Jānis Ezeriņš (ģenerālis)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Ezeriņš, 1936
Jānis Ezeriņš, 1938

Jānis Ezeriņš (dzimis 1894. gada 17. novembrī Madonas apriņķa Praulienas pagasta Skubos, miris izsūtījumā 1944. gada 16. martā Kotlasas soda nometnē Arhangeļskas apgabalā) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kučiera ģimenē. Beidzis Lazdonas draudzes skolu, 1913. gadā pabeidzis Rīgas mērnieku kursus un strādājis par mērnieka palīgu Gostiņos. No 1915. gada 27. marta dien Krievijas Impērijas armijas 171. rezerves bataljonā. 1916. gada 25. jūlijā beidzis Ziemeļu frontes kara skolu Gatčinā kā praporščiks. No 1916. gada dien latviešu strēlnieku pulkos, vēlāk 79. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pēc Oktobra revolūcijas atbrīvots no dienesta, apcietināts, taču izbēdzis un atgriezies Latvijā.

1918. gada 20. novembrī iestājas jaunveidotajos Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un iecelts pat Madonas apsardzības priekšnieka palīgu. Atkāpies uz Cēsīm, kur pievienojies Kalpaka bataljona Cēsu rotai. 1919. gada 1. aprīlī iecelts par 2. Cēsu bataljona saimniecības priekšnieku, bet 21. jūnijā par bataljona komandieri. 1919. gada augustā paaugstināts par kapteini. Iecelts par 2. Ventspils kājnieku pulka saimniecības priekšnieku, bet 1919. gada 13. oktobrī par pulka komandieri. Karojis Latgales atbrīvošanas cīņās. 12.-13. oktobrī padzinos Lietuvas armijas spēkus no Ilūkstes apriņķa. 1920. gada 28. martā paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1920. gada 6. septembrī iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri.[1]

1923. gadā beidzis vecāko virsnieku kursus un 1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par pulkvedi. 1928. gadā kandidējis Saeimas vēlēšanās, bet nav ievēlēts. 1930. gada 14. februārī iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri. 1936. gadā paaugstināts par ģenerāli un 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu. 1939. gadā pabeidzis divīzijas komandieru kursus.

1940. gada 17. jūnijā bijis gatavs dot pavēli pretoties Latvijas okupācijai, atstādināts no amata, jūlijā atvaļināts no dienesta armijā. Arestēts 1941. gada 14. jūnijā, miris apcietinājumā PSRS.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa 2. un 3. šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa 2. un 3. šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa 3. šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa 3. šķiru.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]