Komanči

Komanči
Nʉmʉnʉʉ
	Komanču portreti.
Visi iedzīvotāji
	14 700
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Oklahoma
Valodas
	angļu, komanču
Reliģijas
	kristietība, Amerikas pamatiedzīvotāju baznīca
Radnieciskas etniskas grupas
	šošoni

Komanči (pašnosaukums: nʉmʉnʉʉ) ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas dzīvo Lielo līdzenumu dienvidu daļā. Tās plašā vēsturiskā teritorija bija pazīstama kā Komančērija un mūsdienās aptver Ņūmeksikas austrumus, Kolorādo dienvidaustrumus, Kanzasas dienvidrietumus, Oklahomas rietumus un lielāko Teksasas ziemeļu daļu. Gandrīz izmirusī komanču valoda pieder jūtu-acteku valodas saimei. Mūsdienās tajā spēj saprasties tikai aptuveni 1% komanču.

Vairāk nekā 150 gadus komanču jātnieki bija "dienvidu līdzenumu valdnieki". Viņu nežēlīgie sirojumi iedzina bailes citām līdzenumu ciltīm, meksikāņu ciematu iedzīvotājiem un amerikāņu kolonizatoriem. Pastāvīgie kari, bet jo īpaši eiropiešu ievazātās slimības katastrofāli samazināja komanču skaitu. 18. gadsimta beigās bija ap 45 000 komanču, 1834. gadā to skaits bija sarucis līdz 15 000—20 000, bet 1901. gadā no kādreiz tik varenās cilts bija atlikuši tikai 1000 pārstāvju. Mūsdienās komanči ir apvienojušies komanču nācijā. To lielākā daļa dzīvo Oklahomas dienvidrietumos. Daudzi komanči ir lauksaimnieki un rančo īpašnieki.

Iespējams, latviski tulkotajā literatūrā komanču vārds pirmo reizi parādās 1971. gadā izdotajā Tomasa Maina Rīda romānā "Jātnieks bez galvas". Rakstnieks tajā piemin daudzu teksasiešu vidū tolaik valdošo viedokli, ka "Teksasā nav nekā briesmīgāka par komančiem". Grāmatā "Baltais virsaitis. Ziemeļmeksikas leģenda". (latviski pirmo reizi izdota 1984. gadā) Mains Rīds komančus nosauc par "lielu, varenu un brīvu indiāņu cilti".

Etimoloģija

Komanči pašnosaukums bija "cilvēki" (nʉmʉnʉʉ). Uzskata, ka nosaukums "komanči" radies no jūtu vārda komancia — "ienaidnieks". Citu versiju ir izvirzījis ievērojamais indiāņu vēstures pētnieks Džordžs Haids: "Nevienam nebija ienācis prātā atgriezties Taosā 1707. gadā, un izpētīt situāciju, kad pirmo reizi tika pierakstīts vārds "komanči". Jūti atveda uz Taosu komanču grupu un, stādot priekšā jaunu cilti, neapšaubāmi, izmantoja savu, jūtu nosaukumu. Komanči sevi sauca par "nimini" vai "neum", bet jūti bieži pievienoja cilšu nosaukumiem terminu "ače". Ja viņi šādi rīkojās arī ar komanču vārdu, varēja rasties kas līdzīgs "nimače", "nimanče". Spāņi visai pavirši pierakstīja indiāņu nosaukumus, un tas viegli varēja pārveidoties par "komanče".

Cilts iedalījums

Atšķirībā no vairākām citām Lielo līdzenumu ciltīm, komanču dažādās grupas nekad nemēģināja konsolidēties vienotā nʉmʉnʉʉ nācijā vai ciltī. Vairākas radniecīgas ģimenes veidoja saimi, tā saucamo nʉmʉnahkahni — "ļaudis, kas dzīvo kopā saimē". Vairākas saimes veidoja lokālu grupu. Šādas vairākas grupas savukārt veidoja atzaru, kuru dažkārt dēvēja par cilti. Atzaru vienoja radniecība un kopīgas politiskas un ekonomiskas intereses (medības, dabas produktu vākšana, karš, miers, tirdzniecība, medicīna). Šie komanču atzari bija savstarpēji pilnīgi neatkarīgi. Piemēram, komanču sabiedrības beigu posmā cīņā pret ciltsbrāļiem amerikāņu un teksasiešu rindās par skautiem kalpoja penateku komanči. Kā galvenos no komanču atzariem var izcelt piecus.

Penateki (komanču: Penatʉka Nʉʉ — 'medus ēdāji'), pazīstami arī kā "viesmīlīgie", "mežu ļaudis", "lapsenes", "nav gaļas". Šī grupa bija aizceļojusi tik tālu uz dienvidiem, ka zaudēja sakarus ar citiem komančiem un būtībā izveidojās par atsevišķu cilti.
Kotsoteki (komanču: Kʉhtsʉtʉʉka — 'bizonu ēdāji'). 1786. gadā ziņots par 8 kotsoteku ciematiem, kuros kopumā ir ap 700 tipi.
Nokoni (komanču: Nokoni Nʉʉ — 'tie, kas pagriežas'). Nokoni nepārtraukti klejoja, tāpēc zināmi arī kā Noyʉhkanʉʉ ("bieži pārvietojas"). Veidoja komanču cilts centrālo atzaru.
Jampariki (komanču: Yaparʉhka — 'sakņu ēdāji').
Kvahadi (komanču: Kwaarʉ Nʉʉ/Kwahare — 'antilopju ēdāji). Šie komanči bija pēdējie, kas padevās amerikāņu armijai.

Nokonu kaimiņi — tanimi ("aknu ēdāji") — ieguva savu nosaukumu, pateicoties tradīcijai ēst jēlas nomedīta medījuma aknas. Trešie šī centrālā komanču reģiona pārstāvji bija tenavi ("kas dzīvo upju lejtecē").

Pastāvēja vēl virkne nelielu komanču atzaru un kopienu, kuras dažkārt dēvē par ciltīm. Dažas no tām bija:

Itehtaho ("apdegusī gaļa"), kuri ziemā lietoja uzturā pemikanu — kaltētu bizonu gaļu, ko sajauca ar vārītiem taukiem un ogām.
Motsaji ("nogrieztais krasts") bija iecienījuši sliet nometnes pie upju kraujām.
Parkinaumi ("ūdens ļaudis") uzturējās ezeru un upju krastos.
Viani ("lēnām pāriet kalnus").
Hainenauni ("kukurūzas ēdāji").

Kultūra

Komanču, kaiovu un kaiovu-apaču apdzīvotās zemes jeb Komančērija ap 1800. gadu.

Kad vien tas bija iespējams, komanči savas nometnes slēja upju krastos. Dzīvoja viegli pārvietojamos tipi, kuru augstums parasti bija virs 4,6 metriem. Tirgotāji apgalvoja, ka aukstajos ziemas mēnešos uzturēties tipi bija siltāk un daudz patīkamāk nekā balto ieceļotāju guļbūvēs.

Komanči pastāvīgi pārvietojās, sekodami bizonu bariem. Sievietes lasīja ogas, ievāca savvaļas augus un sagatavoja ādas, lai izgatavotu apģērbu un somas. Viņas arī uzraudzīja uguni, sadalīja medījumu, gatavoja ēdienu, rūpējās par bērniem un saiņoja mantas, kad pārvietoja nometni.

Pret gūsteknēm komanči parasti izturējās brutāli un nežēlīgi, taču sist sievu komanču sabiedrībā uzskatīja par apkaunojošu rīcību. Daudzi komanču gūstekņi iekļāvās ciltī un kļuva par pilntiesīgiem tās pārstāvjiem, nevēlēdamies atgriezties atpakaļ.

Vīriešu nodarbošanās bija medības un sirojumi. Brīvajā laikā tie slaistījās vai spēlēja spēles,— bieži kauliņu spēles, kurās izspēlēja ādas vai nažus, organizēja jāšanas sacīkstes vai lielījās par saviem varoņdarbiem. Pīpējot tabaku no koka vai akmens pīpēm, karotāji skaitīja "kū" — pieskaršanos pretiniekam cilšu sadursmēs, — ko uzskatīja par izcilāko drosmes apliecinājumu, stāstīja par aizdzītajiem zirgiem no meksikāņu rančo un balto ģimeņu noskalpēšanu, kuri uzdrīkstējās šķērsot Komančēriju.

Komanči gandrīz nekad neiegādājās alkoholu, ko pierobežā bieži piedāvāja spāņu, meksikāņu un amerikāņu tirgotāji. Daudzās citās ciltīs "uguns ūdens" bija kļuvis par īstu nelaimi.

Mantu pārvešanai izmantoja zirgu vai suņu pajūgus trevojus, — ar jēlādu sastiprinātu A veida koka kāršu rāmi, uz kura novietoja mantas.

Komančiem piederēja vislielākie piejaucētu zirgu ganāmpulki Lielajos līdzenumos. Mustangi bija ļoti izturīgi un salcietīgi. Viņi pacieta dedzinoši karstās vasaras un spēja izdzīvot stindzinoši aukstajos vējos bargajās ziemās. Tieši pateicoties zirgiem komanči kļuva par dienvidu līdzenumu "lordiem". Kaut arī viņiem bija tuvas attiecības ar saviem rumakiem, komanči nebija sentimentāli un bieži tos lietoja uzturā.

Reliģiskie priekšstati

Komanči ticēja vairākām dievībām, tostarp Radītājam, Saulei, Zemei un Mēnesim. Galvenais tēls komanču folklorā bija koijots. Viņu uzskatīja par brāli, tāpēc nekad nelietoja uzturā ne suni, ne koijotu. Komanči nesvinēja Saules Dejas ceremoniju, kas bija ļoti iecienīta lielākajai daļai Lielo līdzenumu cilšu, bet atzīmēja Ērgļa deju un Bebra ceremoniju. Lai saņemtu vīziju, kas nodrošinātu garu aizsardzību, jauni vīrieši vienatnē devās kalnu virsotnēs. Tur viņi gavēja un nodevās lūgšanām. Atgriežoties atpakaļ, šamanis palīdzēja izskaidrot redzēto vīziju un sagatavoja ādas somiņai līdzīgu vīstokli, kas, saskaņā ar komanču priekšstatiem, nodrošināja tā nēsātajam augstāko spēku aizsardzību.

Mirušos ietērpa vislabākajās drēbēs, seju nokrāsoja spilgti sarkanu un acis aizsedza ar sarkano mālu. Ķermeni novietoja alā, aizā vai ar klinti norobežotā ēnainā kapā. Piederīgie apgrieza savus matus, iecirta sev dziļas brūces, izsvieda nelaiķa īpašumu, nodedzināja tā tipi un nekad vairs neizrunāja viņa vārdu.

Vēsture

Agrīnā vēsture

17. gadsimtā komanči bija daļa no šošonu cilts un klejoja kalnainos mežos Platas augštecē tagadējā Vaiomingas štata austrumu daļā. Tur viņi ar augstāk organizētajām apsaroku un siksiku ciltīm cīnījās par medību teritorijām un ūdens avotiem. Ap 1700. gadu komanču dzīvē ienāca zirgi, un to grupas sāka pārvietoties dienvidu virzienā. Acīmredzot galvenais iemesls, kas sašķēla cilti, bija ar šaujamieroču bruņoto siksiku spiediens no ziemeļiem un tiekšanās iegūt zirgus, kas lielā skaitā bija sastopami dienvidos. Šajā laikā dienvidu līdzenumu milzīgajos plašumos klīda tikai dažas nomadu ciltis, bet to leknās ganības bija mājvieta miljoniem bizonu. Īsā laikā komanči kļuva par prasmīgākajiem jātniekiem Ziemeļamerikā. No visām klejotāju ciltīm, kas kontinenta centrālajā daļā medīja bizonus, komanči savas drosmes, bezbailības un cietsirdības dēļ kļuva par pretinieku vislielāko biedu.

Dominance Lielo līdzenumu dienvidos

18. gadsimtā strauji pieauga komanču skaits. To veicināja bizonu pārbagātība, daudzu radniecīgo šošonu migrantu pieplūdums un liels skaits karos sagūstīto sieviešu un bērnu iekļaušana ciltī.

Komanči guva virsroku par osedžiem, jūtiem, kaioviem, tonkaviem un atsevišķām apaču grupām, turēja izbailēs pueblu tautas Ņūmeksikas centrālajā daļā, satrieca spāņu pretestību.

Visnopietnākie komanču pretinieki bija paduku indiāņi, kas mūsdienās identificēti kā līdzenumu apači. Kopā ar jūtiem 1724. gadā paduki tika sakauti un izklīdināti. 1730. gadā izjuka komanču un jūtu savienība un starp ciltīm sākās karš, kas turpinājās nākamos 50 gadus.

Zināmu mieru starp spāņiem/meksikāņiem un komančiem noslēdza 1786. gadā. Komanči piekrita pārtraukt uzbrukumus spāņu apmetnēm, iegūstot tiesības tirgoties ar pueblu indiāņiem un spāņiem, tā saucamajiem komančeros. Viņi zirgus un sagrābto laupījumu mainīja pret tērauda nažiem, šķēpu galiem, bultu uzgaļiem, tomahaukiem, katliņiem, dažādām greznumlietiņām, krāsainu segu baķiem. Attiecībās ar baltajiem viena no visnopietnākajām komanču problēmām bija centralizētas varas trūkums. Katra no komanču ciltīm slēdza mieru pēc saviem ieskatiem un citas grupas līgumus neuzskatīja par sev saistošiem. Kamēr kāda no komanču grupām mierīgi tirgojās ar spāņiem Taosas un Pekosas pueblās, cita grupa gatavoja tām uzbrukumu.

Līgums ar kaioviem

Vairāk nekā 70 gadus komanči atradās karadarbībā ar kaioviem. 1790. gadā uz miera sarunām ziemeļu komanču nometnēs ieradās kaiovu virsaitis Guļošais Vilks, kur tikās ar ietekmīgo komanču virsaiti Baidās No Ūdens. Kaiova pavadīja starp komančiem visu vasaru. Neraugoties uz atšķirīgām valodām un tradīcijām, abas ciltis noslēdza mieru, kas nekad netika pārkāpts. Par komanču sabiedrotajiem līdz ar to kļuva arī nelielā līdzenumu apaču cilts, kas atradās ciešā aliansē ar kaioviem.

Teksasiešu ierašanās

1821. gadā Teksasā ieradās pirmās 300 amerikāņu ģimenes, galvenokārt skotu-īru izcelsmes. Atļauju apmesties viņi saņēma no spāņu varasiestādēm, un jaunpienācēju izveidotās apmetnes kalpoja par buferzonu starp spāņiem un nemierīgajiem komančiem. Sākumā komanči šos jaunos kaimiņus uztvēra vienaldzīgi un izvairījās no satikšanās ar tiem. Lieli bizonu bari šeit neieklīda tik bieži, un arī reidos pret Meksiku indiāņu sirotājiem teksasieši nebija traucēklis.

Kolonisti ieradās vagonos kopā ar sievām un bērniem. Katrs teksasietis nocirta kokus un uzcēla māju, ar stabiem iežogoja zemes gabalu, nosaucot to par savu īpašumu, ar dzelzs arkliem apstrādāja laukus, ievāca ražu un ar savām garstobrainajām šautenēm draudēja nogalināt ikvienu, kas varētu apdraudēt viņu īpašumu. Viņi atteicās maksāt komančiem nodevas un izturējās tikpat augstprātīgi kā indiāņi. Teksasieši uzskatīja komančus par primitīviem barbariem un vīpsnāja par viņu apģērbu un ticējumiem. Drīz komanču virsaiši apspriedē nolēma, ka šie dīvainie un svešie ļaudis ir jāiznīcina.

Pārkera forta slaktiņš

Pārkera forta slaktiņš 1836. gada maijā bija pirmā sadursme starp komančiem un teksasiešiem. Ap 100 komanču un daži viņiem pievienojušies kaiovi, kado un vičiti nopostīja kolonistu apmetni, nogalinot piecus un sagūstot vēl piecus tā iedzīvotājus. Viena no gūsteknēm — astoņgadīgā Sintija Anna Pārkere, palika ciltī, tika adoptēta un vēlāk apprecējās ar nokonu virsaiti Petu Nokonu. Sintija pilnībā aizmirsa eiropiešu dzīvesveidu un dzemdēja trīs bērnus. Viens no tiem kļuva par ievērojamu komanču virsaiti Kuanahu Pārkeru, kura vadītā grupa pēdējā padevās amerikāņu armijai.

1860. gadā ap 60 reindžeru uzbruka nokonu apmetnei, kurā uzturējās ap 20 sievietes. Reindžeri nogalināja indiānietes, bet Sintiju pēdējā brīdī atpazina kā balto, sagūstīja un atgriezta viņas amerikāņu radiniekiem. Neraugoties uz patiesām radinieku pūlēm, viņa nespēja adoptēties jaunajam dzīvesveidam, ļoti lūdza atļaut atgriezties ciltī un trīs reizes nesekmīgi mēģināja aizbēgt pie komančiem. Pēc meitiņas Topsannahas (Prērijas Zieds) nāves 1864. gadā zaudēja jebkuru interesi par dzīvi, bieži atteicās no ēdiena un dzēriena un mira 1871. gadā. Baltādainās sievietes piemērs liecina, cik vēl jo grūtāk lielai daļai Amerikas pamatiedzīvotāju bija iekļauties amerikāņu sabiedrībā.

1840. gada karadarbība

Lai noslēgtu mieru, 1840. gada 19. martā Sanantonio ieradās komanču delegācija, kas sastāvēja no 32 karotājiem, 33 komanču sievietēm un bērniem un vairākiem gūstekņiem. Teksasiešu pulkvedis paziņoja, ka ieradušies virsaiši paliks apcietinājumā tik ilgi, kamēr netiks atbrīvoti visi teksasiešu un meksikāņu gūstekņi. Pulkvedim runājot, ar šautenēm bruņoti zaldāti ielenca apspriedes ēku. Viens no virsaišiem Mukvarahs izkliedza nepakļaušanās saucienu, un komanči izrāva drēbēs paslēptos nažus un tomahaukus. Sekoja kauja, pazīstama kā kauja Apspriedes Mājā, kurā krita 35 komanči, ieskaitot trīs sievietes un divus bērnu, bet 29 sagūstīti. Teksasieši zaudēja septiņus kritušos un astoņus smagi ievainotus.

Slaktiņam bija smagas sekas. Daudzi komanči sērās sagrieza sev rokas un kājas vai nocirta pirkstu. Tika nogalinātas trīspadsmit sagūstītās sievietes un bērni. Augustā vairāk nekā 1000 dažādu grupu komanči, ieskaitot sievietes un bērnus, virsaišu Bizona Kupra un Plankumainā Ponija vadībā veica dziļu reidu balto kolonistu apdzīvotajos Teksasas dienvidaustrumos. Pēkšņos uzbrukumos viņi nogalināja vairākus desmitus ieceļotāju, aizdzina vairāk nekā 3000 zirgus un mūļus, nodedzināja nelielo Linvilas ostu.

Atpakaļceļā 12. augustā komančus no slēpņa pārsteidza labi bruņotie Teksasas reindžeri. Pēc apšaudes kaujas laukā tika atrasti 12 kritušie komanči, turklāt indiāņi zaudēja lielāko daļu nolaupīto zirgu un mūļu. Pēc šīs sakāves komanči uz visiem laikiem pārstāja būt dienvidu Teksasas "lordi". Nelieli reidi turpinājās, taču nozīmīgas liela vēriena kara akcijas vairs netika organizētas.

Epidēmijas

Komančus, gluži kā visas citas Amerikas pirmiedzīvotāju tautas, smagi skāra no Eiropas ievazātās slimības, pret kurām indiāņiem nebija imunitāte. 1817. un 1848. gadā uzliesmoja bakas, 1849. gadā holēra, kas iznīcināja lielāko cilts daļu. No aptuveni 30000 komančiem 1830. gados 1852. gadā bija atlikuši vien 12000. Pēc šīm epidēmijām viņi vairs nespēja atgūties.

Draudzīgās attiecības ar vāciešiem

1846. gadā Teksasas centrālajā daļā ieradās vācu emigranti. Kopienas līderis Barons Hans von Meusebahs izlēma noslēgt miera līgumu ar komančiem. 1847. gada 22. janvārī viņš kopā ar 20 citiem ieceļotājiem ieradās komanču nometnē. Meusebahs nolaida šauteni un neapbruņots ienāca starp indiāņiem. Viņa miermīlīgā izturēšanās nomierināja karotājus. Vāciešu delegācijas vadītāji nosēdās ap ugunskuru un ar virsaišiem izsmēķēja miera pīpi. Šī bija viena no retajām reizēm pierobežā, kad naidu komanču un eiropiešu attiecībās nomainīja draudzīga gaisotne un jautrs noskaņojums. Ciemiņi ugunskura gaismā dziedāja vācu tautasdziesmas un dzērājdziesmas, bet komanči deju pavadībā savas reliģiskās dziesmas. Tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru vācieši saņēma atļauju veidot apmetnes 160 kilometrus uz ziemeļiem no Sanantonio. Katru martu Frederiksburgas pilsētā komanči saņēma dāvanas, un šāda vāciešu rīcība ļoti pārsteidza indiāņus. Šis bija viens no retajiem līgumiem ar Amerikas pamatiedzīvotājiem, kas nekad netika pārkāpts.

1848.—1857. gadu notikumi

ASV—Meksikas kara rezultātā Teksasa 1848. gadā tika pievienota Amerikai. Amerikāņi pārņēma savā jurisdikcijā Komančērijas pierobežu, caur Teksasas centrālo daļu uzcēla fortu virkni un iesūtīja divus dragūnu pulkus, kuri bija vieglāk ekipēti un manevrēt spējīgāki par kavalēristiem.

Līdz pat 50. gadu sākumam draudzīgas attiecības starp komanču karotājiem un amerikāņu zaldātiem nebija retums. Fortu tuvumā abas puses rīkoja zirgu skriešanās sacensības. Tajās biežāk uzvarēja vieglie komanči poniji, un indiāņi ieguva lielu skaitu seglu segas, naudu un ādas izstrādājumus.

Taču teksasieši apmetņu skaits turpināja augt. Amerikāņu spiešanās samazināja bizonu skaits, un 1852. gadā dienvidu komanči penateki cieta badu.

1856. gadā komanči un atlikušie 1200 penateki piekrita pārvietoties uz tiem ierādīto 7000 ha lielo rezervātu. Taču tas nespēja nodrošināt mieru. Teksasieši apsūdzēja komančus, ka rezervāts tiem kalpo par bāzi sirojumiem pret pierobežas fermām un rančo. Savukārt indiāņi tos apsūdzēja bizonu izšaušanā un ielaušanos viņiem ierādītajās zemēs. 1856—57. gada ziemā komanči atgriezās pie sava nomadu dzīvesveida. Rezervātā palika tikai ap 400 komanču, galvenokārt sievietes un bērni.

Turpmākā karadarbība

Attēlā redzams sadursmju straujums un niknums konfliktos starp ASV kavalēriju un Lielo līdzenumu indiāņiem.

1858. gada janvārī — maijā pret komančiem vērsās Teksasas reindžeru un tonkavu indiāņu apvienotā ekspedīcija. Tonkavi bija nāvīgi komanču ienaidnieki. Viņi vismaz līdz 1862. gadam praktizēja kanibālismu, ko kaimiņu ciltis uztvēra ar naidu un riebumu. Šī tonkavu paraža kalpoja par ieganstu pastāvīgiem komanču un citu kareivīgo cilšu uzbrukumiem. 12. maijā notika septiņas stundas gara kauja, kuru izšķīra teksasiešu sešpatronu revolveri. Krita 76 komanči, divi reindžeri un ap 12 tonkavu. Uzbrucēji ieguva 60 gūstekņus un 300 zirgus, viņi arī nodedzināja komanču iedzīvi un pārtiku. Tā bija pirmā reize, kad amerikāņi veica iebrukumu Komančērijas sirdī. Kopumā šajā gandrīz piecu mēnešu garajā ekspedīcijā koalīcija zaudēja ap 50 kritušo un ievainoto. Tā parādīja komančiem, ka zemes uz ziemeļiem no Riograndes tiem vairs nav drošs patvērums.

1858. gada 1. septembrī reindžeri un tonkavi īsi pirms rītausmas iebruka guļošā komanču nometnē. Saskaņā ar armijas atskaitēm, pēc kaujas gruzdošajā nometnē palika guļam 59 komanču vīrieši, sievietes un bērni. Amerikāņi savās atskaitēs parasti pārspīlēja pretinieku zaudējumus. Visticamāk, arī šī reize nebija izņēmums. Uzbrucēju pusē krita pieci zaldāti un divpadsmit ievainoti.

1860. gada martā un jūnijā pret komančiem un kaioviem tika organizētas divas atsevišķas soda ekspedīcijas, viena ap 500, otra — 419 kavalēristu liela. Katru no tiem pavadīja lenapu (delavaru) izlūku grupa. Taču indiāņiem izdevās izvairīties no nozīmīgām sadursmēm, un ekspedīcijas beidzās bez rezultātiem.

Komanču un kaiovu uzbrukumi gandrīz pilnībā apturēja satiksmi pa Santa Fe traktu. Tā šķērsoja Komančēriju, savienojot valsts austrumus ar Ņūmeksiku, un armijas pārstāvjiem tika pavēlēts sodīt indiāņus. 1861. gada janvārī kavalēristi pārsteidza un nodedzināja guļošu komanču un kaiovu nometni, kas sastāvēja no 175 tipi, aizdzina ap pussimtu mustangu un nogalināja ap 10 indiāņu.

Pilsoņu karš mazināja Amerikas valdības militārās akcijas pret indiāņiem.

1861. gada maijā kā Ziemeļu, tā Dienvidu štatu pārstāvji parakstīja līgumu ar dažādām komanču ciltīm. Lai nodrošinātu ar tām mieru, dienvidnieku valdība dāvanu iegādei piešķīra 64 862 dolārus.

Kaiovu karotāja zīmējums, kurā attēlota kāda no kaiovu un komanču sadursmēm ar regulāro armiju.

1864. gadā karadarbība dienvidu prērijās atsākās. Indiāņu sirojumi kļuva tik bieži, ka simtiem kilometru garumā bija pamestas visas apmetnes un rančo. Atbildes reidā Pirmajā Edobi Volsas kaujā 25. novembrī ap 335 kavalēristu uzbruka komanču, kaiovu un kaiovu-apaču nometnei, taču tika atsisti. Savstarpējo naidpilno gaisotni raksturo tas, ka indiānietes niknumā nogalināja piecas baltās gūsteknes, kuras uzbrukuma brīdī atradās nometnē.

1865. gadā valdība ar komanču grupām noslēdza jaunu miera līgumu. Saskaņā ar to, katram indiānim par renti turpmākos 40 gadus bija jāsaņem preces 15 dolāru vērtībā. Cerēto derīgo mantu vietā viņi saņēma sabojājušos produktus no Pilsoņu kara laikiem un lētas segas, kas pēc lietus saira gabalos.

Drīz karš uzliesmoja no jauna. No 1865. līdz 1867. gadam kaiovi un komanči Teksasā, kas tolaik neatradās Savienoto Valstu sastāvā, nogalināja ne mazāk kā 162 ieceļotājus un nodarīja zaudējumus daudzu tūkstošu dolāru apmērā. 1867. gada beigās valdība atkal mēģināja noslēgt ar indiāņiem jaunu līgumu. Lai tiktos ar "Lielā Baltā tēva" pārstāvjiem, oktobrī Kanzasā sapulcējās 5000 komanču, kaiovu, arapahu, kaiovu-apaču un šaijenu. Pēc garām pārrunām komanči, kā arī kaiovi un kaiovi-apači piekrita atteikties no savām zemēm un pārcelties uz rezervātu Oklahomā. No komanču puses līgumu apstiprināja 10 cilts virsaiši. Valdība savukārt apsolīja viņu nodrošināt ar uzturu, iemācīt apstrādāt zemi un uzcelt priekš bērniem skolas. Taču tā kā ASV Kongress līgumu neratificēja, nauda pārtikas iegādei netika atvēlēta. Pēc pusbadā pavadītās ziemas lielākā komanču un kaiovu daļa pameta rezervātu nu atsāka sirojumus.

1871. gadā pret visnepakļāvīgāko komanču cilti kvahadiem organizēja 600 kavalēristu lielu ekspedīciju, ko vadīja pulkvedis Ranalds Makenzi. Indiāņi iesaistījās īsā sadursmē, pazīstama kā Blanko kanjona kauja, aizdzina 70 armijas zirgu un izklīda prērijā.

1872. gada 29. septembrī 284 Makenzi kavalēristi negaidīti uzbruka kotsoteku un kvahadu nometnei. Ap 80 karotāju līdz saulrietam aizturēja armijas ofensīvu, bet pēc tam bija spiesti atkāpties. Krita vairāk nekā 30 komanču, un armija sagūstīja ap 130 sieviešu un bērnu, kā arī sagrāba līdz 3000 zirgu lielu tabūnu. Nākamajā dienā komanči daļu zirgu atguva, pēc kā Makenzi pavēlēja nošaut visus sagrābtos indiāņu zirgus. Komanči piekrita sarunām un atteicās no sirojumiem.

Karš, lai glābtu bizonus

1873./74. gada ziemā starp Dienvidu līdzenumu ciltīm paklīda runas, ka cilšu zemes ir pārpildītas ar beigtiem bizoniem, kurus izšauj baltie mednieki. Samazināto pārtika devu dēļ indiāņi cieta badu, un pavasarī lielākā daļa komanču pameta rezervātus. Visu vasaru turpinājās sadursmes, kurās armija vajāja indiāņus, uzbruka to nometnēm. Savukārt komanči kopā kaioviem un dienvidu šaijeniem uzbruka bizonu medniekiem, dedzināja rančo un nogalināja neuzmanīgus pārceļotājus. Šī Dienvidu līdzenumu sacelšanās turpinājās gadu un pazīstama arī kā karš, lai glābtu bizonus.

Indiāņi ienīda baltos medniekus ne mazāk kā zaldātus. Bizonu kļuva aizvien mazāk un mazāk, un ciltis pastāvīgi cieta badu. Lai iegūtu ādu, mednieki iznīcināja desmitiem tūkstošu dzīvnieku, un prērijas klāja nodīrātu, pūstošu dzīvnieku ķermeņi. No vienas vien Dodžsitija, pilsētas Kanzasas rietumu daļā, kas ir kļuvusi par vienu no mežonīgo rietumu simboliem, katru dienu izveda līdz 40 000 ādu.

Armijas uzbrukumu rezultātā 1874. gada rudenī komanči pamazām sāka padoties. Pēdējā 1875. gada jūnijā padevās Kuana Pārkera grupa, un Dienvidu prērijās vairs nebija "mežonīgo" indiāņu. 5. augustā aģentūrā uzturējās 1597 komanču, no kuriem 938 uzskatīja par naidīgiem. Nepilnu 30 gadu laikā cilts bija samazinājusies desmitkārtīgi.

Pēdējo sirojumu komanči sarīkoja 1878. gada 29. jūnijā. 26 indiāņi līdera Melnā Zirga vadībā devās medīt bizonus. Medījumu viņi neatrada, tāpēc kādā no rančo nozaga un apēda vairākus kumeļus. Septiņi reindžeri mēģināja dzīties pakaļ, taču tika atsisti. Drīz baltie mednieki bijušajā Komančērijā izšāva pēdējos bizonus, un kopā ar tiem aizgāja pagātnē kādreizējās komanču dzīvesveids.

Literatūra

Deivids Mērdoks, Stenlijs A. Frīds. Ziemeļamerikas indiāņi. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984-22-475-9
Barbara A. Leitch. A Concise Dictionary of Indian Tribes of North America. Reference Publications, Inc. 1979. ISBN 0-917256-09-3
Douglas V. Meed, illlustrated by Jonathan Smith. Comanche 1800 — 74. Osprey Publishing. 2003. ISBN 1-84176-587-2

Atsauces

↑ «2011 Oklahoma Indian Nations Pocket Pictorial Directory» (PDF). Oklahoma Indian Affairs Comission. 2011: 11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 2. janvāris.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Komanči.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[oia-1] «2011 Oklahoma Indian Nations Pocket Pictorial Directory» (PDF). Oklahoma Indian Affairs Comission. 2011: 11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 2. janvāris.

[1]