Jānis Puriņš (kara ārsts)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par kara ārstu. Par citu personu ar šādu vārdu skatīt rakstu Jānis Puriņš.
Jānis Puriņš
Jānis Puriņš
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 5. aprīlī
Cēsis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija, Valsts karogs: Krievija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1982. gada 8. maijā (89 gadi)
Bruksvilla, Ņujorka Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Majors.gif
pulkvežleitnants
Dienesta laiks 1916. — 1918.
1919. — 1940.
1943. — 1945.
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaVācija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš.
Apbalvojumi Annas ordenis (IV šķira), Lāčplēša Kara ordenis (3.šķira), Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme, Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa, Triju Zvaigžņu ordenis (5.šķira), Viestura ordenis (4.šķira), Kara nopelnu krusts.

Jānis Puriņš (1893. gada 5. aprīlis1982. gada 4. maijs) bija Latvijas armijas virsnieks un kara ārsts, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1893. gada 5. aprīlī Cēsīs. 1914. gadā absolvēja Cēsu Ausēja reālskolu un uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē. Sākoties pirmajam pasaules karam institūtu evakuēja uz Maskavu, kur Puriņš atsāka studijas.

1916. gada decembrī Maskavā iestājās Alekseja karaskolā, iegūstot praporščika pakāpi. Dienēja 165. rezerves pulkā, pēc tam 43. Ohotskas kājnieku pulka rindās Dienvidrietumu (Galīcijas) frontē, ievainots, apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. Pēc atvaļināšanas 1918. gada janvārī viņš atgriezās Latvijā. 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un Cēsu kauju laikā tika iecelts par Cēsu pilsētas komandanta adjutantu. Vēlāk pārgāja uz 6. Rīgas pulku, piedalījās kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Jelgavas atbrīvošanas operācijas laikā 18. novembrī Puriņu ievainoja kaujā pie Iecavas upes, bet viņš palika ierindā. Pie Skodas (Lietuvā) viņu iecēla par pulka operatīvo adjutantu, 1920. gada martā paaugstināja par virsleitnantu. Pēc brīvības cīņu noslēguma palika dienestā, 1925. gadā tika paaugstināts par kapteini.

Paralēli atsāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kuras absolvēja 1935. gadā. Pēc studiju beigšanas bija ārsts smagās artilērijas pulkā, no 1937. gada armijas štāba vecākais ārsts. 1938. gadā ar Valsts prezidenta pavēli viņu paaugstināja par pulkvežleitnantu un 1939. gadā iecēla par armijas štāba kara sanitārās inspekcijas medicīnas daļas priekšnieku. Tajā pašā gadā Puriņš sāka strādāt par lektoru LU Medicīnas fakultātē.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Puriņš tika atstāts Latvijas armijā par ārstu. Vācu okupācijas laikā 1941. gadā viņš uzsāka ārsta privātpraksi. 1943. gadā iestājās Latviešu leģionā, bija leģiona sanitārinspekcijas sanitārās daļas priekšnieks. Kopā ar leģiona štābu nonāca Dancigā un vēlāk Lībekā. Jāņa Puriņa karavīra gaitas beidzās 1945. gada 2. maijā, kad Apvienotās Karalistes karaspēks okupēja Lībeku. Pēc kara viņš strādāja par ārstu Vācijas bēgļu nometnēs.[1]

1951. gadā izceļoja uz ASV, kur turpināja strādāt savā profesijā. Darbojās latviešu virsnieku apvienībā un no 1979. gada bija Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrības priekšnieks. 1960. gadā Ņujorkā viņu uzņēma latviešu studentu korporācijā Fraternitas Vanenica par goda filistru.[1] Miris 1982. gada 4. maijā Bruksvillā, Ņujorkas štatā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Fraternitas Vanenica 40 gados 1947-1987. Red. M.Sipiņš. Ņujorka. 1992.