Jānis Dzenis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Dzenis
Jānis Dzenis
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gadā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kubaņas apgabals, Tihorecka
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1984. gada 20. janvārī
Karogs: Padomju Savienība PSRS, LPSR, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Untersturmführer (leitnants)
SS-Untersturmführer.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Drošsirdības zīme ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Armijas goda sarakstu sprādze
Tanka iznīcināšanas nozīme
Ievainojuma nozīme (bronzā)
Kājnieku trieciena nozīme (sudrabā)

Jānis Dzenis (1915-1984) bija Latviešu leģiona seržants, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, kā arī pirmais latvietis, kas apbalvots ar Tanka iznīcināšanas nozīmi[1].

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Dzenis dzimis 1915. gadā Kubaņas guberņas Tihoreckas pilsētā latviešu ģimenē. 1934. gadā atgriezās Latvijā un iekārtojās darbā kā celtnieks. 1940. gadā uzsāka darbu Rīgas superfosfāta fabrikā, vispirms kā šoferis un vēlāk kā elektriķis[2]

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka Dzenis pēc Otrā pasaules kara sākuma darbojas partizānu grupā Limbažu apkaimē, vēlāk kā brīvprātīgais piesakās dienestam latviešu policijas bataljonos, tiek nozīmēts 16. Zemgales policijas bataljonā, kura 2. rotas sastāvā kapteiņa Mateasa vadībā dodas uz Austrumu fronti. 1942. gada augustā apbalvots ar Drošsirdības zīmi Austrumtautu piederīgiem.

1943. gada februārī ar bataljonu tiek pārcelts uz Ļeņingradas fronti, tur tas tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons un 1943. gada maijā nonāk Volhovas frontē, Dzenim komandējot vadu 10. rotā. 1943. gada 1. septembrī Dzenis tiek paaugstināts par rotenfīreru, pēc tam vairākkārtīgi ievainots, par ko saņem Ievainojuma nozīmi melnā un Kājnieku trieciena nozīmi sudrabā.[1].

1944. gada 16.-17. marta kaujās pie Ostrovas pēc vada komandiera nāves uzņemas vadību un cīņā iznīcina piecus ienaidnieka tankus, tostarp diviem tuvcīņā priekšā izmetot prettanku mīnas, par ko kā pirmais latvietis saņem Tanka iznīcināšanas nozīmi, kā arī I šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada 19. un 23. martā, netālu no Kudeveras tiek ievainots un evakuēts uz kara hospitāli Balvos. 1944. gada 9. aprīlī apbalvots arī II šķiras Dzelzs krustu un paaugstināts par kaprāli. 1944. gada vasaras kaujās paaugstināts par seržantu, par 16. oktobra kauju Kurzemes cietoksnī 1945. gada 5. februārī 19. divīzijas 43. pulka I bataljona 2. rotas sastāvā apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi[2].

1944. gada decembrī Dzeni nosūta uz rotas komandieru/virsnieku kursiem Jaundundagā, frontē Dzenis atgriežas 1945. gada janvārī jau kā leitnants. Dzenim uztic vadīt 19. divīzijas velosipēdistu izlūkrotu un šajā amatā 1945. gada 23. martā smagi ievaino pie Pilsblīdenes dzelzceļa stacijas. Kara beigas Dzenis sagaida Kurzemē un nonāk PSRS gūstā[2].

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1945. gada 30. maija līdz 1946. gada 11. novembrim Dzenis ir ieslodzījumā Vorkutas darba nometnē, pēc tam atgriežas Rīgā, kur strādā par santehniķi, taču 1947. gada 10. aprīlī atkal tiek arestēts un apsūdzēts kā kara noziedznieks. 1947. gada 27. jūlijā Dzeni kara tiesa notiesā uz 25 gadiem smagā režīma darba nometnēs, 16 gadus viņš pavada nometnēs Kazahstānas teritorijā līdz tiek atbrīvots 1963. gadā.

Leitnants Jānis Dzenis mirst Rīgā 1984. gada 20. janvārī[2].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 157. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Siegrunen 80 - Richard Landwehr, Bennington: 2008, 13.sējums, 49. lpp