Johans Volfgangs fon Gēte

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Johans Volfgangs Gēte)
Jump to navigation Jump to search
Johans Volfgangs fon Gēte
Johann Wolfgang von Goethe
Johans Volfgangs fon Gēte
Personīgā informācija
Dzimis 1749. gada 28. augustā
Frankfurte pie Mainas, Svētā Romas impērija
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1832. gada 22. martā (82 gadi)
Veimāra, Saksijas-Veimāras lielhercogiste
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība Vācietis
Paraksts Goethe Signature.svg
Literārā darbība
Nodarbošanās Rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, mākslas teorētiķis.
Valoda vācu valoda
Literatūras virzieni Sturm und Drang, Veimāras klasicisms
Slavenākie darbi Fausts (Faust. Eine Tragödie., 1808; Faust. Der Tragödie zweiter Teil, 1832)
Augstskola Leipcigas Universitāte

Johans Volfgangs fon Gēte (vācu: Johann Wolfgang von Goethe, arī Göthe, dzimis 1749. gada 28. augustā, miris 1832. gada 22. martā) bija vācu dzejnieks, rakstnieks, dabaszinātnieks, mākslas teorētiķis un valstsvīrs. Viens no izcilākajiem vācu dzejniekiem un dramaturgiem, sākotnēji Sturm und Drang ("Vētras un dziņu"), bet vēlāk — Veimāras klasicisma pārstāvis. Gētes pazīstamākie darbi ir romāni "Jaunā Vertera ciešanas", "Vilhelma Meistera mācību gadi", "Vilhelma Meistera klejojumu gadi" un traģēdija "Fausts".

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1749. gadā Frankfurtē pie Mainas brīvpilsētas ierēdņa Johana Kaspara Gētes un viņa sievas Katarīnas Elizabetes, dzimušas Tekstores, sešu bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Kā turīgu vecāku bērns, viņš pamatizglītību ieguva mājās no mājskolotājiem, apgūstot latīņu, grieķu, franču, angļu, ivrita valodas. Viņš jau visai agri sāka interesēties par literatūru, un vispirms uzmanību pievēršot Homēram un Klopštokam. Pieredzēja Frankfurtes franču okupāciju Septiņgadu kara (1759—1761) laikā.

Pēc kara beigām no 1765. līdz 1768. gadam Gēte studēja jurisprudenci Leipcigas Universitātē. Sauso un garlaicīgo tiesību zinātņu studiju vietā viņš gan priekšroku deva poētikas lekcijām, kuras Leipcigas universitātē lasīja dzejnieks Kristians Firhtegots Gellerts. Tāpat Gēte mācījās zīmēšanu pie Leipcigas akadēmijas direktora Ādama Frīdriha Ēzera. Šajā laikā Gēte daudz rakstīja, taču gandrīz visus šī laika darbus vēlāk iznīcināja; saglabājusies tikai komēdija "Līdzvainīgie" (Die Mitschuldigen).

Nepmierināts ar pats ar sevi, viņš pameta studijas un atgriezās mājās. 1770. gadā viņš turpināja tieslietu studijas Strasburgas Universitātē. Tur viņš iepazinās ar no Rīgas atbraukušo Herderu, kas viņā modināja interesi par tautas dzeju. Viens no viņa tuvākajiem draugiem Stasburgas studiju laikā bija vidzemnieks Jakobs Lencs. Pēc studiju beigšanas 1771. gadā Gēte pilnīgi nodevās rakstniecībai un kļuva plaši pazīstams ar 1774. gadā iznākušo noveli "Jaunā Vertera ciešanas".

V. Gēte Veimārā 1779. gadā.

1775. gadā viņš saņēma uzaicinājumu iestāties Veimāras hercoga Karla Augusta dienestā. 1776. gadā viņu iecēla par Veimāras galma teātra vadītāju, 1779. gadā viņš savā teātrī iestudēja sava prozas darba lasījumu pēc Eiripīda "Ifigēnija Tauridā" motīviem, kurā viņš pats spēlēja Oresta lomu, bet hercogs bija viņa drauga Pilāda lomā. Lai gan Gētem vēlāk bija jāieņem augsti valsts amati, tomēr viņam tika dota gandrīz neierobežota brīvība. 1780. gadā viņu uzņēma Veimāras brīvmūrnieku ložā "Anna Amalia zu den drei Rosen", kurā darbojās arī hercogs Karls Augusts.[1] 1782. gadā Gēte kļuva par hercogistes finanšu ministru un tika iecelts dižciltīgo kārtā. Pilnīgu dvēseles līdzsvaru un skaidrību Gēte ieguva sava Itālijas ceļojuma laikā (1786—1788), kad pabeidza rakstīt vēsturisku drāmu "Egmonts".[2]

Herders (sēž kreisajā pusē), Šillers un Gēte kopā ar hercogu Kārli Augustu (T. fon Ēra glezna "Veimāras mūzu galms", 1860).

Pēc atgriešanās Veimārā Gēte 1788. gadā sāka dzīvot civillaulībā ar 23 gadus veco Kristiānu Vulpiju (Vulpius) un viņiem piedzima vairāki bērni. 1790. gadā viņš publicēja zinātnisku traktātu Versuch die Metamorphose der Pflanzen zu erklären par augu salīdzinošo morfoloģiju. No 1794. gada viņu vienoja cieša draudzība ar dzejnieku Šilleru, kas ar savu dzidro ētosu, varonīgo dzīves uztveri, neizsīkstošo enerģiju īsta drauga siltas sirds līdzjūtību dod Gētem tik daudz, ka viņš gandrīz nekā nedara bez viņa padoma un daudz kā nemaz nebūtu radījis vai nebūtu pabeidzis, ja trūktu Šillera mudinājuma un drauga padoma.[2] Pēc Šillera nāves 1805. gadā viņš iegrima dziļā depresijā un cieta no podagras, nierakmeņu kolikām un sirdslēkmēm. Napoleona karu laikā Veimāru 1806. gada oktobrī ieņēma Francijas karavīri, kas ielauzās viņa mājā un vienīgi Kristiānas Vulpijas enerģiskā rīcība viņu izglābusi no nāves. Neilgi pēc tam viņi beidzot oficiāli apprecējās. 1808. gadā viņu Erfurtes firstu kongresa laikā pieņēma Napoleons un piešķīra Goda leģiona ordeni. Viņa tābrīža noskaņas atpoguļojās traģēdijā "Fausts", kuras pirmā daļa iznāca 1808. gadā. 1810. gadā viņš publicēja zinātnisku apcerējumu krāsu teorijā (Zur Farbenlehre).

Pēckara periodā Gēte attālinājās no politikas un nodevās Austrumu studijām, 1819. gadā tika izdotas viņa sūfisma ietekmē tapušās dzejas apkopojums "Rietumu-Austrumu dīvāns" (Westöstlicher Diwan), 1821. gadā autobiogrāfiskā novele "Vilhelma Meistara klejojumu gadi", 1832. gadā "Fausta" otrā daļa.

Miris 1832. gada 22. martā Veimārā no sirdstriekas.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gēte (vidū) slavenāko 18. gadsimta vācu dzejnieku lokā (Šillers, Vīlands, Klopštoks, Lesings, Herders).
  • 1771: Heidenröslein, poēma
  • 1773: Prometheus, poēma
  • 1773: Götz von Berlichingen, drāma
  • 1774: Die Leiden des jungen Werthers (Jaunā Vertera ciešanas), novele
  • 1774: Der König in Thule, poēma
  • 1775: Stella, traģēdija
  • 1782: Der Erlkönig, poēma
  • 1787: Iphigenie auf Tauris (Ifigēnija Taurīdā), drāma
  • 1788: Egmont, drāma
  • 1790: Versuch die Metamorphose der Pflanzen zu erklären, zinātnisks pētījums
  • 1790: Torquato Tasso, drāma
  • 1790: Römische Elegien (Romiešu elēģijas), dzejas krājums
  • 1793: Die Belagerung von Mainz, apraksts
  • 1794: Reineke Fuchs, fabula
  • 1795: Das Märchen, pasaka
  • 1794–1795: Unterhaltungen deutscher Ausgewanderten, novella
  • 1795–1796: Die Xenien (kopā ar Frīdrihu Šilleru), epigrammmas
  • 1796: Wilhelm Meisters Lehrjahre (Vilhelma Meistera mācekļa gadi), novele
  • 1797: Der Zauberlehrling, pasaka
  • 1797: Die Braut von Korinth, poēma
  • 1798: Hermann und Dorothea, episka poēma
  • 1798: Die Weissagungen des Bakis
  • 1798/1801: Propyläen, raksts
  • 1799: Die erste Walpurgisnacht, poēma
  • 1803: Die Natürliche Tochter, luga
  • 1805: Winckelmann und sein Jahrhundert
  • 1808: Faust, traģēdijas pirmā daļa
  • 1809: Die Wahlverwandtschaften, novele
  • 1810: Zur Farbenlehre (krāsu teorija), zinātnisks pētījums
  • 1811–1830: Aus Meinem Leben: Dichtung und Wahrheit, autobiogrāfija
  • 1813: Gefunden, poēma
  • 1817: Italienische Reise
  • 1819: Westöstlicher Diwan, poēmas
  • 1821: Wilhelm Meisters Wanderjahre, oder Die Entsagenden (Vilhelma Meistera klejojumu gadi), novele
  • 1823: Marienbad Elegy, poēma
  • 1828: Novella, novella
  • 1832: Faust, traģēdijas otrā daļa
  • 1836: Gespräche mit Goethe

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. GOETHE UND DIE KÖNIGLICHE KUNST Archived 2016. gada 1. jūnijā, at the Wayback Machine. Kunstmuseum Hamburg (2015), vāciski
  2. 2,0 2,1 Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 9984. sleja.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]