Alfrēds-Jānis Bērziņš

Alfrēds-Jānis Bērziņš;
Personīgā informācija
Dzimis	1920. gada 14. februārī ; Latvija, Ventspils apriņķis, Popes pagasts
Miris	2011. gada 3. augustā (91 gads); Latvija, Talsu novads, Īves pagasts
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedre	Veronika Bērziņa
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Waffen-Obersturmführer (virsleitnants);
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Kaujas darbība	Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Dzelzs krusts (I un II šķira); Kājnieku trieciena nozīme; Ievainojuma nozīme (zeltā); Armijas goda sarakstu sprādze; Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira); Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Alfrēds-Jānis Bērziņš (1920-2011) bija Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs, vēlāk Daugavas Vanagu organizācijas ģenerālsekretārs.^[1]

Pirmskara dzīve

Alfrēds-Jānis Bērziņš dzimis 1920. gada 14. februārī Popes pagastā divu bērnu ģimenē, abi vecāki - ierēdņi. Tēvs 1921. gadā pārcelts uz darbu tiesā Rēzeknē, arī Bērziņš skolas gaitas sāk tieši Rēzeknē, 1938. gadā beidz Rēzeknes valsts ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1938. gada rudenī brīvprātīgi piesakās obligātajam militārajam dienestam Latvijas armijā, tajā izdien 18 mēnešus, demobilizējas īsi pirms Latvijas okupācijas, 1940. gada 12. maijā. Laiku līdz kara sākumam Bērziņš pavada Jelgavā, studējot Lauksaimniecības akadēmijā.^[1]

Otrajā pasaules karā

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Bērziņš pieredz 30 sakropļotu ieslodzīto līķu ekshumāciju Rēzeknes milicijas šķūnī, jau 1941. gada nogalē viņš brīvprātīgi piesakās dienestam latviešu policijas bataljonos. 1942. gada februārī viņš saņem pavēli ierasties uz apmācībām Krāslavā un augustā tiek nozīmēts par vada komandieri 19. Latgales policijas bataljonā Ļeņingradas frontē. Pēc ievainojuma vairākus mēnešus atpūšas dzimtenē, atgriežas frontē 1943. janvārī, drīz līdz ar 19. Latgales bataljonu tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42 grenadieru pulka II bataljons un pārcelts uz Volhovas fronti. Pēc kaujām 1943. gada oktobra sākumā tiek apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un iecelts par 6. rotas komandieri.^[1]

1944. gada janvārī Bērziņš nonāk izlases vienībā - virsleitnants Graumaņa komandētajā 16. slēpotāju rotā, tā vēlāk tiek iekļauta pulkveža Veisa kaujas grupā un Bērziņš atkal uzņemas rotas komandiera pienākumus - seko izlaušanās kauja pie Dolgovas, 21. janvārī tiek ievainots un evakuēts. Par izrādīto varonību saņem I šķiras Dzelzs krustu, frontē atgriežas 1944. gada augustā, tiek nozīmēts par 4. rotas komandieri un piedalās kaujās pie Cesvaines, kā arī Mores kaujās. Vēlāk pārcelts par 2. rotas komandieri, nonāk Kurzemes cietoksnī, piedalās 1. un 3. lielkaujā - pēc smaga ievainojuma janvārī tiek evakuēts uz Dundagu, tiek amputēta kāja virs ceļgala - šis ir Bērziņa sestais ievainojums. Par šo kauju tiek apbalvots ar armijas goda sarakstu sprādzi 1945. gada 5. martā. Tālāk tiek evakuēts uz Bavāriju kur Marktredvicā viņu saņem gūstā ASV bruņotie spēki.^[1]

Pēckara dzīve

Pēc atbrīvošanas no gūsta Bērziņš 1947. gadā piedalās Daugavas Vanagu nodaļas dibināšanās Bambergā, kļūst par nodaļas vadītāju. Turpina darbību Daugavas Vanagos atlikušo mūža daļu, beigās ieņemot ģenerālsekretāra amatu. 1955. gadā saņem Daugavas Vanagu nozīmi zeltā, aktīvs arī citās trimdas latviešu sabiedriskās dzīves jomās. 2010. gada pavasarī Bērziņš pārceļas uz dzīvi Latvijā.^[1]

Virsleitnants Alfrēds-Jānis Bērziņš mirst 2011. gada 3. augustā.^[2]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 172. lpp
↑ «Mūžībā aizgājis Jānis Alfrēds Bērziņš». Skatīts: 2013. gada 7. oktobris.

[dv-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 172. lpp

[nmkk-2] «Mūžībā aizgājis Jānis Alfrēds Bērziņš». Skatīts: 2013. gada 7. oktobris.

[1]

[2]