Kaps

Svaigi izrakts kaps

Kaps ir vieta, padziļinājums zemē vai celtne mirušo apglabāšanai. Kaps var atrasties daļēji vai pilnībā zem zemes virsmas.

Pirmsvēsture

Viens no senākajiem kapiem uziets 1968. gadā Irākā, Zagrosas kalnos Šanidaras alā, kur pirms 60 000 gadu ticis apbedīts 60 gadus vecs neandertāliešu vīrietis. Mirušais apglabāts no meža kosu zariem pītā guļvietā un viscaur klāts ar ziediem. Kaps rūpīgi nosegts, kas liecina par jau visai attīstītu apbedīšanas kultūru.

Mirušo apglabāšana kapos kā Eiropas iedzīvotāju tradīcija aizsākās ar auklas keramikas kultūras sākumu.^{[nepieciešama atsauce]} Agrāk mirušos gluži vienkārši parasti pameta zvēriem saplosīšanai^{[nepieciešama atsauce]}, bet no zināmas civilizācijas brieduma pakāpes tos sāka apbedīt. Jādomā, ka cilvēku sabiedrības locekļi viens otram sāka nozīmēt kaut ko vairāk, nekā partnera funkcijas ikdienas pārtikas iegūšanas un izdzīvošanas cīņā, kas izbeidzās līdz ar kāda locekļa nāvi. Apbedīšanas parādīšanās sakrīt arī ar lauksaimniecības attīstības sākumu un pāreju uz pastāvīgām apmešanās vietām. Acīmredzot, tā nebija nejauša sakritība. Sākoties zemes apstrādei, sāka veidoties pirmās īpašuma attiecības. Visvieglāk saprotams zemes piederības kritērijs ir tas, ka šeit jau saimniekojuši pašreizējā saimnieka senči. Tas veda arī pie plaši izplatītā ticējuma, ka cilvēkam nomirstot, viņš turpina dzīvot, tikai citā pasaulē. Līdz ar to viņam nav zudušas tiesības uz zemi, tā paliek visas dzimtas — kā dzīvo, tā mirušo tās locekļu īpašumā. Savukārt apbedījumu vietas varēja kalpot par zināmu apliecinājumu teritorijas piederībai tai vai citai kopienai.

Vēsture

Vēlāk — ap 2800.—2300.g. p.m.ē. līdztekus kopējiem kapiem parādījās arī individuālie kapi dižciltīgajiem kopienu locekļiem. Viņi tika apbedīti greznākā tērpā nekā parastie mirstīgie. Šādi apbedījumi arvien biežāk izcēlās arī ar ieroču, dažādu saimniecības priekšmetu un rotaslietu klāstu, kurus mirušajiem augstmaņiem deva līdzi, lai tie varētu turpināt ierasto dzīves ritmu arī viņā saulē. Tas nozīmēja arī, ka bija attīstījusies ieroču un darbarīku izgatavošanas tehnoloģija. Tā, Dānijas un Dienvidzviedrijas teritorijās individuālajās apbedījumu vietās pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. vai pat vēl senāk parādījās no koka stumbra izgatavoti zārki. Lai tos izgatavotu, bija nepieciešami pietiekami pilnveidoti darbarīki.

Antropoloģijas kontekstā

Kapi un mirušo apglabāšanas tradīcijas un ceremonijas liecina arī par seno sabiedrību strukturizāciju, varas koncentrēšanos atsevišķu kopienas locekļu rokās, kā arī reliģiska rakstura paražu nostiprināšanos. Tie ir cilvēku sabiedrības pašorganizācijas elementi, kas kopumā veidoja zināmu kārtību arvien komplicētākajā dzīves veidā.