Kalniešu APSR

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kalniešu APSR karte ar nacionālajiem apvidiem (1921).

Kalniešu APSR (krievu: Горская АССР) bija viena no Krievijas PFSR autonomajām republikām Ziemeļkaukāzā. Tā robežojās ar Gruzijas PSR dienvidos, Krievijas PFSR Terekas novadu ziemeļos, Dagestānas APSR austrumos un Kubaņas-Melnās jūras apgabalu rietumos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievu—persiešu kara (1722–1723) un Krievu—turku kara (1768—1774) Ziemeļkaukāzu inkorporēja Krievijas impērijas sastāvā, tomēr kalniešu pretestība turpinājās līdz pat Kaukāza kara (1817–1864) beigām. Pēc 1860. gada teritoriālās reformas Ziemeļkaukāza teritorija ietilpa Kubaņas un Terekas apgabalos. Krievijas imperators kopš 19. gadsimta otrās puses tika titulāri dēvēts arī par Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель).

Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts.

1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu APSR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus).

1921.-1922. gadā no Kalniešu APSR izdalīja autonomos apvidus, kurus pēc tam pārveidoja par autonomajiem apgabaliem:

  1. Kabardiešu AA (Кабардинский AO, 1921. gada 1. septembrī);
  2. Karačajiešu AA (Карачаевский AO, 1922. gada 12. janvārī);
  3. Balkāru AA (Балкарский AO, 1922. gada 16. janvārī);
  4. Čečenu AA (Чеченский AO, 1922. gada 30. novembrī).

1924. gada 7. jūlijā Kalniešu APSR tika likvidēta un tās sastāvā izveidoja Ziemeļosetijas, Čečenu un Ingušu autonomos apgabalus, kā arī Vladikaukāza pilsētu un Sunžas kazaku apgabalu.