Johans Lēberehts Eginks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Johans Lēberehts Eginks
Pašportrets (1844.g.)
Pašportrets (1844.g.)
Personīgā informācija
Dzimis 1784. gadā
Pievikas muiža, Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1867. gadā
Jelgava, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība Vācbaltietis
Vecāki Frīdrihs Dītrihs Knige, Lovisa Brīviņa

Johans Lēberehts Eginks (Eggink, no ačgārni rakstīta uzvārda Knigge; vācu: Johann Lebrecht Eggink, krievu: Иван Егорович Эггинк, 1784-1867) bija vēstures ainu gleznotājs un portretists, kurš darbojās tagadējā Latvijas teritorijā 19. gadsimta sākumā. Viens no slavenākajiem Eginka darbiem ir "Odisejs un Nausikaja" (tajā uzskatāmi savijas romantisma un klasicisma tradīcijas), ar Latvijas vēsturi visciešāk saistīta glezna "Aleksandrs I dāvina brīvību Baltijas provinču zemniekiem". J.L.Eginks tiek uzskatīts par pirmo latviešu izcelsmes gleznotāju, kurš ieguva akadēmiķa grādu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J.L.Eginks dzimis 1784. gada 20. novembrī Pievikas muižā (tagadējā Rīvas ciemā Sakas pagastā) Kurzemes hercogistes teritorijā kā Pievikas muižas ekonomistes, Lovises Brīviņas un augstmaņa Frīdriha Dītriha Kniges (Friedrich Diedrich Freiherr Knigge[1], 1748–1803) ārlaulības dēls. Par J.L.Eginka audžutēvu kļuva Kniges ģimenes ķirurgs Martins Benjamins Mellers (Martin Benjamin Moeller, 1763-1834). Lai arī līdz šim tika uzskatīts, ka "Eggink" ir gleznotāja īstais vārds, kas darināts no bioloģiskā tēva Knigges uzvārda, LVVA arhīvos jaunatklātie dokumenti liecina, ka līdz studijām Tērbatā Eginka vārds bija Karls Dāvids Vinklers (Carl David Winkler).Viņš mācījās Jelgavas ģimnāzijā, un šajā laikā strādājis mērniecības darbus. Pirmās iemaņas glezniecībā guvis pie kāda vietējā dekoratora, kur viņu ievēroja gleznotājs J.F.Tīlkers. 1811. gadā Eginks iestājās Tērbatas Universitātē filozofijas fakultātē. Atsaucoties uz J.F.Tīlkera aicinājumu, viņš kopā ar to dodas uz Maskavu un Pēterburgu. 1813. gadā Johans jau mācās Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas klasē. Šis viņam ir smagākais periods. Šajā laikā viņš tika uzņemts Pēterburgas brīvmūrnieku ložā „Pēteris pie taisnības”. 1814. gadā Eginks, izmantojot izdevību, aizbrauc no Pēterburgas, lai turpinātu mākslas studijas, vispirms Berlīnē, Drēzdenē un Prāgā, un tad Vīnes mākslas akadēmijā. 1816. gadā Eginks apmeklē Minheni, bet 1817. gada sākumā kopā ar draugiem ceļo pa Itāliju, un pavasarī ierodas Romā. Šeit viņš pavadīja desmit spilgtākos un veiksmīgakos gadus. Romā Eginks nonāk kontaktos ar vācu romantiķiem - "nācariešiem", kas lielā mērā iespaidoja viņa jaunradi. Mākslinieks aktīvi nodevās vecmeistaru studijām, kā arī portretu gleznošanai. Ievērojamu vietu ieņēma miniatūras. Viens no pirmajiem lielākajiem panākumiem bija darbs "Kristus guldīšana kapā" (kopija pēc Rafaēla oriģināla), kuru Pēterburgas mākslas akadēmijai iegādājās cars Aleksandrs I. Līdztekus vecmeistaru kopēšanai Eginks gleznoja daudzfigūru oriģinālkompozīcijas, kurās dominēja mitoloģiskas vai vēsturiskas ainas. 1822. gadā viņš uzgleznoja darbu "Vladimirs I 988. gadā izvēlas reliģiju". Par šo darbu Eginks saņēma Aleksandra I pabalstu, kas uzturēšanos Italijā ļāva pagarināt vēl par pieciem gadiem. Visražīgākais no tiem bija 1824. gads, kad tika uzgleznoti darbi "Odisejs un Nausikaja", "Jūlija Cēzara izcelšanās Albionā", "Aleksandrs I atceļ dzimtbūšanu Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē 1817. gadā", "Marķīza Pozas nāve" (pēc F. Šillera drāmas "Dons Karloss" motīviem) un virkne citu darbu. 1828. gadā Eginks kļuva par Romas Sv. Lūkas akadēmijas korespondētājlocekli. Šajā gadā Eginks atgriezās Pēterburgā. Šeit gleznotājs strādāja Zīmēšanas kamerā, kurā viņš veidoja militāro tērpu uzmetumus. 1831. gadā Eginks iesniedza akadēmijas Padomei lūgumu dot iespēju iegūt akadēmiķa nosaukumu. 1833. gadā viņam piešķīra brīvmākslinieka nosaukumu, un tikai 1834. gadā par fabulista Ivana Krilova portretu beidzot saņēma ilgi gaidīto Pēterburgas Mākslas Akadēmijas akadēmiķa nosaukumu. Redzēdams, ka viņa jaunais tituls būtiskas izmaiņas makslinieka karjerā neradīs, Eginks atsaucās uz piedāvājumu pārcelties uz Jelgavas ģimnāziju par zīmēšanas skolotāju, un 1837. gada sākumā jau stājās jaunajā amatā.Eginka pedagoģiskā darbība Jelgavas ģimnazijā turpinajās vairāk nekā divdesmit gadus. Paralēli tam viņš aktīvi piedalījās vietējā mākslas dzīvē, daudz gleznoja pasūtījuma portretus, kā arī pēc baznīcu pasūtījuma darināja vairākas altārgleznas (saglabājusies altārglezna Sunākstes baznīcā). Sava mūža pēdējos 30 gadus aizvadot Jelgavā, mākslinieks nomira 1867. gada 7. martā un tika apglabāts Jelgavas Literātu kapos, kas tika iznīcināti ap 1947. gadu.

Ieguldījums mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eginka darbi aptver plašu mākslas virzienu spektru - no romantisma līdz bīdermeiera stilam.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Romis Bēms, Apceres par Latvijas mākslu simts gados. /izd. "Zinātne", 1984./
  • Juris Millers, Johans Lēberehts Eginks. /Rīga, 2017./

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Walter Moeller: Johann Leberecht Eggink pie: Harro v. Hirschheydt (izdevniecība): Baltische Hefte, sējums 16 , 165. lpp., Hannover-Döhren, 1970 g.