Kauja par Liepāju

1966. gadā izveidotais memoriāls

Kauja par Liepāju, arī Liepājas aizstāvēšana, bija lielākā un ilgākā kaujas operācija 1941. gada Latvijas vācu okupācijas laikā. Ja uzbrukuma operācijas Rīgai, Daugavpilij un Jelgavai notika salīdzinoši viegli, tad Liepājā bāzētā Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzija un Liepājas kara flotes bāze (kopā apmēram 11 000 karavīru) ar vietējo padomju aktīvistu atbalstu gandrīz nedēļu cīnījās ar uzbrūkošo Vērmahta 291. kājnieku divīziju ar apmēram 20 000 karavīru. Ja kaujas pirmajās dienās Sarkanā armija centās aizsargāties, tad cīņu pēdējās dienās lielus upurus radīja mēģinājumi izlauzties no ielenkuma un pamest Liepāju. Pilsētas ieņemšanas laikā krita gandrīz 2000 vācu kareivju. Liepājā tika pilnīgi sagrautas vai nodegušas 117 ēkas, 450 daļēji bojātas. Ļoti cieta pilsētas vēsturiskais centrs un ostas apkārtne.

Padomju spēki

T-38 tankete

BA-10 bruņumašīnas

I-153 lidmašīna

Mīnukuģis "Leņins"

MBR-2 lidmašīnas

Padomju garnizonu pilsētā veidoja kara flotes bāze Karostā, kuras spēkus komandēja 1. ranga kapteinis Mihails Kļevenskis un armijas 67. divīzija, kuru komandēja tikai maijā uz pilsētu nosūtītais ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs. Kara flotes bāzē dienēja ap 4000 cilvēku, te bija bāzēti vairāki torpēdkuģi, kuteri un vismaz 15 zemūdenes, kā arī artilērijas un zenītartilērijas vienības. 67. strēlnieku divīziju veidoja 56., 114., 281. strēlnieku pulki, 94. artilērijas un 242. haubiču pulki, kā arī pretgaisa aizsardzības daļa. Karam sākoties 114. pulks ar artilēriju atradās Ventspilī, daļa kareivju atradās mācībās Rīgā, tāpēc Liepājā atradās tikai 5300 kareivji. Divīzijas rīcībā bija 16 T-38 tanketes un BA-10 bruņumašīnas. Netālajā Grobiņas lidlaukā bija bāzēts 148. iznīcinātāju aviācijas pulks ar 69 lidmašīnām I-153 un 43. tuvās izlūkošanas eskadriļa ar 13. lidmašīnām MBR-2. Kopējais padomju armijas un karaflotes personāls pilsētā sasniedza 10-11 000. Flotes un armijas komandieri darbojās atsevišķi, pilsētas aizstāvēšanai nebija vienota plāna, jo Sarkanā armija bija paredzējusi īstenot uzbrukuma karu. Lielu daļu armijas vienību veidoja 1940. gada rudenī armijā iesauktie Kaukāza un Vidusāzijas vīrieši.

Vāciešu spēki

Bumbvedējs Ju-88

Pilsētas ieņemšana bija uzticēta Kurta Hercoga komandētajai vērmahta 291. kājnieku divīzijai, kuras uzdevums bija visas Kurzemes iekarošana. Divīziju veidoja 504., 505., 506. kājnieku pulki, 291. artilērijas pulks, 291. velosipēdu eskadrons un atbalsta vienības. Divīzijas sastāvu papildināja divi jūras kājnieku bataljoni. Ar motocikliem un velosipēdiem apgādātā divīzija bija mobila, taču kareivjiem nebija automātu. Lai arī tai bija bruņutransportieri un mīnmetēji, divīzijai nebija piešķirti tanki. Cīņu gaitā vācieši esot izmantojuši pamesto padomju artilēriju. Nelielu gaisa atbalstu uzbrucējiem sniedza daži JU-88 bumbvedēji. Kopējais uzbrūkošo kareivju skaits bija ap 20 000.

Kaujas gaita

22. jūnijs

22. jūnijā 4.00 no rīta vācu gaisa spēki bombardēja Karostas flotes bāzi un Grobiņas lidlauku. Kopumā tika veikti 15 uzlidojumi. Daļa pilsētnieku jau pirmajā dienā pameta pilsētu. Dedajevs sāka veidot aizsardzības līniju pilsētas dienvidos. Karaflotes kuģi un zemūdenes veica patruļas jūrā, tika mīnēta pieeja ostai.

Jau 22. jūnijā no pilsētas sāka atvilkt visus kuģus, lidmašīnas un citu bruņojumu, kas nebija tieši nepieciešams aizstāvības kaujas operācijām. Armijas vienības gatavojās atkāpties. Tajā laikā Vācijas robeža sākās pie Klaipēdas, tāpēc bija skaidrs, ka ostu un karabāzi pakļaus smagam uzbrukumam. 22. jūnija vakarā vācieši sasniedza Rucavu, un nonāca ap 17 km uz dienvidiem no Liepājas.

23. jūnijs

Latvijas Komunistiskās partijas pilsētas komiteja 23. jūnijā Liepājā izsludināja karastāvokli, izdalīja vieglos ieročus un nedaudz patronu 300—500 Strādnieku gvardiem. Strādnieku gvardus galvenokārt norīkoja aizsargāt pilsētas ziemeļus un patrulēt pilsētā. 23. jūnijā notika militārpersonu un iedzīvotāju evakuācija ar kuģiem uz Ventspili. Vācu uzbrukums no dienvidiem apstājās pēc spēcīgas padomju artilērijas pretuguns, tāpēc no 23. jūnija pēcpusdienas tie sāka flanga operāciju, ieņemot Priekuli. Kad vācieši sasniedza Grobiņu, tika nogriezts atkāpšanās ceļš uz Rīgu.

24.—25. jūnijs

Vācieši 24. jūnijā sāka uzbrukt no Grobiņas puses, taču saņēma artilērijas prettriecienu. Aviācija atkal bombardēja Karostu. Vācu uzbrukums sasniedza Tosmares kuģu remonta rūpnīcu. Artilērijas atbalstu aizstāvjiem sniedza padomju kuģi un zemūdeņu artilērija. Lai tie nekristu pretinieka rokās, vakarā nogremdēja piecas zemūdenes un mīnu kuģi “Ļeņins”, kas atradās remontā. Virsnieku, kurš pieņēma lēmumu par kuģu nogremdēšanu, vēlāk nošāva par panikas celšanu. Aizstāvībai izmantoja arī vecos Krievijas Impērijas laika fortus. Kauju laikā 24. jūnijā no ievainojumiem mira ģenerālmajors Dedajevs un armijas vienību vadību uzņēmās pulkvedis Beloborodovs.

26.—27. jūnijs

26. jūnija vakarā no 27. armijas štāba pienāca pavēle atstāt Liepāju. Atkāpšanās tika paredzēta uz ziemeļiem un austrumiem. Liepājas čekas pagrabā nogalināja vairākus desmitus politieslodzīto.

27. jūnija rītausmā Sarkanās armijas, kara flotes un padomju aktīvistu grupas devās Šķēdes un Kapsēdes virzienos. Šķēdes virzienā atkāpšanās nonāca zem smagas mīnmetēju un aviācijas uguns. Uz Kapsēdes ceļa tos iznīcināja vācu ložmetēji. Lielā līķu skaita dēļ vācieši Grīzupes ceļu iedēvēja par Der Rote Strasse. Izdzīvojušie, kuru skaits bija 100—400, pa dažādiem ceļiem sasniedza Ventspili, Tukumu un Jelgavu. Pilsētas kompartijas vadītāji Jānis Zars un Miķelis Būka krita, mēģinot izlauzties no aplenkuma Šķēdes apkaimē. Caur Gramzdu izlauzties izdevās komjauniešu vadītājam Imantam Sudmalim. Beloborodovs uz Šķēdes ceļa krita vācu gūstā, pēc kara tika tiesāts par dzimtenes nodevību un pakārts Ļeņingradā.

Vairākus kuģus, kas mēģināja izlauzties līdz Ventspilij, pie Užavas pārtvēra vācu karaflote un daļu iznīcināja. Sanitārais kuģis “Vienība”, uz kura atradās no 800 līdz 2000 ievainoto un evakuējamo sarkanarmiešu ģimeņu, 27. jūnija rītā pameta Liepāju trīs torpēdkuģu pavadībā. 10 jūdžu attālumā no krasta tam uzbruka divas vācu lidmašīnas, kā rezultātā kuģis nogrima. Izglābties izdevās ne vairāk kā 25 cilvēkiem. Pastāv arī versija, ka kuģim neviens nav uzbrucis, bet tas uzskrējis uz sēkļa, dabūjis sūci un nogrimis.

28.—29. jūnijs

Vācieši atsāka uzbrukumu un sāka ieņemt pilsētas ziemeļu daļu. Lai salauztu pretestību, vācu armija veica masīvu pilsētas apšaudi. Cīņas izvērtās Raiņa parka rajonā, ar lieliem upuriem no abām pusēm. Vācu artilērijas apšaudē 28. jūnija vakarā gāja bojā vairāk nekā 70 liepājnieki, kas bija paslēpušies Liepājas Armijas Ekonomiskā veikala pagrabā Rožu laukumā.

Vērmahts ieņēma Jaunliepāju, taču pie Tirdzniecības kanāla tos sagaidīja pilsētā palikušo Sarkanās armijas un Strādnieku gvardes vienību aizsardzības līnija, taču tilti pār kanālu nebija uzspridzināti. Kanāla pārvarēšanai vācieši izmantoja artilēriju, kas nopostīja daudzas centra ēkas. Vāciešu ieņemtajā Drāšu fabrikā 29. jūnijā izveidoja strādnieku pašaizsardzības grupu, kurai tika uzdots nodrošināt kārtību apkārtnē un arestēt padomju aktīvistus. Vecliepāju vācieši pabeidza ieņemt 29. jūnijā un 30. jūnijā Vērmahts sarīkoja oficiālu uzvaras parādi. Pēdējā veiksmīgā izlaušanās 29. jūnijā notika dienvidu virzienā, kur daži aizstāvji sasniedza Skodu Lietuvā.

Pēc kaujas

30. jūnijā viesnīcā "Roma" izveidoja pilsētas pagaidu valdi, kas sāka risināt dzīvokļu un pārtikas trūkuma jautājumu pilsētā. Nopostīto ēku iedzīvotāji uzsāka patvaļīgi ievākties pamestajos dzīvokļos, bet 291. divīzijas vajadzības pēc pārtikas pārsniedza pilsētas iespējas. 2. vai 3. jūlijā Liepājā ieradās pulkvedis Aleksandrs Plensners, kas līdz aizbraukšanai uz Rīgu 5. jūlijā nodarbojās ar pašaizsardzības vienību organizēšanu.

Pēc kara

PSRS pastmarka ar Liepājas aizstāvju pieminekli (nojaukts 2022. gadā).

"Pilsēta zem liepām" DVD vāciņš

1960. gadā pie pilsētas kanāla uzcēla pieminekli pilsētas aizstāvjiem, bet 1966. gadā izveidoja piemiņas memoriālu ar mūžīgo uguni. Lai uzturētu leģendu par pilsētas varonīgo aizstāvību un cerot uz varoņpilsētas nosaukuma iegūšanu, 1971. gadā noritēja plaša publicitātes kampaņa, kuras laikā tapa kinofilma Pilsēta zem liepām.

Pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā Latvijas valdība pieņēma lēmumu nojaukt 1960. gadā celto pieminekli Jaunajā ostmalā, memoriālu 14. novembra bulvārī un piemiņas plāksni ģenerālim N. Dedajevam Grīzupes ielā.

Ārējās saites

Liepāja Otrā pasaules kara laikā
Оборона Лиепаи 23 - 28 июня 1941 г.