Kaugurciems

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kaugurciems
Piemineklis sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kritušiem par Padomju Latviju 1919.g. maijā.jpg
Piemineklis sarkanajiem latviešu strēlniekiem Kaugurciemā
Kaugurciems location map.png
Kaugurciema novietojums Jūrmalā
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Jurmala.svg Jūrmala
Platība 2,1 km2
Iedzīvotāju skaits 1000 (2008)[1]
Augstums 3 m
Transports
Papildinformācija
Pasta indekss LV-2016

Kaugurciems ir Jūrmalas pilsētas daļa tās rietumu daļā starp Vaivariem, Kauguriem un Jaunķemeriem. Viena no hercoga Jēkaba 17. gadsimta jūras ostām. No 1925. līdz 1959. gadam ietilpa Slokas pilsētā.

Pirmie peldviesi kaugurciemnieku mājās apmetās jau 18. gadsimtā, kas to padara par senāko Jūrmalas kūrorta daļu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaugurciema pludmale ar zvejnieku laivām un tīkliem pirms Otrā pasaules kara

Cauri Kaugurciemam viduslaikos veda Rīgas-Kurzemes-Prūsijas tirdzniecības ceļš. Dokumentos Kaugurciema vārds iezīmējas saistībā ar Livonijas ordenim piederošo Sv. Jura kapellu, kas atradusies uz vēlākā Slokas pagasta nama gruntsgabala pie Stintes mājām, kas pastāvēja līdz 1785. gadam. Pie tās veidojusies Kauguru atpūtas vieta (Herberge zu Kaugern) ar sienu, alu, maizi un citu ēdamo, kas pieminēta 1554. gada uzdevumā Livonijas ordeņa Tukuma pilsnovada pārvaldniekam (Landknecht).

Hercogs Jēkabs Kaugurciemā 17. gadsimta vidū ierīkoja ostu Kauguru līča (Kauger Wick) krastā ar vairākām preču noliktavām un kantoriem. Pret to iebilda Rīgas pilsēta, kas vēlējās saglabāt monopoltiesības jūras tirdzniecībā. Laika posmā no 1651. līdz 1689. gadam ostā izkrauti vairāk nekā 130 kuģi. Kaugurciema ostā ieveda franču sāli, tabaku, vīnu, siļķes un citas preces, savukārt izveda kuģu kokus, ozola baļķus un plankas, darvu, labību un linsēklas. Zināms, ka no Kaugurciema ostas tika piegādāti kokmateriāli arī Ventspils kuģu būvētavai. No noliktavām, kas atradās zvejnieku ciemā, preces ar pajūgiem veda uz Sloku, no kurienes ar laivām veda tālāk uz Jelgavu, Lietuvu, Poliju. Georga Felkerzāma, hercoga Jēkaba kanclera dēla, vestulē savam draugam Galenam 1672. gadā rakstīts par hercoga plāniem pie Slokas izrakt jaunu Lielupes grīvu.[2] Pēc hercoga Jēkaba nāves Kurzemes saimniecība un Kauguru osta panīka, 1690. gadā zviedru karavīri uzbruka Kauguru ostai un nolaupīja divus hercoga kuģus. 1697. gadā minēts, ka Kauguros saglabājusies kokmateriālu noliktava. Ap 1700. gadu Kauguros bija savs fogts, kura uzdevums bija uzraudzīt kuģus un gādāt par kaltētu reņģu un lestu sūtīšanu hercoga galvaspilsētu Jelgavu.

Pēc Lielā Ziemeļu kara beigām, sākot ar 1730. gadiem, Engurē, Plieņciemā un Kaugurciemā vasarās apmetās pirmie peldu viesi, kas pārsvarā bija Kurzemes un Zemgales hercogistes muižnieki. Hercogs Pēteris Bīrons 1783. gada 10. maijā apstiprināja Slokas novada atdalīšanu no Kurzemes un Zemgales hercogistes un pievienošanu Krievijas impērijai. Tajā laikā Kaugurciemā (Kaugerzeem) mitušas tikai deviņas zvejnieku-zemnieku ģimenes, bet krogā gada laikā pārdots alus un degvīns par 350 dālderiem.

1807. gadā Johans Kristofs Broce pie sava zīmējuma pievienotajā aprakstā rakstīja, ka Kauguru krogs atrodas jūras krastā 34 verstis no Rīgas. Pie kroga ceļš pa krastu uz augšu aiziet uz Tukumu, bet uz leju – uz Buļļiem. Peldu būdā tie, kas vēlas jūrā peldēties, var pārģērbties.

1824. gadā avīzē Ostsee-Provinzen-Blatt teikts, ka vasarā Kauguri bija labi apmeklēti — peldu viesi galvenokārt no Jelgavas, bet dažas ģimenes arī no Rīgas.

1826. gada revīzijas dati apraksta Kaugurus kā zvejnieku ciemu ar 349 iedzīvotājiem (visi latvieši), krogā gadā izkroģēts alus un degvīns par 300 dālderiem. 1837. gadā Kauguros bija 26 mājas ar 79 istabām, kas izdodamas peldviesiem. Ārsts V. Sodovskis (Sodoffsky) rakstīja, ka 1838. gadā Kauguros bijis 318 peldviesu. 19. gadsimta beigās Kaugurciems bijis ļoti iecienīts jelgavnieku vidū, jo no Jelgavas bijusi ļoti ērta tvaikoņu satiksme. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Kaugurciemā bija 677 iedzīvotāji un 1184 vasarnieki.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 18. maijā Kaugurciema kāpās notika kauja starp kapteiņa Zolta komandēto Latviešu atsevišķās brigādes vienību un LSPR armijas (sarkano latviešu strēlnieku) vienību. Bermontiādes kauju laikā 1919. gada 3. novembrī Latvijas armija trīs bruņotos kuteros Kaugurciemā nesekmīgi mēģināja izcelt jūras desantu.

1925. gadā Slokas pilsētai pievienoja Slokas mācītājmuižas zemi un Kaugurciemu.[3] Sloku kopā ar Kaugurciemu 1959. gadā iekļāva Jūrmalas pilsētas sastāvā.

1960. gados tika aizsākta daudzstāvu namu būve starp Sloku un Kaugurciemu, kur izveidoja Jūrmalas Kauguru mikrorajonu. 1981. gadā Kauguros dzīvoja 15 000 iedzīvotāju.[4]

Brīvības cīņu piemiņas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis kapteiņa P. Zolta rotas kaujas vietā atklāts 1934. gada 25. novembrī. Akmens lejasdaļā iestiprināta plāksne ar tekstu: "Šeit krita par Latviju 1919. gada 18. maijā L.O.K. kapteinis Zolts Paulis, virsleitnants Grintāls Edvards, kareivji Melngalvis Andrejs, Siliņš Fricis, Kārkliņš Jānis, Pūlits Žanis". Pieminekli kalis akmeņkalis Paegle. Padomju okupācijas gados, 1948. gadā, pieminekli nopostīja, atjaunoja 1989. gada 18. maijā (restaurācijas projekta autors arhitekts J. Alberts). No jauna iestādīja arī bērzu aleju un ielu atkal nosauca kapteiņa Zolta vārdā.

Četri kritušie Zolta rotas karavīri apglabāti pie Ķemeru luterāņu baznīcas. Atsevišķi iekārtota apbedījumu vieta ar piemiņas plāksnēm atrodas starp Kapteiņa Zolta un Vēžu ielām, kur 1919. gadā apglabāts nezināms skaits kaujā kritušo latviešu sarkano strēlnieku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojums
  2. P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas nun Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Vēsturisks apskats ar 204 ilustrācijām. 1935. 243 lpp.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīca. XX sējums, Rīga, 1939.-1940; 39 426 - 39 431 slejas.
  4. Maršruts pa Slokas un Kauguru kultūrvēsturiskajiem centriem[novecojusi saite]