Komēta (grieķu: κομήτης, komḗtēs — ‘matains’) ir jebkurš maza izmēra kosmiskais ķermenis, kas atrodas orbītā ap Sauli. Tuvojoties pietiekami tuvu Saulei, var redzēt komētas galvu un asti, kas veidojas izplūstot no komētas kodola gāzēm un putekļiem Saules vēja ietekmē. Komētas kodols sastāv no ledus, putekļu, akmens un sasalušu gāzu maisījuma, kura izmērs caurmērā var būt no dažiem kilometriem līdz pat vairākiem desmit kilometriem.
Komētu orbitālie apriņķošanas periodi ap Sauli var būt dažādi, sākot no dažiem gadiem līdz pat simtiem un tūkstošiem gadu. Dažas nonāk Saules sistēmā tikai vienreiz, lai pēc tam to pamestu uz visiem laikiem, nonākot starpzvaigžņu telpā. Īsperioda komētas domājams ir veidojušās Koipera joslā, kas atrodas aiz Neptūna orbītas.[1] Savukārt pārējās komētas iespējams veidojas tā sauktajā Orta mākonī — lielā, sfēriskā komētu mākonī aptuveni no 50 000 līdz 100 000astronomisko vienību attālumā no Saules. Lielākoties komētu orbītas ir ļoti izstieptas. Komētu orbītas ir stipri mainīgas — tās ietekmē lielo planētugravitācijas spēki.
Pirms termina "komēta" ieviešanas komētas latviešu valodā dēvēja par "asteszvaigznēm".[2] Komētu astronomiskais simbols ir šāds: ☄.
Senajos laikos un viduslaikos komētu parādīšanās pie debesjuma tika uztverta kā zīme no dieviem. Nereti tika uzskatīts, ka komēta līdzi atnesīs nelaimes un citas likstas. 4. gadsimtā p.m.ē. sengrieķu filozofs Aristotelis uzskatīja, ka komētas ir kaut kāda veida emisija no Zemes un tās ir atmosfēras parādības.[3]15. gadsimtā vācu astronoms Regiomontans (Regiomontanus) bija pirmais, kas izvirzīja domu, ka komētas ir atsevišķi un neatkarīgi astronomiski objekti, bet to, ka tas tā tik tiešām ir, 16. gadsimtā pierādīja dāņu astronoms Tiho Brahe. Brahe to pierādīja, kad novēroja 1577. gada Lielo komētu. Viņš pēc novērojumiem aprēķināja, ka tā kustas vismaz 230 Zemes rādiusu attālumā. Līdz ar to teorija, ka tās ir atmosfēras parādības, tika apgāzta.[4] Pagāja diez gan ilgs laiks, līdz šis pieņēmums guva atzinību no plašākām ļaužu masām. Pat slavenais itāļu astronoms Galileo Galilejs nespēja pieņemt šo jauno teoriju.[4]1682. gadā Edmonds Halejs, novērojot Haleja komētu un salīdzinot informāciju par komētas novērojumiem 1607., 1531. un 1456. gadā, pierādīja, ka komēta ir periodiska un tās apriņķošanas periods ir 76 gadi. Līdz tam valdīja uzskats, ka tie ir nejauši debess ķermeņi. Mūsdienās katru gadu vidēji tiek atklātas no 20 līdz 30 komētām, savukārt kāda no Lielajām komētām tiek novērota vidēji reizi pa desmit gadiem.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Komēta.
