Teodors Kalnājs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teodors Kalnājs
Teodors Bergmanis
Teodors Kalnājs
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 4. februārī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Laidzes pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2007. gada 8. decembrī (92 gadi)
Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Elza Kalnāja
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmführer (virsleitnants)
SS-Obersturmführer.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Kājnieku trieciena nozīme (sudrabā)
Ievainojuma nozīme (melnā)
Armijas goda sarakstu sprādze

Teodors Kalnājs (1915-2007) bija Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs.[1]

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodors Kalnājs dzimis Laidzes pagastā sešu bērnu zemnieka ģimenē, viņa tēvs ir arī pagasta vecākais. Kalnājs beidz Laidzes pamatskolu, pēc tam turpina izglītību Talsu valsts ģimnāzijā, absolvē 1931. gadā, taču īstenot ieceri studēt Rīgā liedz 30. gadu saimnieciskā krīze, tādēļ nākas palikt pie zemes darbiem tēva saimniecībā. Dzimtajā pusē Kalnājs aktīvi darbojas kultūras dzīvē - dzied korī, kā arī piedalās pašdarbnieku teātrī[1].

1935. gadā Kalnājs uzsāk obligāto militāro dienestu Latvijas armijā 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī. Pēc 1936. gada 16. maija parādes Esplanādē Kalnājs dodas ar Latvijas Kara skolu uz lauka mācībām pie Šuņazara Daugavpils apkaimē, 1936. gada augustā Kalnājs kursus beidz, atgriežas pulkā un tā paša gada oktobrī demobilizējas. Atgriezies dzimtajā pusē Kalnājs iestājas aizsargos, kur kļūst par riteņbraucēju rotas komandieri. 1939. gada rudenī Kalnājs kā rotas komandieris saņem slepenu pavēli gatavoties iespējamai mobilizācijai, kas sakrīt ar bāzu līguma parakstīšanu. Taču pavēle pretoties neseko: gluži pretēji, Kalnāja rota saņem pavēli slepus apsargāt ienākošos Sarkanās armijas vilciena sastāvus pret uzbrukumiem[1].

Pēc Latvijas okupācijas Kalnāju 1940. gada rudenī uz pagastmāju izsauc čekas pārstāvji un mēģina savervēt par ziņotāju, pie viena draudot viņu sodīt kā aizsargu aktīvistu, iemesls - Aizsargu organizācijas 20 gadu jubilejas ballē viņam Kārlis Ulmanis paspiedis roku. Kalnājs sadarboties atsakās. 1941. gada jūnija deportācijas Kalnājs pārdzīvo slēpjoties mežā - tikai vēlāk top zināms, ka viņa uzvārda sarakstos tomēr nav[1].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Kalnājs pieredz apriņķi pazīstamā virsnieka 1. Talsu aizsargu pulka 3. bataljona komandiera Friča Hermansona arestu, viņa mirstīgās atliekas ar spīdzināšanas pazīmēm vēlāk atrod Baltezerā - tas Kalnājā un citos talseniekos nostiprina apņēmību brīvprātīgi pieteikties dienestam vācu bruņotajos spēkos. Sākotnēji iestājas pašaizsardzības vienībās, bet vēlāk jau latviešu policijas bataljonos - 1942. gada 6. martā Kalnājs ar citiem novadniekiem dodas uz Liepāju, kur tiek iekļauts 24. Talsu policijas bataljonā un 1942. gada jūnijā tiek nosūtīts uz Minskas apgabalu, apkarot partizānu vienības. 1942. gada oktobrī bataljons nonāk Ļeņingradas frontē, un jau 1943. gada janvārī Kalnāju nosūta uz vada komandieru kursiem Bolderājā[1].

Pēc vada komandieru kursu beigšanas Kalnājs tiek nozīmēts rezerves bataljonu jauniesaukto apmācībā, Volhovas frontē viņš nonāk tikai 1943. gada 9. septembrī. 22. novembrī, izpildot rotas komandiera pienākumus Kalnāju smagi ievaino un viņš spiests atstāt ierakumus lai atkoptos. 1944. gada janvārī Rīgā saņem pavēli stāties Rūdolfa Kociņa jaunformētā 19. divīzijas 44. pulka II bataljona 8. rotas komandiera amatā, frontē nonāk 1944. gada marta sākumā un piedalās arī 16. marta kaujās, par savu kaujas darbību 18. marta uzbrukumā Kalnājs saņem II šķiras Dzelzs krustu - viņa uzbrukumu aprakstījis pulkvežleitnants Kociņš:

Kalnājs gāja tā kā mācību laukumā.

Otrreiz Kalnājs tiek ievainots 1944. gada 8. aprīlī, rotā viņš atgriežas jau Opočkas pozīcijās[1].

1944. gada 21. augustā Kalnāju ievaino trešo reizi, brūces sadziedējis viņš atkal uzņemas savas rotas vadību un ved to Lubānas un Aiviekstes atvaires kaujās, par ko tiek apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu. Kalnājs piedalās arī Mores kaujās, kur pilda štāba adjutanta pienākumus. Vēlāk nonāk Kurzemes cietoksnī, piedalās visās Kurzemes lielkaujās, par varonību 1945. gada 10. aprīlī tiek apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi. Kara beigas Kalnājs sagaida Kurzemē, taču vēl pirms otrreizējās okupācijas viņa sieva ar bērniem dodas trimdā.[2].

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas Kalnājs ar grupu virsnieku sākumā slepus uzturās Kurzemes mežos, pēc tam ar viltotiem dokumentiem iekārtojas darbā, taču jau 1945. gada 9. decembrī viņu atmasko un arestē Talsos, Ziemassvētkos pārved uz cietumu Ventspilī. Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Kalnājam piespriež 20 gadus Vorkutas ieslodzījuma nometnē, Latvijā atgriezties viņam tiek ļauts tikai 70. gadu nogalē, bet dzimtajās mājās - vien 90. gados. Sieva Elza Latvijā pirmo reizi atgriežas 1992. gadā[2].

Virsleitnants Teodors Kalnājs mirst 2007. gada 8. decembrī, guldīts zemes klēpī Lestenes brāļu kapos[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 "Brīvā Latvija" 2005. gada 5.-11. marta numura (Nr. 10(891)), 9. lpp
  2. 2,0 2,1 "Brīvā Latvija" 2005. gada 12.-18. marta numura (Nr. 11(892)), 9. lpp
  3. «KRITUŠO LATVIEŠU KARAVĪRU SARAKSTS KURI APGLABĀTI LESTENĒ». Skatīts: 2013. gada 7. oktobris.