Jānis Dzenis

Vikipēdijas lapa
Jānis Dzenis
Jānis Dzenis
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gadā
Tihorecka, Kubaņas apgabals, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1984. gada 20. janvārī
Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Untersturmführer (leitnants)
SS-Untersturmführer.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Drošsirdības zīme ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Armijas goda sarakstu sprādze
Tanka iznīcināšanas nozīme
Ievainojuma nozīme (bronzā)
Kājnieku trieciena nozīme (sudrabā)

Jānis Dzenis (1915-1984) bija Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī pirmais latvietis, kas apbalvots ar Tanka iznīcināšanas nozīmi[1].

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1915. gadā Tihoreckā Kubaņas guberņā Pirmā pasaules kara laikā aizbraukušu latviešu ģimenē. 1934. gadā atgriezās vecāku dzimtenē un iekārtojās darbā kā celtnieks. 1940. gadā uzsāka darbu Rīgas superfosfāta fabrikā, vispirms kā šoferis un vēlāk kā elektriķis[2]

Zināms, ka Vācijas karaspēka iebrukuma laikā 1941. gada jūnija beigās viņš bija partizānu grupā Limbažu apkaimē, dienēja 16. Zemgales policijas bataljona 2. rotā, vēlāk kapteiņa Mateasa vadībā devās uz Austrumu fronti. 1943. gada februārī viņa bataljonu Ļeņingradas frontē iekļāva 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljonu. 1943. gada maijā Volhovas frontē Dzenis komandēja 10. rotas vadu, 1943. gada 1. septembrī viņu paaugstināja par rotenfīreru, pēc tam vairākkārtīgi ievainoja.[1]. 1944. gada 16.-17. marta Austrumu vaļņa kaujās pie Ostrovas Dzenis cīņā iznīcināja piecus pretinieka tankus, tostarp diviem tuvcīņā priekšā izmetot prettanku mīnas. 1944. gada 19. un 23. martā, netālu no Kudeveras viņu ievainoja un evakuēja uz kara hospitāli Balvos, aprīlī paaugstināja par kaprāli. 1944. gada vasaras kaujās Dzeni paaugstināja seržanta pakāpē. 19. divīzijas 43. pulka I bataljona 2. rotas sastāvā piedalījās 1944. gada 16. oktobra lielkaujā Kurzemes cietoksnī. [2]. 1944. gada decembrī Dzeni nosūtīja uz rotas komandieru/virsnieku kursiem Jaundundagā. 1945. gada janvārī pēc paaugstināšanas leitnanta pakāpē Dzenis komandēja 19. divīzijas velosipēdistu izlūkrotu, 1945. gada 23. martā viņu smagi ievainoja pie Pilsblīdenes dzelzceļa stacijas.

Kara beigās leitnants Dzenis nokļuva Sarkanās armijas gūstā un no 1945. gada 30. maija līdz 1946. gada 11. novembrim Dzenis atradās ieslodzījumā Vorkutas gūstekņu nometnē. Pēc atbrīvošanas viņam atļāva atgriezties Rīgā, taču jau 1947. gada 10. aprīlī atkal arestēja. 1947. gada 27. jūlijā kara tiesa Dzenim piesprieda 25 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē Kazahijas PSR. 1963. gadā viņš atgriezās Latvijā un mira Rīgā 1984. gada 20. janvārī[2].

Militārie apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 157. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 Siegrunen 80 - Richard Landwehr, Bennington: 2008, 13.sējums, 49. lpp