Jurijs Samarins

Jurijs Samarins V. Tropiņina gleznā (1846) Personīgā informācija Dzimis 1819. gada 3. maijā Pēterburga, Krievijas Impērija (tagad Krievija) Miris 1876. gada 31. martā (56 gadi) Berlīne, Vācijas Impērija (tagad Vācija) Tautība krievs Vecāki Fjodors Samarins, Sofija Naļedinska-Maļecka Brāļi Nikolajs Samarins, Dmitrijs Samarins Māsas Marija Sologuba

Literārā darbība Nodarbošanās ierēdnis, publicists, sabiedrisks darbinieks Valoda krievu valoda Slavenākie darbi Письма из Риги и История Риги, Окраины России Augstskola Maskavas Universitāte Ietekmējies no A. Homjakovs

Jurijs Samarins (krievu: Юрий Федорович Самарин; 1819—1876) bija krievu ierēdnis un publicists. Slavofilo uzskatu dēļ interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks 19. gadsimta vidū. Viņa raksti pret Baltijas provinču autonomiju izraisīja asu polemiku ar vācbaltiešu intelektuāļiem, kā arī veicināja vēlāko Baltijas pārkrievošanas politiku.

Dzīvesgājums

Dzimis 1819. gada 3. maijā Pēterburgā Krievijas Impērijas armijas pulkveža un galma staļļmeistara Fjodora Samarina ģimenē. Mācījās pie franču mājskolotāja, studēja filoloģiju Maskavas Universitātē (1835—1839). 1844. gadā aizstāvēja maģistra disertāciju un sāka strādāt valsts dienestā. Kā Tieslietu ministrijas ierēdni 1847. gadā viņu nosūtīja uz Vidzemi darbam revīzijas komisijā, kas latviešu zemnieku pāriešanas pareizticībā laikā pārlūkoja Rīgas pilsētas satversmi un saimniecību. Pēc aizbraukšanas atpakaļ uz Krieviju viņš 1849. gadā rokrakstā izplatīja "Rīgas vēstules" (Рижская письма), kas sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. Tajās Samarins apgalvoja, ka baltieši no Vācijas ir pārņēmuši Krievijas nicināšanu un viņu attieksme ir izsakāma ar vārdiem: "Jā, mēs esam krievu ķeizara padotie, bet ar Krieviju mēs negribam sajaukties". Cita starpā Samarins norādīja, ka nepieciešams pacelt un nostiprināt tos Baltijas provinču sabiedrības elementus, kas ir draudzīgi noskaņoti pret Krievijas pamatiedzīvotājiem, piemēram, no vācu ietekmes atbrīvotos latviešus un igauņus.

Vācbaltiešiem labvēlīgie Pēterburgas ierēdņi panāca Samarina apcietināšanu par dienesta noslēpumu izpaušanu. Pēc Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja I personīgas iejaukšanās viņam piesprieda nelielu sodu (10 dienu arestu cietoksnī) un nosūtīja valsts darbā Simbirskas guberņā. Jau 1849. gada beigās Samarinu iecēla par Kijivas ģenerālgubernatora D. Bibikova kancelejas vadītāju. 1853. gadā viņš atvaļinājās no valsts dienesta un veltīja laiku dzimtbūšanas atcelšanas pieredzes pētīšanai Prūsijā, secinājumus apkopojot žurnālā Сельское благоустройство ("Lauku labiekārtošana"). 1856. gadā viņš piedalījās slavofilu žurnāla Русская беседа dibināšanā un darbojās tā redakcijas padomē (1856—1860). Vēlāk Samarinu iecēla par Samāras guberņas komitejas locekli un viņš piedalījās 1861. gada Krievijas dzimtbūšanas atcelšanas reformas sagatavošanā, 1863.—1864. gadā piedalījās N. Miļutina vadītajā misijā Krievijas Impērijas pakļautās Polijas satversmes reformas sagatavošanai. 1864.—1865. gadā Samarins apceļoja Eiropu, 1865.—1875. gadā darbojās Samāras un Maskavas guberņu zemstēs.

1860. gadu otrā pusē viņš Maskavas avīzēs publicēja rakstus par pareizticībā pārgājušo latviešu stāvokli, bet 1868. gadā Prāgā iznāca Samarina monogrāfijas "Krievijas malienas" (Окраины России) pirmais sējums. Vācbaltiešu publicisti Kārlis Širrens, Voldemārs fon Boks, Jūlijs fon Ekards, E. fon Šternbergs polemikā pret Samarinu cieši uzsvēra latviešu pārvācošanas nepieciešamību. Tā J. fon Ekards rakstīja, ka "Latviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri vienīgi valoda, kas tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm".

Miris no sepses 1876. gada 31. martā Berlīnē.

Darbi

Jurija Samarina Raksti par Baltiju (A. Būmaņa tulkojumā, 1915).

Vidzemnieku atbilde Jurijam Samarina kungam (3. izdevums, 1869).

• Jurija Samarina Raksti par Baltiju. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1915. — 116 lpp.
• Стефан Яворский и Феофан Прокопович, как проповедники. Москва, 1844. (zinātņu doktora disertācija Maskavas Universitātē)
• Письма из Риги и История Риги. (Vēstules no Rīgas un Rīgas vēsture" (1849), vēlāk publicētas kopotajos rakstos: Сочинения Ю.Ф. Самарина. Т. VII. Москва: Типография А.И. Мамонтова и Ко, 1889)
• Общественное устройство города Риги. Санкт-Петербург, 1852
• Окраины России I–VI. Прага, Берлин, 1868–1876
• Иезуиты и их отношение к России. Типография «Грачева и К», 1870
• Самарин Ю.Ф. Православие и народность. Москва: Институт русской цивилизации, 2008. — 720 c. (Mūsdienās apkopoti Samarina raksti grāmatu sērijā Русская цивилизация)

Polemika pret Samarinu

• C. Schirren. Livländische Antwort an Herrn Samarin. Leipzig: 1869;
• J. Eckardt. Juri Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands, Leipzig 1869;
• W. von Bock. Livländische Beiträge zur Verbreitung grundlicher Kunde von der protestantischen Landeskirche und dem deutschen Landestaate in den Ostseeprovinzen Russlands. Leipzig: 1869;
• E. von Sternberg. Die livländischen Bekehrungen wie sie Herr Samarin erzählt. Leipzig: 1872