Vēsturnieku biedrības

  • Karaliskā vēstures biedrība, kuras vadībā bija tādi zinātnieki, kā Dž. Eltons, Dž. Hobakuks, Dž. Holts. Viena no prestižākajām vēsturnieku apvienībām, kurā biedrus uzņem ar stingru atlasi. 2000 biedru. Tā darbojas ar privātiem līdzekļiem. Organizē seminārus vēsturē aktuāliem jautājumiem (britu vēsture, koloniālā vēsture, u.c.), 80. gados pievērsās vēstures metodoloģijas izstrādei, pasniegšanai, zinātnisku rakstu sagatavošanai un izdošanai, izdod dokumentu publikācijas. Biedrība izdeva ap 300 sējumu vēsturisku dokumentu. Biedrības darbi tika izdoti ikgadējos “Darbos”. 60.-90. gados tika publicētas konferenču un diskusiju problēmas Britānijas un koloniju vēsturē, kā arī izstrādāti teorētiski metodiskie līdzekļi “jaunai vēstures zinātnei”. 80. gados pievērsās vēstures metodoloģijas izstrādei, pasniegšanai, zinātnisku rakstu sagatavošanai un izdošanai, izdod dokumentu publikācijas.
  • Vēsturnieku asociācija vairāk atvērta. Virs 8000 biedru. Piedalās vēstures programmu izstrādē mācību iestādēm, organizē seminārus. Pret vēsturnieku aizraušanos ar starpdisciplīnu izmantošanu. Aicina atgriezties pie tīras vēstures saglabāšanas. Izdod žurnālus „History”, „History Today”. 1984. gadā izvērš diskusiju, kas ir vēsture, kas ir ekonomiskā, sociolā, politiskā u,c. vēstures. 80. gadu beigās veicina pievērst uzmanību un strādāt pie „jaunas” vēstures rakstīšanas: Anglija Eiropas kontekstā.
  • Oksfordas Universitātē pēc 2PK t.s. Vēsturnieku darbnīca, kuras mērķis bija ideja par vēstures zināšanu paplašināšanu sabiedrībā, ko veicinātu tajā iesaistītie vēsturnieki, studenti un vienkārši interesenti. Arī pie citām universitātēm tiek dibinātas līdzīgas apvienības. Tas pievērš uzmanību darbam ar pirmavotiem, dokumentu pirmpublikācijām, izdod savus žurnālus, tomēr savās aktivitātēs vairāk pievēršas sociālās vēstures pētījumiem. 80. gados Oksfordas Universitāte uzsāka diskusiju par to, kā mācīt vēsturi Lielbritānijas skolās. „Vēstures darbnīca” publicēja populāru darbu sēriju „Priekšstati par vēsturi”, „Bitu patriotisms”. 1984. gadā „ Vēstures darbnīca” maina savu nosaukumu uz „Sociālās vēstures izpētes centrs”, kurā darbojas 200 biedru. Darbības pamatmērķis ir padarīt vēsturi saprotamu visiem.
  • 1959. gadā kreisi orientētie izveido vēsturnieku apvienību Pagātne un tagadne, (Hobsbaums, Hiltons, Hilss, Moriss, u.c.). 70. gados iezīmējas tuvināšanās starp liberāļiem un konservatīvajiem, kas attiecas uz teorētiskiem postulātiem.

Arhīvi. 50.-60. gados jauni likumi par centrālā arhīva un lokālo pilsētu arhīvu veidošanu, ka arī militārais, kino u.c. arhīvi. Likums noteica, ka visām iestādēm jānodod dokumenti arhīvos, un 60. gados būtu jāsagatavo arhīvu ceļveži pa arhīviem ar informāciju par tiem. Galvenais ir Lielbritānijas Nacionālais arhīvs. 60. gados izvērsta izdevējdarbību — dokumentu, uzziņu krājumu publicēšana, masveida dokumentu kompjuterizācija. 1947. g. Lielbritānijas Arhīvu asociācija (britu arhīvu katalogu „Arhīvu asociācija”). 50. gados sāka izdot žurnālu „Arhīvi”.

Vēstures zinātne Lielbritānijā pēc 2. Pasaules kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieviesās jaunas palīg- jeb subdisciplīnas. Socioloģijas, politoloģijas, sociālās antropoloģijas u.c. izpētes metožu izmantošana veicināja t.s. jaunās vēstures zinātnes skolas rašanos. To raksturo:

  • jauni izpētes objekti — pilsētas, sadzīve, uzskati utt.;
  • jaunas pētnieku apvienības, žurnāli u.c. periodiski, zinātnei veltīti izdevumi.

Diskusija par šo virzienu lietderību un atbilstību tradicionālajai izpratnei par vēsturi. Divas nometnes:

  • tradicionālisma piekritēji — pozitīvisti — vēstures aprakstītāji, pētniecības skola, kurā vēstures faktam kā tādam bija milzīga nozīme — naratīvās vēstures nesēji;
  • sociālie vēsturnieki — jauno zinātņu metožu izmantotāji; — sociālā vēsture — tiek atzīts par vienu no vadošajiem izpētes virzieniem.

Franču Annāļu skolas ietekmē parādās sociālā vēsture: a) socioloģiskais virziens - dažādu sociālo kustību norises; b) antropoloģiskais virziens - sabiedrības psiholoģijas, morāles, mentalitātes, uzvedības u.c. kritēriju izpēte; izpētes objekti: dažādu reliģisku grupu, pilsētu, dzimumu u.c. pētniecība.

Vēsturnieku skolas Lielbritānijas historiogrāfijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toriji jeb t.s. konservatīvā vēstures pētniecības skola - T. Ropers, D. Tomsons, Dz. Lefs, A. Dž. Teilors, Kidsons, Trevors-Roupers, Berlings, Baterfīlds, Klārks, Eltons u.c.: vēstures zinātne ir unikāla, tādēļ nevar tikt papildināta ar citu zinātņu ietekmi, 1970.-80.g., kad aicināja atgriezties pie tīrās vēstures. Pamatnostādnes:

  • ideogrāfisma princips, vēstures notikumi, idejas, laikmeti ir universāli un neatkārtojami;
  • nepieņem socioloģijas un vēstures likumu un likumsakarību esamību, to pielietošanu vēstures pētījumos;
  • vēstures pamatfunkcija ir faktu, notikumu uzkrāšana (komultīvā funkcija);
  • jāpievieno zināmajiem jaunus faktus, jāatklāj ķēdi, virzību vēstures problēmai;
  • vēsturniekam jārekonstruē patieso notikumu ainu, lai to izdarītu pētniekam jāiedzīvojas attālākajos notikumos, saprast tos no iekšienes. Berlins “ Historical Inabitality” (1959.), Klarks “The critical history” (1969.), Eltons “The practise of history” (1967.);
  • noliedz sistēmu pieeju - modelēšanu vai tipoloģiju var pielietot tikai kā sociālo zinātņu metodi;
  • nav jālieto terminu “zinātne”, vēsture ir unikāla, neatkārtojama - process, māksla, - D. Tomsons “The aims of history” (1969.);
  • 70.g. britu vēsturi neesot raksturīgi termini revolūcija, feodālisms, kapitālisms, buržuāzija, demokrātija — tam nav analogu Lielbritānijas sadzīvē; vajag lietot terminus “angļu revolūcija”, “Viktorijas laikmets” utt.;
  • vēsturiskai īstenībai var tuvināties, detalizējot faktus par kādu periodu;
  • nevar lietot cēloņsakarību metodi vēsturē, jo vēsture neesot prognozējama; Teilors: noskaidrot kā risinājušies notikumi vesturē, nevis kāpēc ir risinājušies; T.Roupers — neviens nevarēja paredzēt, ka 1914. g. sāksies Pirmais pasaules karš, ka Lielbritānija taja iesaistīsies un cietīs lielus zaudējumus;
  • 70.-80. gados sāk. šīs skola atzīst tikai vēsturisko faktu, absolutizējot to nozīmi; turpina noliegt eksakto un humanitāro metožu pielietošanu — uzskata, ka tas uz akadēmiskas vestures izzušanu;
  • 70. gados kritizē A.Toenbi par teoriju, ka cilvēces attīstības notiek cikliski; cikliskuma atzīšana nozīmē, ka vēsturi var prognozēt;
  • 80. gadu vidū konservatīvie kļuva vēl labējāki,Dž.Klarks noliedza ideju lomu vēsturē, kritizēja marksistisko virzienu, vērsās pret liberālo skolu, kas atzīst sociālo, humanitāro metožu pielietošanu un cēloņsakarības vēsturē: vigu un marksistiskās skolas pārstāvji savos pētījumos neesot izpratuši Lielbritānijas īpašo lomu vēsturē; šī īpašā loma atnesa Eiropai demokrātiju caur monarhiju; 1985.g. Klarks “English society 1688.- 1832.”

Marksistu skola, kas atdzīvojās XX gs. 80. gados — Ē. Hobsbaums, Dž. Rude, E. Tomsons, A. L. Mortons, K. Hils, R. Hiltons u.c. - izvirza ideju par atteikšanos no britu vēstures unikalitātes, pievēršot uzmanību ne tikai impērijas politiskajai vēsturei, bet arī sabiedrības zemāko slāņu vēsturei. Žurnāls “Past and Present” kā tribīne. Kritizēja torijus par to, ka tie tikai apraksta vēstures formu, nevis analīzē, vienlaicīgi pārmetot subjektīvismu, empīrismu, agnoismu u.c. nezinātniskas lietas. Marksisti uzskatīja, ka vēstures tāpat kā sabiedrības attīstībā ir zināmas likumsakarības, pēc kurām ir iespējams fiksēt sabiedrības formāciju maiņu, piem., feodālisms>kapitālisms. Sabiedrības attīstībā esošās likumsakarības nav salīdzināmas ar likumsakarībām eksaktajās zinātnes; uzskatīja, ka bez cilvēka darbības nenotika neviena sociālekonomiskas vai politiskas struktūras maiņa — par vēstures virzītājspēku esot ekonomiskais un šķiru pretrunu faktors. Nedrīkst mehāniski pārnest humanitāro zinātņu metodoloģiju. Apstrīdēja šauro problēmu, segmentāro pieeju pētniecībā. Vajag pielietot komplekso, totālo vēstures pētīšanas metodi. Ir sociālās vēstures pētīšanas piekritēji, vajag vairāk pētīt sabiedrības ”apakšu” vēsturi. 1960.g. marksisti izveido biedrību strādnieku vēstures pētīšanai. Kādu laiku to vada Hobsbaums. Kritizē iepriekšējās skolas — iepriekš pētot to saprata kā tredjūnjju vētures jautājumu. Aicina pētīt strādnieku dzīves apst., ģimeni, kultūru, sociālo slāņu diferenciāciju u.c. 1967.g. Oksfordas Univiversitātē Raskina koledžā izveidoja "Vēsturnieku darbnīcu", kas ar laiku kļūst par vienu no marksistu apvienībām. Vēsturnieku darbnīcas galvenā pētniecības tēma - strādniecības u.c “zemāko slāņu” vēsture. 60. gadu beigās šaja apvienībā iesaistījās arī feministiskās kustības pārstāves, aizsākas ģimenes, sieviešu, bērnu, ”tautas kultūras” vēstures pētniecība. 1975. g dadā sāka izdot žurnālu “History workshop Journal” — vēstures pētīšana ne tikai paņēmiens kā interpretēt pagātni, bet arī kā kritiski izvērtēt tagadni.

Vigi jeb t.s. liberālā vēstures pētniecības skola ieņem starppozīcijas starp konservatīvo un marksistisko skolām - E. Karrs, Dž. Plams, Dž. Baraklau, A. Marviks, u.c. - piedāvāja dažādas pētniecības metodes, neizvairoties no psiholoģijas, politoloģijas, antropoloģijas u.c. zinātņu metožu pielietošanas:

  • vēstures zinātnē notikusi pārāk liela aizraušanās ar vēstures procesa individuāliem aspektiem, vēstures aprakstīšanu;
  • konservatīvo skola atteikusies atzīt vispārējās likumsakarības vēsturē, aizrāvusies ar vēstures procesa dalībnieku psiholiģisko izpratni, nemeklē cēloņsakarības (Dž. Baraklau pret Teilora “English history” - tikai apraksta notikumu aspektus), noliedz saistību starp senatni un mūsdienām (fakti ir kā muzeja eksponāti). Kritizē, ka konservatīvie noliedz teorijas esamību vēstures zinātnē, uzskata vēsturi par mākslu;
  • vienīga iespēja kā pārvarēt šo krīzi ir mēģināt izmantot pētījumos citu sabiedrisko un humanitāro zinātņu metodes un metodoloģiju;
  • vēsturnieku tiesības un pienākums ir interpretēt, vērtēt vēsturiskos notikumus;
  • jāpielieto dažādas teorētiskās atziņas, pat tādas, ko dod eksaktās zinātnes.

Pastāv arī revizionisms kā fenomens vēstures zinātnē (populārākais pārstāvis ir Dr.hist. Deivids Irvings, kurš pārsvarā pēta 2. Pasaules kara notikumus, īpaši Vācijas un Lielbritānijas dalību tajā), taču par "vēsturnieku skolu" to dēvēt nevar, jo esošo koncepciju un traktējumu revizijas gadījumi sastopami visu vēsturnieku skolu vidū.