Vilis Hāzners

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Hāzners
Vilis Arveds Hāzners
Vilis Hāzners
Personīgā informācija
Dzimis 1905. gada 23. jūlijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Jelgavas apriņķis, Vircavas pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1989. gada 12. maijā (83 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Leikvuda, Ņūdžersija, ASV
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors)
SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 15. ieroču SS fizilieru bataljons
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Viestura ordenis (V šķira)
Dzelzs krusts (I un II šķira)
Armijas goda sarakstu sprādze
Kājnieku trieciena nozīme
Daugavas Vanagu nozīme zeltā

Vilis Hāzners (1905-1989) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Armijas goda sarakstu sprādzes saņēmējs[1].

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilis Hāzners dzimis Vircavas pagasta Erslaku mājās meldera ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam Hāznera ģimene 1915. gadā dodas bēgļu gaitās, rodot jaunu mājvietu Valkā, taču Hāzneram nākas pārtraukt skolas gaitas. Mācības turpina pēc bēgļu gaitām, 1923. gadā beidz Jelgavas lauksaimniecības vidusskolu, dažus gadus strādā Vidsmuižas lopkopības izmēģinājumu stacijā. 1926. gadā tiek iesaukts obligātajā militārajā dienestā Latvijas armijā, 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Obligātā dienesta laikā Hāzners izlemj par labu virsnieka karjerai, 1928. gadā iestājas un 1931. gadā beidz Latvijas kara skolu un tiek nosūtīts uz 7. Siguldas kājnieku pulku Alūksnē[1]. 1934. gada 18. novembrī tiek paaugstināts par virsleitnantu[2]. 1936. gada septembrī pēc paša vēlēšanās tiek pārcelts uz 6. Rīgas kājnieku pulku[3]. 1939. gadā tiek nosūtīts uz augstāko kara skolu, to beidz 1940. gadā, kapteiņa pakāpē[1]. 1940. gada martā kļūst par militārās mācības skolotāju Rīgas Raiņa ģimnāzijā. 1940. gada 12. jūnijā tiek apbalvots ar V šķiras Viestura ordeni[4]. Pēc Latvijas okupācijas no dienesta tiek atvaļināts[1].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Hāzneru 25. jūnijā aizved čekas pārstāvji, aicinot sākotnēji vien uz īsām pārrunām, taču ierodoties iecirknī Hāzners tiek apcietināts un ievietots kamerā. Hāzneru pratina, liek uzrādīt pretpadomju elementus, taču viņš atsakās - tad viņu aizved un iesloga Centrālcietumā. Tur viņam liek parakstīt savu nāves spriedumu, fiziski iespaido un draud, taču laimīgā kārtā 30. jūnijā Hāzneram izdodas izbēgt ar vairākiem citiem ieslodzītajiem[5]. Pēc atbrīvošanās 1941. gada jūlijā pievienojies partizāniem Vidzemes jūrmalā, vēlāk pievienojas Rīgas kārtības policijai, tostarp pilda pulkvežleitnanta Veisa adjutanta pienākumus[1]. 1941. gada nogalē aktīvi darbojas pie latviešu brīvprātīgo vienību formēšanas vācu armijā, bet 1942. gada oktobrī tiek iecelts par Abrenes apriņķa priekšnieku[6].

1943. gada maijā Hāzners pamet apriņķa priekšnieka amatu un iestājas 15. divīzijas 32. pulkā, ieņem pulka komandiera adjutanta amatu. No 1944. gada 6. marta 32. pulka I bataljona komandieris, bet 13. aprīlī tiek pārcelts par III bataljona komandieri. 1944. gada jūlija vidū 32. bataljona rindās piedzīvo atkāpšanos no Opočkas pozīcijām Veļikajas krastos, kad bataljons pārtop Aperāta kaujas grupā. 16. jūlijā kaujā pie Mozuļu sādžas nāvējoši ievainotais bataljona komandieris pulkvežleitnants Aperāts nodod vadību Hāzneram, viņš vada ap 60 izdzīvojušos kareivjus un virsniekus un šķērsojot purvu tiem izdodas izlauzties no aplenkuma, par šo varoņdarbu Hāzneru apbalvo ar Armijas goda sarakstu sprādzi[1].

1944. gada 20. augustā līdz ar atlikušo 32. pulku tiek pārcelts uz Vāciju, tur tiek paaugstināts par majoru un iecelts par 15. divīzijas 15. fizilieru bataljona komandieri. 1945. gada 26. janvārī pie Immenheimas tiek ievainots un nosūtīts uz Dāniju atveseļoties - tur arī sagaida kara beigas[1].

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālās Padomes prezidija locekļi Eslingenē. No kreisās: Velta Vintera, Vilis Janums, Valdemārs Lambergs, Jēkabs Ķulītis, Pēteris Dardzāns, Roberts Liepiņš, Jānis Celms (prezidija priekšsēdis), Jānis Vinters, ?? daļēji redzams, Jānis Lavenieks (priekšsēža vietnieks), Roberts Osis, Arnolds Endziņš un Vilis Hāzners.

Pēc kara nonāk Cēdelgēmas kara gūstekņu nometnē, tur ir viens no Daugavas vanagu organizācijas idejiskajiem pamatlicējiem, vēlāk piedalās latviešu kara invalīdu pārskološanā, palīdzot ap 500 invalīdiem apgūt miera laikam noderīgas prasmes. Vēlāk aktīvs trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, Latviešu Nacionālas Padomes prezidija loceklis (1948-1951), no 1951. gada Daugavas Vanagu mēnešraksta redaktors, bijis arī organizācijas ģenerālsekretārs. 1977. gadā, balstoties uz VDK lietas dokumentiem, Hāzneru apsūdz līdzdalībā holokausta īstenošanā, taču Īpašās Izmeklēšanas Birojs nespēj uzrādīt konkrētas apsūdzības un lieta tiek izbeigta[7].

Majors Vilis Hāzners mirst ASV 1989. gada 12. maijā, 1991. gadā pārapbedīts Latvijā, Bērzkroga kapos[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 149. lpp
  2. "Valdības vēstnesis" 1934. gada 17. nov. (Nr. 261), 2. lpp
  3. "Brīvā Zeme" 1936. gada 1. sept. (Nr. 137), 3. lpp
  4. "Brīvā Zeme" 1940. gada 12. jūn. (Nr. 130), 3. lpp
  5. "Tēvija" 1941. gada 5. jūl. (Nr. 5), 6. lpp
  6. "Daugavas Vēstnesis" 1942. gada 24. okt. (Nr. 247), 2. lpp
  7. Andrievs Ezergailis - Six versions of the Holocaust in Latvia - Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti - Holokausts Latvijā, Rīga: 2006, 18.sējums, 79. lpp