Gustavs Praudiņš

Gustavs Praudiņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1899. gada 30. janvārī ; Krievijas Impērija, Vidzemes guberņa, Valmieras apriņķis, Naukšēnu pagasts; (tagad Latvija)
Miris	1965. gada 9. oktobrī (66 gadi); PSRS, Latvijas PSR, Rīga; (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Sofija Freimane
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Waffen-Sturmbannführer (majors)
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Komandēja	19. Latgales policijas bataljons; 44. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība	Latvijas brīvības cīņas; Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira); Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa; Viestura ordenis (IV šķira) ar šķēpiem; Dzelzs krusts (I un II šķira); Vācu krusts (zeltā); Armijas goda sarakstu sprādze

Gustavs Praudiņš (1899—1965) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.^[1]

Dzīvesgājums

Pirmskara dzīve

Gustavs Praudiņš dzimis Valmieras apriņķa Naukšēnu pagasta Nurmu muižas teritorijas Ērmaņu mājās sešu bērnu ģimenē.^[1] Brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. aprīlī Praudiņš kā brīvprātīgais pieteicās 5. Cēsu kājnieku pulkā. 1919. gada 5. oktobrī uzņemts kā kadets Latvijas kara skolas I rotā, to beidza 1920. gada 20. maijā leitnanta pakāpē un tika nozīmēts par vada komandieri 5. Cēsu kājnieku pulka III rotā. Pēc kara beigām turpināja dienestu Latvijas Armijā, 1923. gada 17. novembrī tika paaugstināts par virsleitnantu, 1933. gada 17. novembrī par kapteini leitnantu, bet 1937. gada 1. jūlijā jau par kapteini. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Praudiņš tika ieskaitīts Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā, no tā savukārt nokļuva Strēlnieku 243. pulkā.^[2]

Otrajā pasaules karā

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Gustavs Praudiņš 1941. gada septembrī pieteicās policijas vienībā.^[3] 1942. gada 13. janvārī kļuva par 19. Latgales policijas bataljona komandieri un tika nosūtīts uz Ļeņingradas fronti, taču 1942. gada 7. augustā tika apcietināts par pretvācisku darbību un ieslodzīts Rīgas centrālcietumā.^[4] Kapteinis Praudiņš pavadīja trīs mēnešus ieslodzījumā, tika notiesāts kara tiesā uz nāvi, taču ar latviešu pašpārvaldes centieniem tika atbrīvots. Praudiņu pazemināja uz kareivja pakāpi un ieskaita 16. Zemgales policijas bataljonā, kas arī atradās Ļeņingradas frontē, vēlāk bataljons tika iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons. Tur Praudiņš darbojās bataljona štābā pie majora Kociņa, kā arī aktīvi piedalījās izlūkgājienos.^[1] 1944. gada 12. janvārī Praudiņš tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu, bet jau 1944. gada 24. jūlijā ar I šķiras Dzelzs krustu.^[2]

1944. gada augustā 19. divīzijas 44. pulka komandieris pulkvežleitnants Kociņš iecēla Praudiņu par 44. pulka I bataljona komandieri. Par spīti tam, ka Praudiņam nebija virsnieka pakāpes, ar savu bataljonu Praudiņš piedalāījs Mores kaujās, atvairot astoņus ienaidnieka uzbrukumus. Izcilas kaujasspējas Praudiņš parādīja Pirmajā Kurzemes lielkaujā, kā arī 1944. gada Ziemassvētku kaujās. 1945. gada 7. janvārī tika pieminēts vācu armijas goda sarakstos, 16. janvārī apbalvots ar Vācu krustu zeltā un 1945. 30. janvārī paaugstināts par majoru.^[1]

1945. gada martā majoru Praudiņu aprakstīja laikraksts "Tēvija":

“	Liela auguma komandieris ar dobjo balsi un bargo izskatu ir vienmēr īsts draugs katram savam karavīram, jo aiz bargajiem vaibstiem slēpjas sirsnīga karavīra sirds.	”
—SS- Kara Ziņotājs Andrejs Spekke, "Tēvija", 1945. gada 10. marts

Pēc pulkvežleitnanta Kociņa saslimšanas Praudiņš 1945. gada 24. janvārī tika iecelts par 44. pulka komandieri, to Praudiņš komandēja līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. jūnijā, kara beigas sagaidot Kurzemes cietoksnī un nonākot PSRS gūstā.^[1]

Pēckara dzīve

Lielāko daļu pēckara gadu Gustavs Praudiņš pavadīja Padomju armijas gūstā dažādās nometnēs, tur 1961. gadā zaudēja kāju un smagi slims saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Mūža pēdējos gados Praudiņš iztiku pelnīja, piestrādājot par tehnisko zīmētāju, tika izmantots kā konsultants filmas "Akmens un šķembas" uzņemšanā. Īsi pirms nāves pieprasīja kara invalīda pensiju Vācijas valdībai, kas uzskatāma par lielu uzdrīkstēšanos.

Majors Gustavs Praudiņš miris ar vēzi 1965. 9. oktobrī, Rīgā, apglabāts Rūjienas kapos 1965. gada 16. oktobrī.^[1]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11. sējums, 131. lpp
↑ ^2,0 ^2,1 «P_virsnieki». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. novembrī. Skatīts: 2013. gada 2. septembris.
↑ Tēvija, Nr. 60, 1945. gada 10. mart, 1. lpp
↑ «Latviešu bataljoni pie Ļeņingradas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 4. septembris.

[dv-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11. sējums, 131. lpp

[bg-2] 2,0 ^2,1 «P_virsnieki». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. novembrī. Skatīts: 2013. gada 2. septembris.

[tv-3] Tēvija, Nr. 60, 1945. gada 10. mart, 1. lpp

[lc1-4] «Latviešu bataljoni pie Ļeņingradas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 4. septembris.

[1]

[2]

[3]

[4]