Vilis Hāzners

Vilis Hāzners; Vilis Arveds Hāzners
Personīgā informācija
Dzimis	1905. gada 23. jūlijā ; Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Jelgavas apriņķis, Vircavas pagasts; (tagad Latvija)
Miris	1989. gada 12. maijā (83 gadi); Leikvuda, Ņūdžersija, ASV
Tautība	latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Waffen-Sturmbannführer (majors);
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Komandēja	15. ieroču SS fizilieru bataljons
Kaujas darbība	Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Viestura ordenis (V šķira); Dzelzs krusts (I un II šķira); Armijas goda sarakstu sprādze; Kājnieku trieciena nozīme; Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Vilis Hāzners (1905—1989) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs^[1].

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilis Hāzners piedzimis Vircavas pagasta Erslaku mājās meldera ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Hāznera ģimene 1915. gadā devās bēgļu gaitās, rodot jaunu mājvietu Valkā, taču Hāzneram nācās pārtraukt skolas gaitas. Mācības turpināja pēc bēgļu gaitām, 1923. gadā beidza Jelgavas lauksaimniecības vidusskolu, dažus gadus strādāja Vidsmuižas lopkopības izmēģinājumu stacijā. 1926. gadā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā Latvijas armijā, 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Obligātā dienesta laikā Hāzners izlēma par labu virsnieka karjerai, 1928. gadā iestājās un 1931. gadā beidza Latvijas Kara skolu un tika nosūtīts uz 7. Siguldas kājnieku pulku Alūksnē^[1]. 1934. gada 18. novembrī tika paaugstināts par virsleitnantu^[2]. 1936. gada septembrī pēc paša vēlēšanās tika pārcelts uz 6. Rīgas kājnieku pulku^[3]. 1939. gadā nosūtīts uz Augstāko kara skolu, to beidza 1940. gadā kapteiņa pakāpē^[1]. 1940. gada martā kļuva par militārās mācības skolotāju Rīgas Raiņa ģimnāzijā. 1940. gada 12. jūnijā apbalvots ar V šķiras Viestura ordeni^[4]. Pēc Latvijas okupācijas tika atvaļināts no dienesta^[1].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Hāzneru 1941. gada 25. jūnijā aizveda čekas pārstāvji, aicinot sākotnēji vien uz īsām pārrunām, taču, ierodoties iecirknī, Hāzners tika apcietināts un ievietots kamerā. Hāzneru pratināja, lika uzrādīt pretpadomju elementus, taču viņš atteicās — tad viņu iezlodzīja Centrālcietumā. Tur viņam lika parakstīt savu nāves spriedumu, fiziski iespaidoja un draudēja, taču 30. jūnijā Hāzneram izdodas izbēgt ar vairākiem citiem ieslodzītajiem^[5]. Pēc atbrīvošanās 1941. gada jūlijā pievienojies partizāniem Vidzemes jūrmalā, vēlāk pievienojās Rīgas Kārtības policijai, tostarp pildīja pulkvežleitnanta Veisa adjutanta pienākumus^[1]. 1941. gada nogalē aktīvi darbojās pie latviešu brīvprātīgo vienību formēšanas vācu armijā, bet 1942. gada oktobrī tika iecelts par Abrenes apriņķa priekšnieku^[6].

1943. gada maijā Hāzners pameta apriņķa priekšnieka amatu un iestājas 15. divīzijas 32. pulkā, ieņemdams pulka komandiera adjutanta amatu. No 1944. gada 6. marta — 32. pulka I bataljona komandieris, bet 13. aprīlī pārcelts par III bataljona komandieri. 1944. gada jūlija vidū 32. bataljona rindās piedzīvoja atkāpšanos no Opočkas pozīcijām Veļikajas krastos, kad bataljons pārtapa Aperāta kaujas grupā. 16. jūlijā kaujā pie Mozuļu sādžas nāvējoši ievainotais bataljona komandieris pulkvežleitnants Aperāts nodeva vadību Hāzneram, viņš vadīja ap 60 izdzīvojušos kareivjus un virsniekus un, šķērsojot purvu, tiem izdevās izlauzties no aplenkuma, par šo varoņdarbu Hāzners apbalvts ar Armijas goda sarakstu sprādzi^[1].

1944. gada 20. augustā līdz ar atlikušo 32. pulku pārcelts uz Vāciju, tur paaugstināts par majoru un iecelts par 15. divīzijas 15. fizilieru bataljona komandieri. 1945. gada 26. janvārī pie Immenheimas tika ievainots un nosūtīts uz Dāniju atveseļoties — tur arī sagaidīja kara beigas^[1].

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara nonāca Cēdelgēmas kara gūstekņu nometnē, tur bija viens no Daugavas vanagu organizācijas idejiskajiem pamatlicējiem, vēlāk piedalījās latviešu kara invalīdu pārskološanā, palīdzot ap 500 invalīdiem apgūt miera laikam noderīgas prasmes. Vēlāk aktīvs trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, Latviešu Nacionālas Padomes prezidija loceklis (1948—1951), no 1951. gada — Daugavas Vanagu mēnešraksta redaktors, bijis arī organizācijas ģenerālsekretārs. 1977. gadā, balstoties uz VDK lietas dokumentiem, Hāzneru apsūdzēja līdzdalībā holokausta īstenošanā, taču Īpašās Izmeklēšanas Birojs nespēja uzrādīt konkrētas apsūdzības un lieta tiek izbeigta^[7].

Majors Vilis Hāzners nomira ASV 1989. gada 12. maijā, 1991. gadā pārapbedīts Latvijā, Bērzkroga kapos^[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 149. lpp
↑ "Valdības vēstnesis" 1934. gada 17. nov. (Nr. 261), 2. lpp
↑ "Brīvā Zeme" 1936. gada 1. sept. (Nr. 137), 3. lpp
↑ "Brīvā Zeme" 1940. gada 12. jūn. (Nr. 130), 3. lpp
↑ "Tēvija" 1941. gada 5. jūl. (Nr. 5), 6. lpp
↑ "Daugavas Vēstnesis" 1942. gada 24. okt. (Nr. 247), 2. lpp
↑ Andrievs Ezergailis - Six versions of the Holocaust in Latvia - Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - Holokausts Latvijā, Rīga: 2006, 18.sējums, 79. lpp

[dv-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 ^1,7 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 149. lpp

[2] "Valdības vēstnesis" 1934. gada 17. nov. (Nr. 261), 2. lpp

[3] "Brīvā Zeme" 1936. gada 1. sept. (Nr. 137), 3. lpp

[4] "Brīvā Zeme" 1940. gada 12. jūn. (Nr. 130), 3. lpp

[5] "Tēvija" 1941. gada 5. jūl. (Nr. 5), 6. lpp

[6] "Daugavas Vēstnesis" 1942. gada 24. okt. (Nr. 247), 2. lpp

[ae-7] Andrievs Ezergailis - Six versions of the Holocaust in Latvia - Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - Holokausts Latvijā, Rīga: 2006, 18.sējums, 79. lpp

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]