Jānis Ezeriņš (ģenerālis)
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Jānis Ezeriņš (1894. gada 17. novembris — 1944. gada 16. marts) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1936), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1894. gada 17. novembrī Praulienas pagasta "Skubos" kučiera Jēkaba Ezeriņa ģimenē. Beidzis Lazdonas draudzes skolu. 1913. gadā pabeidza Rīgas mērnieku kursus un strādāja par mērnieka palīgu Gostiņos. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 27. martā iestājās Krievijas Impērijas armijas 171. rezerves bataljonā. 1916. gada 25. jūlijā pabeidza Ziemeļu frontes kara skolu Gatčinā kā praporščiks, pēc tam dienēja Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā. 1917. gada jūnijā tika pārcelts uz 79. Sibīrijas strēlnieku pulku, brīvprātīgi iestājās pulka dzelzs rotā. Jūlijā paaugstināts par podporučiku un iecelts par dzelzs rotas komandieri. 1918. gada aprīlī demobilizējās. Pēc demobilizācijas viņu apcietināja lielinieki un aizveda uz Jaroslavļu. Jaroslavļas sacelšanās laikā izbēga no apcietinājuma un pievienojās dumpiniekiem. Pēc sacelšanās apspiešanas 1918. gada jūlijā atgriezās Latvijā.
1918. gada 20. novembrī iestājas jaunveidotajos Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta pakāpē un tika iecelts par Madonas apsardzības priekšnieka palīgu. Sarkanai armijai ienākot, atkāpās uz Rīgu, pēc tam pievienojās Kalpaka bataljona Cēsu rotai (vēlāk Cēsu bataljons). 1919. gada 1. aprīlī tika iecelts par 2. Cēsu bataljona saimniecības priekšnieku, bet 21. jūnijā par bataljona komandieri. 1919. gada augustā tika paaugstināts par kapteini un iecelts par 2. Ventspils kājnieku pulka saimniecības priekšnieku, bet 1919. gada 13. oktobrī par pulka komandieri. Vadīja pulku Latgales atbrīvošanas cīņās. 12.—13. oktobrī padzina Lietuvas armijas spēkus no Ilūkstes apriņķa. 1920. gada 28. martā tika paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1920. gada 6. septembrī tika iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri.[1]
1923. gadā pabeidza vecāko virsnieku kursus. 1925. gada 22. jūnijā tika paaugstināts par pulkvedi. 1928. gadā kandidēja 3. Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta Latgales vēlēšanu apgabalā, bet netika ievēlēts. Bija studentu korporācijas “Vendia” goda filistrs. 1929. gadā pabeidza Augstākos militāros kursus. 1930. gada 14. februārī tika iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri. 1936. gadā tika paaugstināts par ģenerāli un 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu. 1939. gadā pabeidzis divīzijas komandieru kursus.
1940. gada 17. jūnijā bija gatavs dot pavēli pretoties Sarkanai armijai, kas tika atcelta. Pēc Latvijas okupācijas tika atstādināts no amata un jūlijā atvaļināts no dienesta armijā. Pēc atvaļināšanas dzīvoja blakus bijušajām tēva mājām piešķirtajā lauku saimniecībā Praulienas pagasta "Skubos". J. Ezeriņu arestēja 1941. gada 14. jūnijā un kopā ar ģimeni izsūtīja uz PSRS. 1942. gadā viņam piesprieda desmit gadus ieslodzījuma “par kontrrevolucionāru darbību”.
Miris 1944. gada 16. martā Kotlasas soda nometnē Arhangeļskas apgabalā.
Apbalvojumi
[labot | labot pirmkodu]- Lāčplēša Kara ordenis, II, III šķira
- Triju Zvaigžņu ordenis, II, III šķira
- Igaunijas Ērgļa ordenis, III šķira
- Somijas Baltās Rozes ordenis, III šķira[2]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Jaunieceltais Vidzemes divīzijas komandieŗa palīgs ģenerālis Jānis Ezeriņš». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 4. janvārī.
- ↑ «JĀNIS EZERIŅŠ (1894—1944), ģenerālis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. decembrī. Skatīts: 2016. gada 4. janvārī.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- 1894. gadā dzimušie
- 1944. gadā mirušie
- Madonas novadā dzimušie
- Latviešu strēlnieku virsnieki
- Krievijas pilsoņu kara dalībnieki
- Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļi
- Nacionālās apvienības politiķi
- Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieki
- Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri
- Ar Somijas Baltās Rozes ordeni apbalvotie
- Padomju represiju upuri