Jānis Ozols-Zars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par tautsaimnieku un politiķi. Par citu personu ar šādu vārdu skatīt rakstu Jānis Ozols.
Jānis Ozols
Jānis Ozols pirms 1905.jpg
pirms 1905. gada
Krievijas impērijas Valsts domes deputāts
Amata sākums
1907

Dzimšanas dati 1878. gada 8. novembrī
Platones pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1968. gada 30. jūnijā (89 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Vilmingtona, ASV[1][2]
Tautība latvietis
Politiskā partija LSDSP
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts, Harvarda universitāte

Jānis Ozols (1878-1968), segvārds Zars, bija latviešu tautsaimnieks un sabiedriskais darbinieks. Viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas dibinātājiem un 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1878. gadā Platones pagasta "Zvirbuļos" kalēja ģimenē. Mācījās Jelgavas reālskolā, sēdējis vienā solā ar Kārli Ulmani.[3] Studēja Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļā, 1900. gadā viņš Rīgā organizēja pirmos sociāldemokrātiskos strādnieku pulciņus, kas 1901. gadā nodibināja Rīgas organizāciju, bet 1902. gadā kopā ar dažām provinces grupām — Baltijas latviešu sociāldemokrātisko organizāciju. Pēc studiju beigšanas 1903. gadā Ozols sāka strādāt par V. Olava komercskolas skolotāju, 1904. gadā bija LSDSP centrālkomitejas loceklis un laikraksta "Cīņa" redakcijas loceklis. Viņš bija arī dzelzsstrādnieku arodbiedrības sekretārs. 1905. gada 25. oktobrī Aspazijas lugas "Sidraba šķidrauts" izrādes starpbrīdī viņš maskā uznāca uz skatuves un partijas vārdā aicināja tautu doties atklātā cīņā pret carismu.

1905. gada revolūcijas laikā Ozols bija viens no Rīgas kreiso politisko organizāciju Federatīvās komitejas vadītājiem. 1906. gada aprīlī bija viens no trim LSDSP delegātiem, kas piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) 4. kongresā Stokholmā. 1907. gada 23. februārī Rīgas vēlēšanu apgabalā viņu ievēlēja par Krievijas impērijas Valsts domes deputātu no Vidzemes guberņas. Valsts domē Ozols bija 64 deputātu lielās sociāldemokrātu frakcijas prezidijā, Viņa īrētajā dzīvoklī Pēterburgā bija piereģistrēta KSDSP frakcijas mītne,[4] bija iekļauts 15 apcietināmo KSDSP Domes deputātu sarakstā.[5]

"Rakstnieks V. Eglītis 1908. gadā viņu raksturoja kā īstu nelegālās sociāldemokratijas vadoni. Ozola konspirātīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokrātijai. Pat 1905. gada brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā. Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds."[6]  

Pēc Krievijas impērijas 2. Valsts domes padzīšanas 1907. gadā Ozols slepeni ieradās Rīgā, sniedza plašā meža sapulcē pārskatu par savu darbību un tad caur Liepājas ostu devās bēgļu gaitās uz ASV. Bija Bostonas latviešu avīzes "Strādnieks" redaktors (1909—1913), līdztekus studēja Harvarda universitātē tautsaimniecību un 1914. gadā ieguva PhD grādu.[7]

Pirmā pasaules kara laikā Ozols pārcēlās uz Vašingtonu, kur strādāja vispirms ASV Kongresa bibliotēkā, bet vēlāk federālajā saimniecības komisijā. 1920. gadā viņš atteicās pieņemt LSDSP aicinājumu atgriezties un darboties neatkarīgajā Latvijā, bet kļuva par vienu no padomju tirdzniecības organizācijas Amtorg vadītājiem Ņujorkā un kārtoja lielus Padomju Krievijas tirdznieciskus darījumus ar ASV. Līdz 1939. gadam trīs reizes viesojies Latvijā, izteicies, ka "krievi nekad nebūs mūsu tautas īstie draugi".[3] Staļina terora laikā Ozols pārtrauca sadarbību ar PSRS un pēc Otrā pasaules kara kļuva par asu pretkomūnistu. Viņš atkal uzņēma sakarus ar LSDSP, līdzdarbojās laikrakstā "Brīvība", bija ACEN (Assembly of Captive European Nations) konsultants.

Miris 1968. gadā veco ļaužu mītnē pie Vilmingtonas.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]