Felikss Dzeržinskis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Felikss Dzeržinskis
Фе́ликс Эдму́ндович Дзержи́нский
RIAN archive 6464 Dzerzhinsky.jpg
Dzeržinskis 1918. gadā
VĀK priekšnieks
Amatā
1917. gada 20. decembris — 1918. gada 7. jūlijs
Priekštecis amats izveidots
Pēctecis Jēkabs Peterss
VĀK priekšnieks (vēlāk GPU un OGPU priekšnieks)
Amatā
1918. gada 22. augusts — 1926. gada 20. jūlijs
Priekštecis Jēkabs Peterss
Pēctecis Vjačeslavs Menžinskis

Dzimšanas dati 1877. gada 11. septembrī [v.s. 30. augustā]
Dzjaržinava (Дзяржы́нава), Krievijas impērija
(tagad Minskas apgabals, Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Miršanas dati 1926. gada 20. jūlijā
Maskava, PSRS
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība polis

Felikss Dzeržinskis (poļu: Feliks Dzierżyński, krievu: Феликс Эдмундович Дзержинский, saukts arī par Dzelzs Feliksu (Желе́зный Фе́ликс); dzimis 1877. gada 11. septembrī [v.s. 30. augustā], miris 1926. gada 20. jūlijā) bija poļu muižnieku izcelsmes komunistu revolucionārs. Padomju drošības dienesta — Viskrievijas Ārkārtējās komisijas jeb tā sauktās čekas — dibinātājs un pirmais vadītājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar sievu un dēlu nelegālā ceļojuma laika Lugāno 1918. gada oktobrī.

Cēlies no šļahtiču dzimtas. Dzimis 1877. gadā Dzeržinavas (Дзяржы́нава) sādžā Viļņas guberņā ģimnāzijas skolotāja Edmunda Rufina Dzeržinska (1838—1882) un viņa sievas Helēnas, dzimušas Januševskas, deviņu bērnu ģimenē. Mācījās Viļņas ģimnāzijā (1887—1895), bet to nepabeidza slikto sekmju dēļ. Tajā laikā vecākajās klasēs mācījās viņa vēlākais pretinieks Juzefs Pilsudskis.

1895. gadā Dzeržinskis kļuva par vienu no 1893. gadā dibinātās Polijas un Lietuvas karalistes Sociāldemokrātijas (PLKSD) līderiem. Citi šīs partijas ievērojami darbinieki bija Roza Luksemburga, Leo Jogihess un Kārlis Radeks. 1897. gadā arestēts un ieslodzīts Kauņas cietumā, 1898. gadā izsūtīts uz Vjatkas guberņu, no kuras 1899. gadā aizbēdzis uz Varšavu. 1900. gadā atkal apcietināts un ieslodzīts Varšavas un Sedlces cietumos. 1902. gadā izsūtīts uz Viļujsku Sibīrijā, ceļā uz izsūtījuma vietu viņš izbēga un darbojās PLKSD partijā Vācijā un Šveicē. Piedalījās 1905. gada revolūcijas nemieru organizēšanā Varšavā, 1908. gadā apcietināts un izsūtīts uz tagadējo Krasnojarskas novadu, no kurienes aizbēga 1909. gadā. No 1910. līdz 1912. gadam dzīvoja Krakovā, tālaika Austroungārijas teritorijā, kur apprecējās ar partijas biedreni Sofiju Muškatu. 1912. gadā slepeni ieradās Varšavā, kur tika arestēts. Ieslodzīts vispirms Orlā, vēlāk Butirku cietumā Maskavā.

Atbrīvots pēc Februāra revolūcijas, 1917. gada augustā Dzeržinski ievēlēja KSDS(b)P Centrālajā komitejā. Aktīvi piedalījās Oktobra revolūcijas plānošanā un realizēšanā. Kad 1917. gada 20. decembrī Tautas Komisāru padome nodibināja Viskrievijas Ārkārtējo komisiju cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu (čeku), Dzeržinskis kļuva par tās pirmo vadītāju. Pilsoņu kara gados čeka izvērsa sarkano teroru pret faktiskiem, iespējamiem vai iedomātiem režīma pretiniekiem. Plaši tika praktizētas masveida nošaušanas bez tiesas, ķīlnieku ņemšana, publiski nāvessodi un citas darbības pretinieku un mierīgo iedzīvotāju iebaidīšanai. Gatavojoties Varšavas ieņemšanai Poļu—padomju kara laikā, 1920. gada 28. jūlijā Bjalistokā pēc viņa iniciatīvas tika nodibināta Polijas Pagaidu revolucionārā komiteja jeb "Polrevkoms" kā plānotās Padomju Polijas marionešu valdība.

Miris 1926. gada 20. jūlijā ar infarktu pēc divu stundu runas CK pret t.s. „Apvienoto opozīciju” Trocka, Zinovjeva un Kameņeva personās. Apglabāts Maskavas Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas.

Godināšana PSRS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Dzeržinska nāves viņa vārdā tika nosauktas pilsētas, ielas, uzcelti pieminekļi. Viņa vārdā tika nosaukta savulaik pazīstamā padomju fotoaparātu FED marka (ФЭД, Феликс Эдмундович Дзержинский). Pēc Augusta puča sakāves viens no simboliskiem pārmaiņu simboliem bija Feliksa Dzeržinska pieminekļa demontāža pie KGB nama Lubjankas laukumā Maskavā.

PSRS laikā Rīgā Dzeržinska vārdā bija nodēvēti šādi objekti: