Iedzeltenais ķauķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Iedzeltenais ķauķis
Hippolais icterina (Vieillot, 1817)
Iedzeltenais ķauķis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaKāpelētājķauķu dzimta (Acrocephalidae)
ĢintsKoku ķauķi (Hippolais)
SugaIedzeltenais ķauķis (Hippolais icterina)
Izplatība
Hippolais icterina distribution map.png
  Ligzdošanas areāls
  Ziemošanas areāls
Iedzeltenais ķauķis Vikikrātuvē

Iedzeltenais ķauķis (Hippolais icterina) ir neliels kāpelētājķauķu dzimtas (Acrocephalidae) dziedātājputns. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Iedzeltenais ķauķis, salīdzinot ar citiem koku ķauķiem, mājo vistālāk ziemeļos. Ligzdo Eiropā, izņemot dienvidrietumus, un šaurā joslā uz austrumiem līdz Āzijas vidienei. Ziemo Subsahāras Āfrikā.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izplatības areāls Eiropas ziemeļos sasniedz Skandināvijas vidieni

Iedzeltenais ķauķis ir gājputns. Ligzdo Eiropas centrālajā daļā, uz rietumiem līdz Francijai (tikai austrumu daļā), uz ziemeļiem līdz Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas vidienei, kā arī līdz Arhangeļskai Krievijā, savukārt dienvidos līdz Balkānu ziemeļdaļas kalniem (Bulgārijai un Maķedonijai) un Krimas kalniem.[3][4]

Ārpus Eiropas areāls šaurā joslā iesniedzas Sibīrijā līdz Omskai pie Irtišas un Tomskai pie Obas. Neliela, izolēta populācija mājo Kaspijas jūras dienvidrietumu malā, Azerbaidžānā un Irānas ziemeļos. Ziemo Āfrikas dienvidu daļā (uz dienvidiem no ekvatora).[3][4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzeltenais ķauķis Latvijā ir samērā parasts un izplatīts ligzdotājs.[3] Iedzeltenais ķauķis, līdzīgi kā citi ķauķi, atlido no ziemošanas vietām vēlu, bet Latviju atstāj agri, jau augustā.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzeltenais ķauķis ir vidēji liels ķauķis ar gariem spārniem un īsu asti

Iedzeltenais ķauķis ir vidēja auguma ķauķis ar smailu knābi, proporcionāli lielu, plakanu galvu, gariem spārniem un īsu, taisnstūrveida asti. Ļoti bieži spalvas pieres daļā saceltas augšup.[6][7] Ķermeņa garums 12—14 cm, spārnu plētums 20—24 cm, svars 11—16 g.[6][7][8]

Apspalvojums mugurpusē zaļganpelēks vai zaļganbrūns, apakšpusē gaiši dzeltens. Piere pelēka, ap acīm dzeltens gredzens, uzacs īsa un dzeltena. Salīdzinot ar citiem koku ķauķiem, iedzeltenais ķauķis ir viskošākais un zaļākais. Kad putns dzied, starp dzeltenajām kakla spalviņām vīd arī oranžas spalvas. Spārnu sekundārajām lidspalvām ir gaišas maliņas, tādējādi sakļautiem spārniem veidojas gaišs laukums, kas izdalās uz kopumā tumšajiem spārniem. Arī astes ārējām spalvām ir gaišas maliņas. Kājas zilganpelēkas, acis tumši brūnas, kā arī knābis ir brūns (apakšējā daļa dzeltenīgi rozā) ar platu pamatni. Abi dzimumi izskatās līdzīgi. Jaunajiem putniem apakšpuse ir gaišāk dzeltena vai var būt pat balta.[7][8]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzeltenais ķauķis labprāt uzturas atklātās, saulainās, tomēr mitrās vietās
Ligzda tiek piestiprināta pie koka zariņiem ar zāļu stiebru cilpiņām
Iedzeltenā ķauķa olas

Iedzeltenais ķauķis ārēji atgādina vītīti, bet ir par to lielāks un ar izteikti lielāku galvu. Tā kā jaunajiem putniem pavēdere ir balta vai ļoti viegli dzeltena, tad tie atgādina berberu ķauķi (Iduna opaca). Pēdējam ir daudz īsāki spārni.[7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzeltenais ķauķis galvenokārt mājo zemienēs, upju ielejās ar lieliem, augstiem kokiem (ozoliem, bērziem, dižskābaržiem, alkšņiem, u.c.), arī lielos parkos un dārzos. Mājo arī platlapu koku mežos, kas jaukti ar priedēm. Urālos sastopams augstāk kalnos nekā citviet. Labprātāk uzturas atklātās, saulainās, tomēr mitrās vietās ar dažiem kokiem vai mežmalās, vai meža lauču tuvumā, nekā meža biezoknī. Izplatības areāla ziemeļos sastopams arī bērzu birzīs, dienvidos ozolu mežos. Koku zaros nav tik izveicīgs kā ķauķīšu ģints (Phylloscopus) ķauķi.[2][8] Migrējot lido naktī un lido augstu.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzeltenais ķauķis ir kukaiņēdājs, barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, vasaras beigās nelielā daudzumā arī ar ogām.[2][9][8] Barību meklē koku un krūmu lapotnē, medī kukaiņus arī īsā lidojumā.[8]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona ilgst no maija līdz jūlijam.[2] Ligzdai kausveida forma, vīta cieši no zāles, saknītēm, mīkstiem zariņiem, sūnām, mizas gabaliņiem, ziediem un augu pūkām, no iekšpuses izklāta ar matiem, smalkiem zāļu stiebriņiem un saknītēm. Atrodas koku vai krūmu zaru žāklē, bieži augļu kokos, apmēram 1—4 m augstumā no zemes. Ligzda bieži piestiprināta pie smalkākiem koka zariņiem ar zāļu stiebru cilpiņām vai zirnekļu tīkla pavedieniem.[2][8]

Dējumā 4—7 olas, biežāk 4—5. Inkubācijas periods ilgst 11—16 dienas. Parasti perē tikai mātīte, lai gan dienas vidū reizēm uz īsu brīdi perēt mēdz arī tēviņš. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 13—16 dienu vecumā.[7][8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]