Jēkabs Peterss

Jēkabs Peterss;
Personīgā informācija
Dzimis	1886. gada 3. decembrī ; Briņķu pagasts, Aizputes apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1938. gada 25. aprīlī (51 gads); Komunarka (poligons), Maskava, KPFSR (tagad Krievija)
Tautība	latvietis

Jēkabs Peterss (1886—1938) bija latviešu komunists un profesionāls revolucionārs, pēc tam padomju valsts un partijas darbinieks. Viens no KSPFR Viskrievijas Ārkārtas komisijas (VĀK) izveidotājiem un vadītājiem Krievijā (1917—1918) un Vidusāzijā (1920—1929).

Dzīvesgājums

Dzimis 1886. gada 3. decembrī Aizputes apriņķa Briņķu pagasta zemnieka Kristapa Petera ģimenē. 1904. gadā sāka strādāt Liepājā, kur iestājās LSDSP.

1905. gada revolūcijas laikā piedalījās strādnieku streikos, 1907. gada martā Petersu apcietināja, bet 1908. gadā Rīgas kara tiesa viņu attaisnoja.

1909. gadā viņš emigrēja uz Hamburgu, no turienes 1910. gadā uz Londonu, kur darbojās Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) grupā, Britānijas sociālistiskajā partijā un latviešu Komunistiskajā klubā. 1910. gada 23. decembrī Skotlendjards apcietināja Petersu sakarā ar aizdomām par saistību ar Haundsdičas laupīšanu 16.—17. decembrī, bet atbrīvoja pēc skaidrojuma, ka laupīšanu it kā veicis viņa brālēns Fricis Svars. Viņu vēlreiz apcietināja pēc 1911. gada 3. janvāra Sidnejstrītas aplenkuma, kurā latviešu teroristi veselu dienu atšaudījās pret britu policijas, vēlāk armijas vienībām. Pēc pieciem mēnešiem Petersu tomēr atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ. 1913. gadā viņš apprecējās ar Londonas baņķiera Meizija Frīmena (Maisie Freeman) meitu Meju un viņiem piedzima meita.^[1] Šajā laikā viņš bija kādas angļu tirdzniecības kompānijas importa daļas vadītājs.^[2]

Pēc Februāra revolūcijas caur Murmansku un Petrogradu Jēkabs Peterss atgriezās Latvijā, kur tika ievēlēts par LSD Centrālkomitejas locekli un pārstāvi pie Krievijas boļševiku partijas CK. 1917. gada augustā bija 12. armijas Kara revolucionārās komitejas loceklis, pēc Rīgas operācijas pārcēlās uz Valmieru, kur bija Iskolata loceklis un strādāja laikraksta "Cīņa" redakcijā.

Oktobra revolūcijas laikā bija Petrogradas Kara revolucionārās komitejas loceklis, no 1917. gada decembra Viskrievijas Ārkārtas komitejas (čekas) kolēģijas loceklis un tās priekšsēdētāja Dzeržinska palīgs, priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs (1918. gada 6. jūlijā—22. augustā), vēlāk vietnieks. Kā čekas vadītājs 1918. gada jūlijā vadīja kreiso eseru dumpja apspiešanu, augustā piedalījās tā sauktās Lokarta sazvērestības atklāšanā un vadīja izmeklēšanu pēc atentāta pret Ļeņinu. Bija viens no trim Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājiem. Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gadā viņš bija Petrogradas, vēlāk Kijivas nocietinātā rajona komandants un atbildīgais par karastāvokļa ieviešanu Krievijas dzelzceļu tīklā.

1920.—1922. gadā Petersu nosūtīja uz Taškentu, kur viņš bija VĀK pilnvarotais pārstāvis Turkestānas APSR un vietējās boļševiku partijas Centrālkomitejas biroja loceklis. 1922. gada februārī viņš atgriezās Maskavā un vadīja Valsts politiskās pārvaldes (pārdēvētās čekas) Austrumu nodaļu, kura organizēja čekistu darbu Kaukāza, Krimas, Turkestānas, Baškīrijas un Tatarstānas reģionos, kā arī Buhāras un Horezmas Tautas Republikās. Rakstīja memuārus par čekas izveidi.

1929. gadā Petersu atlaida no darba Apvienotajā valsts politiskajā pārvaldē un 1930. gadā ievēlēja par boļševiku partijas Centrālās kontroles komisijas locekli un Strādnieku—zemnieku inspekcijas prezidija locekli.

Tāpat kā daudzi PSRS represīvās sistēmas veidotāji, Jēkabs Peterss pats bija tās upuris — Lielā terora laikā 1937. gada 27. novembrī viņu apcietināja NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros ar apsūdzību "piederībā (latviešu) kontrrevolucionārai organizācijai". Nāvessodu izpildīja Komunarkas masu kapos pie Maskavas 1938. gada 25. aprīlī.^[3]

Darbi

Петерс Я. Воспоминания о работе в ВЧК в первый год революции // Пролетарская революция. — 1924. — № 10 (33). — С.5 — 32.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jēkabs Peterss.
Петерс Яков Христофорович
Беседа с Петерсом. Утро Москвы, 4 ноября 1918, № 81

Atsauces

↑ Елена Съянова. "Яков Петерс, которого мы не знаем" "Известия", 2003. gada 14. oktobrī
↑ Bessie Beatty. The red heart of Russia. 1918. P. 136.
↑ Жертвы политического террора в СССР.

[1] Елена Съянова. "Яков Петерс, которого мы не знаем" "Известия", 2003. gada 14. oktobrī

[2] Bessie Beatty. The red heart of Russia. 1918. P. 136.

[3] Жертвы политического террора в СССР.

[1]

[2]

[3]