Ilūkstes apriņķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ilūkstes apriņķis
(1819—1949)
Ilūkstes apriņķis 1940. gadā Ilūkstes apriņķis 1940. gadā
Centrs: Ilūkste
Platība (1935): 2242,7 km2
Iedzīvotāji (1935): 56637
Blīvums: 25.3 iedz./km2
Izveidots: 1819. gadā
Likvidēts: 1949. gadā
Ilūkstes apriņķis Vikikrātuvē

Ilūkstes apriņķis (vācu: Kreis Illuxt, krievu: Иллукстский уезд) bija administratīva vienība Kurzemes guberņas (1819—1918), īslaicīgi Kurzemes un Zemgales hercogistes (1918) un Latvijas SPR (1919), Latvijas Republikas (1918—1940), Latvijas ģenerālapgabala (1941—1944) un Latvijas PSR (1940/1944—1949) sastāvā.

Ģeogrāfija un iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilūkstes apriņķa (līdz 1819. gadam Ilūkstes pilskunga tiesas) karte ar latviskajiem vietvārdiem un draudžu novadu robežām (1859).

Ilūkstes apriņķis aizņēma Augšzemes augstienes Latvijas daļu starp Daugavas upi ziemeļos un Lietuvas un Polijas (no 1939. gada PSRS) robežu dienvidos. Ģeomorfoloģiski atšķiramas trīs joslas — augstiene visgarām valsts robežai ar aptuveni 200 ezeriem (lielākie Sventas, Ilzes, Medumu), Daugavas senlejas nogāze ar straujām upītēm šaurās gravās un Daugavas ielejas līdzenums.

Apriņķa iedzīvotāju blīvums (24 uz km2) 1930. gadā bija nedaudz zem tālaika Latvijas vidējā (29 km2). Latvieši veidoja 52% no iedzīvotāju kopskaita, krievi 18%, poļi 11%, baltkrievi 9%, lietuvieši 6%, ebreji 2%. Vairums iedzīvotāju piederēja Romas katoļu baznīcai 56%, bet vecticībai 17%, luterticībai 9%, pareizticībai 6% un jūdaismam 2%.

Apriņķis atradās Sēlijas kultūrvēsturiskajā novadā. Ilūkstes apriņķa ziemeļrietumu daļā līdz pat Lašu, Pilskalnes un Sventes pagastam (tos ieskaitot) vairums iedzīvotāju bija latvieši. Toties apriņķa dienvidaustrumu daļā iedzīvotāju etniskais sastāvs bija stipri jaukts, jo atradās latviešu, lietuviešu un baltkrievu gadsimtiem ilgas mijiedarbības zonā. Vācu muižnieku un luterāņu mācītāju ietekmē te kopš 16. gadsimta pakāpeniski izplatījusies luterāņu ticība, bet pēc 17. gadsimta poliski runājošo muižnieku un garīdznieku ietekmē daļa vietējo iedzīvotāju pārpoļojušies un pārgājuši katoļu ticībā. 17. gadsimta karu un juku laikos šeit no Krievijas caristes ieceļoja vajātie vecticībnieki, bet no Polijas-Lietuvas kopvalsts ieceļoja ebreji. Visbeidzot pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai 19. gadsimtā arī pareizticīgie krievi.

Visi šie etniskie elementi Ilūkstes apriņķa austrumu daļā sajaukušies raibā juceklī un gandrīz visur nevienam nav absolūta vairākuma. Tā ap 1930. gadu baltkrievu iedzīvotāju visvairāk bija Kaplavas (Bornes) pagastā (53%), bet vismazāk Raudas (Stelles) pagastā (tikai 1%), krievu visvairāk Skrudalienas pagastā (48%), vismazāk Kaplavas pagastā (9%), poļu visvairāk Kurcuma pagastā (32%), vismazāk Silenes (Borovkas) pagastā (3%). Latviešu visvairāk bija Raudas pagastā (31%), bet vismazāk Laucesas (Kalkūnes) pagastā (11%). Nacionālā pašapziņa šejienes iedzīvotājiem bija vāji attīstīta un izglītības līmenis (lasīšanas prasme) apriņķī bija vidēji zemāks (72%) nekā citās Sēlijas daļās.[1]

Kurzemes guberņas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilūkstes apriņķis Kurzemes guberņas sastāvā

Ilūkstes apriņķis tika izveidots 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā, pārdēvējot Ilūkstes pilskunga tiesu (Hauptmannschaft Illuxt, Иллукстское гауптманство) par apriņķi[2]. Šajā laikā Ilūkstes apriņķī darbojās 50 baznīcas, 15 skolas un 150 krogi.

Ilūkstes apriņķī bija divi draudžu novadi:

1912. gadā Ilūkstes apriņķī ietilpa 17 pagasti:[3]

Vēlāk Ezernes pagasts pārdēvēts par Borovkas pagastu un no Gārsenes pagasta atdalīts Asares pagasts.

Latvijas Republikas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada sākumā apriņķi ieņēma lielinieku karaspēks, 1919. gada vasarā to atbrīvoja Lietuvas armija kopā ar 3. Jelgavas kājnieku pulka 3. bataljonu. Lietuvas valdība pieprasīja pievienot Lietuvai tās armijas ieņemtos Ilūkstes apriņķa rietumdaļas pagastus (Bebrenes, Dvietes, Gārsenes, Kurcuma, Lašu, Pilskalnes, Prodes, Rubenes, Stelles, Susējas un Sventes pagastus). 1919. gada oktobrī 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. bataljons pie Viesītes (tolaik — Eķengrāves) un pie Biržiem, bet novembrī pie Jaunjelgavas un Daudzevas atsita Rietumkrievijas armijas uzbrukumu.

Padomju—poļu kara laikā Polijas armija 1919. gada beigās ieņēma Grīvas pilsētu un sešus apriņķa austrumdaļas pagastus (Bornes,Borovkas (Ezernes), Demenes, Kalkūnu, Salonajas un Skrudalienas pagastus), kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, bet pēc Latvijas-Lietuvas robežas novilkšanas 1920. gada oktobrī arī Lietuvas armija bija spiesta atstāt ieņemtos Ilūkstes apriņķa pagastus.

1921. gadā no Lietuvas pievienots Aknīstes (Oknistes) pagasts, kas pirms kara piederēja pie Kauņas guberņas Novoaleksandrovskas apriņķa[4].

1925. gadā mainīti pagastu nosaukumi: Bornes pagasts pārdēvēts par Kaplavas, Borovkas par Silenes, Kalkūnes par Laucesas, Salonajas par Salienas un Stelles par Raudas pagastu[5].

Ilūkstes apriņķis bija 2242,7 km2 liels un robežojās ar Jēkabpils apriņķi un Daugavpils apriņķi, kā arī Poliju un Lietuvu. Lielākās apdzīvotas vietas Ilūkstes apriņķī bija Ilūkste, Grīva, Subate, Aknīste un Skrudaliena.

Teritoriālais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada sākumā Ilūkstes apriņķī bija 3 pilsētas un 19 pagasti:[6]

Pilsētas

Pagasti


Latvijas PSR sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1949. gada 31. decembra administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Ilūkstes apriņķis tika likvidēts un tā teritorija iekļauta Aknīstes, Grīvas un Ilūkstes rajonos.[7]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas VII. sējuma 12 574.—12 581. slejas, Rīga, 1931.—1932. gads
  2. А. Орановский. Материалы для географии и статистики России: Курляндская губерния. Pēterburga, 1862.
  3. Adolf Richters. Baltische Verkehrs- und Adressbücher. Band 2. Kurland. Riga 1912
  4. Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
  5. Latvijas pagastu saraksts Valdības Vēstnesis — 1925.gada 3.augusts
  6. Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  7. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]