Igaunijas Atmodas laiks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Igaunijas Atmodas laiks (igauņu: Ärkamisaeg) ir periods vēsturē, kurā igauņi sāka apzināties sevi par nāciju, kurai ir tiesības uz pašpārvaldi. Tiek uzskatīts, ka šis periods sākās 1850. gados, kad tika paplašinātas zemnieku tiesības, un beidzas ar Igaunijas Republikas neatkarības deklarāciju 1918. gadā. Šis termins dažreiz tiek lietots arī par laikposmu ap 1987. un 1988. gadu.[1]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī igauņu nacionālā apziņa plaši izplatījās tikai 19. gadsimtā,[2] izglītotajā vidusšķirā jau pirms tam bija sastopama etniskā izpratne.[3] Līdz 18. gadsimtam igauņu pašnosaukums (eestlane) līdztekus senākajam maarahvas ("zemes ļaudis") izplatījās starp igauņiem toreizējās Krievijas Impērijas guberņās Igaunijā (Estlandē) un Livonijā.[4] Bībele igauniski tika iztulkota 1739. gadā, un igauņu valodā izdodamo grāmatu un brošūru skaits trīskāršojās no 1750. līdz 1790. gadiem. Ap 18. gadsimta beigām vairāk nekā puse pieaugušo zemnieku bija lasītspējīgi. Pirmie universitātē izglītotie ļaudis, kas sevi identificēja kā igauņus, parādījās 1820. gados, tostarp Frīdrihs Roberts Fēlmans (1798–1850), Kristiāns Jāks Petersons (1801–1822) un Frīdrihs Reinholds Kreicvalds (1803–1882). Vēl kopš 13. gadsimta sākuma iekarošanas valdošā elite līdz tam pamatā bija palikusi vāciska valodā un kultūrā. Garlībs Merķelis (1769–1850), vācbaltu baltofils, bija pirmais autors, kurš izturējās pret igauņiem kā vienlīdzīgiem ar citām tautām; viņš kļuva par iedvesmas avotu igauņu nacionālajai kustībai, kas sākotnēji — pirms 19. gadsimta vidus — bija veidota pēc vācbaltiešu kultūras vides parauga.

Attīstības periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frīdrihs Reinholds Kreicvalds lasa viņa apkopotā “Kalevipoega” manuskriptu. Johana Kēlera glezna

19. gadsimta vidū igauņi tādu līderu vadībā kā Karls Roberts Jākobsons (1841–1882), Jakobs Hurts (1839–1907) un Johans Voldemārs Jannsens (1819–1890) kļuva ambiciozāki savās politiskajās prasībās un sāka orientēties uz somiem kā veiksmīgu nacionālās kustības modeli un zināmā mērā arī uz savu dienvidu kaimiņu Jaunlatviešu nacionālo kustību. Nozīmīgs sasniegums bija nacionālā eposa “Kalevipoegs” publicēšana 1862. gadā un pirmo nacionālo dziesmu svētku organizēšana 1869. gadā. 1860. gadu beigās igauņi jau vairs nebija noskaņoti piekrist vācu kulturālajai un politiskajai hegemonijai. Toties līdz pat rusifikācijas mēģinājumiem 1880.–1890. gados viņu skatījums uz Krievijas impēriju, tāpat kā jaunlatviešiem, palika pozitīvs.

1881. gadā septiņpadsmit igauņu biedrības Karla Roberta Jākobsona iedvesmotā memorandā aicināja Krievijas imperatoru Aleksandru III ieviest Igaunijā ievēlamu vietēju pašvaldību (zemstvo) institūtu (kāds tolaik jau pastāvēja impērijas lielā daļā) ar vienādu pārstāvību igauņiem un vācbaltiešiem un igauņu etnisko apgabalu administratīvo apvienošanu. Saskaņā ar 1897. gada tautas skaitīšanu starp igauņiem bija otrs augstākais lasītprasmes līmenis Krievijas impērijā pēc somiem Somijas lielhercogistē (96,1% no igauņu valodā runājošajiem Baltijas provinču iedzīvotājiem, kas vecāki par 10 gadiem, aptuveni vienādi abiem dzimumiem).[3][5] Pilsētas ātri kļuva igauniskas, un 1897. gadā igauņi veidoja divas trešdaļas no visiem Igaunijas pilsētu iedzīvotājiem.

Politiskais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reaģējot uz Krievijas impērijas aizsākto rusifikācijas politiku 1880. gados, igauņu nacionālisms kļuva vairāk politizēts, intelektuāļi aicināja uz lielāku autonomiju. Kad 1905. gada Krievijas revolūcija plūda cauri Igaunijai, igauņi prasīja preses un pulcēšanās brīvību, vispārējas vēlēšanu tiesības un nacionālo autonomiju.[6] Igauņu ieguvumi pēc tās sagrāves bija minimāli, taču nospriegotā stabilitāte, kas valdīja no 1906. līdz 1917. gadam, ļāva igauņiem virzīt uz priekšu nacionālā valstiskuma centienus. Pēc 1917. gada februāra demokrātiskās revolūcijas Krievijā igauņu zemes pirmo reizi tika apvienotas vienā administratīvā vienībā — Igaunijas autonomajā guberņā. Pēc lielinieku varas pārņemšanas Krievijā 1917. gada oktobra revolūcijā un vācu uzvarām pret krievu armiju, vācu armijai neatvairāmi tuvojoties Tallinai, Igaunija 1918. gada 24. februārī pasludināja sevi par neatkarīgu republiku.

Notikumu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejniece un dramaturģe Lidija Koidula
  • 1739. gads — Antons Tors Helle no ivrita ziemeļigauņu dialektā pārtulko Bībeli.
  • 1838. gads — Tērbatas universitātē dibināta Igauņu zinātniskā biedrība (Õpetatud Eesti Selts; 1838—1950, 1988—mūsdienas).
  • 1857. gads — Laikraksta Perno Postimees pirmais izdevums Johana Voldemāra Jansena vadībā, regulāras igauņu preses sākums.
  • 1857.–1861. — Ar Igauņu zinātniskās biedrības palīdzību tiek veidots eposs "Kalevipoegs"; pirmais izdevums Somijā 1862. gadā.
  • 1858. gads — Dumpis Mahtras muižā (Mahtra sõda, "Mahtras karš") pret lēno reformu gaitu.
  • 1861. gads — 700 maltsvetu reliģiskās sektas locekļi dodas uz Krimu.
  • 1863. gads — Sākas mēģinājumi izveidot Igauņu Aleksandra skolu, kurā mācītu igauniski. Skola tika atvērta tikai 1888. gadā un pamatā krievu valodā.
  • 1863. gads — Jakobs Hurts sāk publicēt igauņu tautas dziesmu tekstus. Perno Postimees pārceļas uz Tartu un kļūst par Eesti Postimees.
  • 1864. gada 18. novembris — Pēc Johana Kēlera iniciatīvas caram Aleksandram II tiek pasniegta gara igauņu zemnieku lūgumvēstule.
  • 1865. gads — Dibinātas dziesmu un deju biedrības Vanemuine un Estonia.
  • 1866. gads — Vietējās pašvaldības likums atbrīvo zemniekus no zemes īpašnieku "aizbildnības" sabiedriskajā dzīvē, tiek atcelti likumi par muižnieku tiesībām uz "mājas pārmācību" pār zemniekiem, cunftu likumu atcelšana paver igauņiem iespēju brīvi darboties amatniecībā.
  • 1868. gads — Klaušu atcelšana, neraža un pēdējais bads igauņu tautas vēsturē.
  • 1868.–1870. — Trīs propagandistiskas K. R. Jakobsona tēvzemes runas.
  • 1869. 18.–20. jūnijs — Tartu (Tērbatā) notiek pirmie vispārējie dziesmu svētki.
  • 1870. gada 24. jūnijs — Igaunijas Nacionālā teātra pirmizrāde (L. Koidulas "Brālēns no Sāremā" Vanemuines teātrī Tartu).
  • 1870. gada 5. novembris — Tiek atklāta Igaunijas pirmā dzelzceļa līnija (PaldiskiTallinaNarva un tālāk uz Sanktpēterburgu).
  • 1870.–1871. — Tiek nodibinātas pirmās igauņu zemnieku biedrības, kuras pirmajos gadu desmitos nesadarbojās ar vācbaltiešu zemnieku biedrībām.
  • 1872.–1893. — Igaunijas Rakstnieku biedrības dibināšana, darbība un sabrukums.
  • 1875. gads — Pērnavā nodibina dziesmu un deju biedrību Endla.
  • 1881. gads — Tartu studentu korporācijā tiek radīts vēlākais Igaunijas karogs.
  • 1894. gads — Laikraksts Eesti Postimees pārceļas no Tartu uz Tallinu.
  • 1917. gads — Augusts Gailits Tallinā izveido erotisku modernistu literātu grupu "Siuru", kas izvirza mērķi attīstīt literatūru igauņu valodā.
  • 1918. gada 23. februāris — Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem Pērnavā, kas ir faktiskā Igaunijas Republikas proklamēšana.
  • 1918. gada 24. februāris — "Manifesta" iespiešana un izplatīšana plakātos Tallinā, kas turpmāk tiek uzskatīts par valstiskās neatkarības sākuma datumu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas himna, kuras tekstu Johans Voldemārs Jansens sarakstīja dziesmu svētkiem 1869. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kutsar, D. (1995). "Social change and stress in Estonia" . International Journal of Social Welfare 4.2, pp. 94–107.
  2. Gellner, Ernest (1996). "Do nations have navels?" Nations and Nationalism 2.2, 365–370.
  3. 3,0 3,1 Raun, Toivo U. (2003). "Nineteenth- and early twentieth-century Estonian nationalism revisited" . Nations and Nationalism 9.1, 129–147.
  4. Ariste, Paul (1956). "Maakeel ja eesti keel". Eesti NSV Teaduste Akadeemia Toimetised 5: 117–124.
  5. Kappeler, Andreas. Rußland als Vielvölkerreich: Entstehung, Geschichte, Zerfall. Munich: C.H. Beck, 1992. ISBN 3-406-47573-6
  6. Raun, Toivo U. (1984) The Revolution of 1905 in the Baltic Provinces and Finland. Slavic Review 43.3, 453–467.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]