Iesnas

Vikipēdijas lapa
Biežākie iesnu simptomi ir aizlikts deguns, šķaudīšana un pilošs deguns vai izteikta puņķu veidošanās.

Iesnas jeb rinīts (latīņu: Rhinitis) ir deguna dobuma gļotādas iekaisums. Biežākie iesnu simptomi ir aizlikts deguns, šķaudīšana un pilošs deguns vai izteikta puņķu veidošanās.[1] Atkarībā no iesnu cēloņa un simptomiem, iesnas var būt akūtas un hroniskas, alerģiskas, vazomotoriskās jeb neirogēnās iesnas[2] un ozēnu (smakojošās iesnas).

Iesnu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akūtās iesnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akūto iesnu cēlonis ir galvenokārt vīrusi, no kuriem populārākie ir rinovīruss, koronavīruss un gripa; tie lielākoties izplatās gaisa pilienu veidā.[3]

Slimības sākumstadijai raksturīga sausuma, karstuma, spiediena sajūta degunā, galvassāpes, šķaudīšana, asarošana, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas traucējumi, balss tembra maiņa. Vēlāk no deguna izdalās ļoti daudz ūdeņaina vai ūdeņaini gļotaina šķidruma, bet pašsajūta uzlabojas. Slimības beigu posmā izdalījumu daudzums samazinās un tie kļūst strutaini. Akūtās iesnas parasti ilgst 7—10 dienas. Tās ir sevišķi bīstamas zīdaiņiem, jo traucē zīšanu, kā arī var izraisīt vidusauss iekaisumu; infekcija var izplatīties arī uz balseni, bronhiem, plaušām.

Akūto iesnu ārstēšanai sākumā lieto sviedrēšanās vai temperatūras pazeminātājus līdzekļus, kā arī karstas kāju peldes, sinepju plāksterus uz pēdām, degunā pilina asinsvadu sašaurinātājus līdzekļus. Komplikāciju gadījumā lieto antibiotikas. Profilaksē galvenais ir norūdīšanās.

Hroniskās iesnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hroniskās iesnas iedala vienkāršajās jeb katarālajās, hipertrofiskajās jeb hiperplastiskajās (raksturīga deguna gļotādas sabiezēšana) un atrofiskajās (deguna gļotāda kļūst plāna). Cēloņi — neizārstētas akūtās iesnas, pastāvīgi mehāniski, ķīmiski vai termiski kairinātāji, deguna un deguna blakusdobumu slimības (piem., deguna starpsienas izliekums), adenoīdi, alkohola lietošana, smēķēšana, dažādas iekšējo orgānu (plaušu, nieru u.c.), kā arī sirds un asinsvadu slimības. Hroniskajām iesnām raksturīgi pastāvīgi izdalījumi no deguna, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas un dzirdes traucējumi. Organisma vispārējais stāvoklis apmierinošs.

Hronisko iesnu diagnozi un ārstēšanu var noteikt tikai ārsts otorinolaringologs. Ārstēšana atkarīga no hronisko iesnu formas un ir dažāda — medikamentoza, pusķirurģiska (piem., gļotādas piededzināšana) vai ķirurģiska.

Alerģiskās iesnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alerģiskās iesnas jeb alerģiskais rinīts ir deguna un tā blakusdobumu gļotādas iekaisums, ko ierosina alergēni (putekļi, medikamenti u.c.). Parasti tās rodas cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz alerģiskām reakcijām. Alerģiskās iesnas ir lēkmjveidīgas, ar ūdeņainiem izdalījumiem, šķaudīšanu, apgrūtinātu elpošanu caur degunu.[2]

Šī slimība ir imūnsistēmas darbības izmaiņu rezultātā radusies pārāk aktīva Th2 limfocītu atbildes reakcija, kas savukārt ierosina pastiprinātu alergēnspecifisko imūnglobulīnu E veidošanos - iekaisuma šūnas vairs neatpazīst kādu konkrētu antigēnu (alergēnu), bet uztver to kā organismam svešu, tāpēc ierosina iekaisuma reakciju ar mērķi no tā atbrīvoties.[4]

Alerģiskās iesnas ir multifaktoriāla slimība, kuras attīstība tiek saistīta ar daudziem un dažādiem faktoriem, piemēram, iedzimtību, pastiprinātu gaisa piesārņojumu, izmainītu mutes dobuma, elpceļu, gremošanas trakta, ādas un uroģenitālā trakta mikrobiomu, hormonu statusu, atsevišķu medikamentu lietošanu, kaitīgajiem arodfaktoriem. Tomēr no visa minētā būtiskākais provocējošais faktors ir gaisa piesārņojums (rūpniecības un transporta radītais piesārņojums) un cigarešu dūmi (aktīvā un pasīvā smēķēšana), kas tieši bojā elpceļu gļotādas skropstiņas, pasliktinot gļotādas barjerfunkciju un veicinot alerģiju attīstībai nozīmīgo iekaisuma mediatoru atbrīvošanos. Šo iemeslu dēļ sastopamība atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona populācijā svārstās no 10 līdz 40%.[4]

Biežākie alergēni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Putekņši ir viens no biežākajiem alerģiskā rinīta izraisītājiem

Visbiežāk slimību ierosina bioalergēni, tostarp, mājas putekļu ērcītes, ziedputekšņi (pavasarī alksnis, bērzs, lazda, pienenes, ozols u. c.), vasarā graudzāles (timotiņš, kamolzāle, skarene u. c.), vasaras beigās vībotnes un vērmeles), mājdzīvnieku olbaltumi (epitēlijs (blaugznas), spalvas, izkārnījumi, sviedri, urīns, siekalas u. c.), pelējuma sēnītes, prusaki, grauzēji.[4]

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja ir zināms alergēns, var tikt veikta alergēnspecifiskā imūnterapija. Ar šīs terapijas palīdzību iespējams ietekmēt imūnsistēmas darbību un ierosināt imūntoleranci pret slimību ierosinošajiem alergēniem.[4] Ja alergēns nav zināms, organisma pārmērīgo jutību novērš ar dažādiem medikamentiem.[2]

Neirogēnās iesnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vazomotoriskās jeb neirogēnās iesnas biežāk mēdz būt cilvēkiem ar nestabilu nervu sistēmu. Slimības pamatā ir organisma pastiprināta neadekvāta reakcija uz temperatūras vai laikapstākļu maiņu, pat garastāvokļa maiņu. Tās izpaužas lēkmjveidīgi. Lēkmes laikā deguna gļotāda zilgana, tūskaina. Ārstē, nostiprinot nervu sistēmu.[2]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Nonallergic rhinitis - Symptoms and causes». Mayo Clinic (angļu). Skatīts: 2023-01-25.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «Iesnas». www.veselapasaule.lv (latviešu). Skatīts: 2023-01-25.
  3. «Kas ir iesnas un no kā tās rodas? Skaidro ārste». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-01-25.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Lāsma Lapiņa. «LĀSMA LAPIŅA: NEBEIDZAMĀS IESNAS- ALERĢISKAIS RINĪTS». Ārsts.lv (latviešu). Skatīts: 2023-01-25.