Jānis Puriņš (1893—1982)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Puriņš
Jānis Puriņš
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 5. aprīlī
Cēsis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija, Valsts karogs: Krievija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1982. gada 8. maijā (89 gadi)
Bruksvilla, Ņujorka Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Majors.gif
pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1916. — 1918.
1919. — 1940.
1943. — 1945.
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaVācija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš.
Apbalvojumi Annas ordenis (IV šķira), Lāčplēša Kara ordenis (3.šķira), Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme, Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa, Triju Zvaigžņu ordenis (5.šķira), Viestura ordenis (4.šķira), Kara nopelnu krusts.

Jānis Puriņš (1893. gada 5. aprīlis1982. gada 4. maijs) bija Latvijas armijas virsnieks un ārsts, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Puriņš dzimis 1893. gada 5.aprīlī Cēsīs. 1914. gadā absolvējis Cēsu Ausēja reālskolu. Uzsācis studijas Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē. Sākoties pirmajam pasaules karam institūtu evakuē uz Maskavu, kur Puriņš atsāk studijas.

1916. gada decembrī Maskavā iestājies Alekseja karaskolā, ieguvis praporščika pakāpi. Dienējis 165. rezerves pulkā, pēc tam 43. Ohotskas kājnieku pulka rindās Dienvidrietumu (Galīcijas) frontē, ievainots, apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. Atvaļināts 1918. gada janvārī un atgriezies Latvijā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā un Cēsu kauju laikā iecelts par Cēsu pilsētas komandanta adjutantu. Vēlāk pārgājis uz 6. Rīgas pulku, piedalījies kaujās pret Bermontiešiem un lieliniekiem. Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā 18. novembrī ievainots kaujā pie Iecavas upes, bet paliek ierindā. Pie Skodas (Lietuvā) iecelts par pulka operatīvo adjutantu. 1920. gada martā paaugstināts par virsleitnantu. Pēc brīvības cīņu noslēguma palicis dienestā, 1925. gadā paaugstināts par kapteini.

Paralēli atsācis studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuru absolvē 1935. gadā. Pēc studiju beigšanas ārsts smagās artilērijas pulkā. No 1937. gada armijas štāba vecākais ārsts. 1938. gadā ar Valsts prezidenta pavēli paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1939. gadā iecelts par armijas štāba kara sanitārās inspekcijas medicīnas daļas priekšnieku. Tajā pašā gadā arī sācis strādāt par lektoru LU Medicīnas fakultātē.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tiek atstāts Latvijas armijā par ārstu. Pēc boļševiku padzīšanas 1941. gadā uzsāk ārsta privātpraksi. 1943. gadā iestājās Latviešu leģionā, bija leģiona sanitārinspekcijas sanitārās daļas priekšnieks. Kopā ar leģiona štābu nonāk Dancigā un vēlāk Lībekā. 1945. gada 2. maijā angļi okupē Lībeku un līdz ar to beidzas Jāņa Puriņa karavīra gaitas. Pēc Vācijas kapitulācijas strādājis par ārstu Vācijā, bēgļu nometnēs.[1]

1951. gadā izceļo uz ASV, kur turpina strādāt savā profesijā. Darbojies latviešu virsnieku apvienībā un no 1979. gada bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrības priekšnieks. 1960. gadā Ņujorkā uzņemts par jaunākās latviešu studentu korporācijas Fraternitas Vanenica goda filistru.[1] Miris 1982. gada 4. maijā Bruksvillā, Ņujorkas štatā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Fraternitas Vanenica 40 gados 1947-1987. Red. M.Sipiņš. Ņujorka. 1992.