Jānis Ozols-Zars

Jānis Ozols
	pirms 1905. gada
	Krievijas Impērijas Valsts Domes deputāts
	Amata sākums; 1907
Dzimšanas dati	1878. gada 8. novembrī; Platones pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1968. gada 30. jūnijā (89 gadu vecumā); Vilmingtona, ASV
Tautība	latvietis
Politiskā partija	LSDSP
Augstskola	Rīgas Politehniskais institūts, Hārvarda Universitāte

Jānis Ozols (1878-1968), segvārds Zars, bija latviešu tautsaimnieks un sabiedriskais darbinieks. Viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas dibinātājiem un 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1878. gadā Platones pagasta "Zvirbuļos" kalēja ģimenē. Mācījās Jelgavas reālskolā, sēdējis vienā solā ar Kārli Ulmani.^[3] Studēja Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļā, 1900. gadā viņš Rīgā organizēja pirmos sociāldemokrātiskos strādnieku pulciņus, kas 1901. gadā nodibināja Rīgas organizāciju, bet 1902. gadā kopā ar dažām provinces grupām — Baltijas latviešu sociāldemokrātisko organizāciju. Pēc studiju beigšanas 1903. gadā Ozols sāka strādāt par V. Olava komercskolas skolotāju, 1904. gadā bija LSDSP centrālkomitejas loceklis un laikraksta "Cīņa" redakcijas loceklis. Viņš bija arī dzelzsstrādnieku arodbiedrības sekretārs. 1905. gada 25. oktobrī Aspazijas lugas "Sidraba šķidrauts" izrādes starpbrīdī viņš maskā uznāca uz skatuves un partijas vārdā aicināja tautu doties atklātā cīņā pret carismu.

1905. gada revolūcijas laikā Ozols bija viens no Rīgas kreiso politisko organizāciju Federatīvās komitejas vadītājiem. 1906. gada aprīlī bija viens no trim LSDSP delegātiem, kas piedalījās Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) 4. kongresā Stokholmā. 1907. gada 23. februārī Rīgas vēlēšanu apgabalā viņu ievēlēja par Krievijas Impērijas Valsts Domes deputātu no Vidzemes guberņas. Valsts domē Ozols bija 64 deputātu lielās sociāldemokrātu frakcijas prezidijā, Viņa īrētajā dzīvoklī Pēterburgā bija piereģistrēta KSDSP frakcijas mītne,^[4] bija iekļauts 15 apcietināmo KSDSP Domes deputātu sarakstā.^[5]

"Rakstnieks V. Eglītis 1908. gadā viņu raksturoja kā īstu nelegālās sociāldemokratijas vadoni. Ozola konspirātīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokrātijai. Pat 1905. gada brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā. Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds."^[6]

Pēc Krievijas Impērijas 2. Valsts domes padzīšanas 1907. gadā Ozols slepeni ieradās Rīgā, sniedza plašā meža sapulcē pārskatu par savu darbību un tad caur Liepājas ostu devās bēgļu gaitās uz ASV. Bija Bostonas latviešu avīzes "Strādnieks" redaktors (1909—1913), līdztekus studēja Harvarda Universitātē tautsaimniecību un 1914. gadā ieguva PhD grādu.^[7]

Pirmā pasaules kara laikā Ozols pārcēlās uz Vašingtonu, kur strādāja vispirms ASV Kongresa bibliotēkā, bet vēlāk federālajā saimniecības komisijā. 1920. gadā viņš atteicās pieņemt LSDSP aicinājumu atgriezties un darboties neatkarīgajā Latvijā, bet kļuva par vienu no padomju tirdzniecības organizācijas Amtorg vadītājiem Ņujorkā un kārtoja lielus Padomju Krievijas tirdznieciskus darījumus ar ASV. Līdz 1939. gadam trīs reizes viesojies Latvijā, izteicies, ka "krievi nekad nebūs mūsu tautas īstie draugi".^[3] Staļina terora laikā Ozols pārtrauca sadarbību ar PSRS un pēc Otrā pasaules kara kļuva par asu pretkomūnistu. Viņš atkal uzņēma sakarus ar LSDSP, līdzdarbojās laikrakstā "Brīvība", bija ACEN (Assembly of Captive European Nations) konsultants.

Miris 1968. gadā veco ļaužu mītnē pie Vilmingtonas.^[8]

Atsauces

↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 643. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
↑ Miris politisks darbinieks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Londonas Avīze - 1968. gada 19. jūlijs
↑ ^3,0 ^3,1 Miris politisks darbinieks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Londonas Avīze, 1968. gada 19. jūlijā
↑ Правовой статус депутатов Думы Российской империи (1906—1917 годы) Arhivēts 2016-02-06 Wayback Machine vietnē.
↑ Письмо Николаю II
↑ timenote.info
↑ « Кирьянов И. К. Думцы после Думы: политика и судьбы, 1917-1976 // Российские парламентарии начала XX века. 2006». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-10-15. Skatīts: 2017-10-15.
↑ ASV 30. jūnijā miris vienīgais vēl dzīvais LSDSP dibinātājs un vēsturiskās 1905. gada latviešu revolūcijas vadītājs B. K., "Brīvība" (1968)

[lat-1] Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 643. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.

[2] Miris politisks darbinieks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Londonas Avīze - 1968. gada 19. jūlijs

[Necr-3] 3,0 ^3,1 Miris politisks darbinieks Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. Londonas Avīze, 1968. gada 19. jūlijā

[4] Правовой статус депутатов Думы Российской империи (1906—1917 годы) Arhivēts 2016-02-06 Wayback Machine vietnē.

[5] Письмо Николаю II

[6] timenote.info

[Kir-7] « Кирьянов И. К. Думцы после Думы: политика и судьбы, 1917-1976 // Российские парламентарии начала XX века. 2006». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-10-15. Skatīts: 2017-10-15.

[8] ASV 30. jūnijā miris vienīgais vēl dzīvais LSDSP dibinātājs un vēsturiskās 1905. gada latviešu revolūcijas vadītājs B. K., "Brīvība" (1968)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]