Dzērveņu apakšģints

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzērveņu apakšģints
Parastā dzērvene
Parastā dzērvene
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaViršu rinda (Ericales)
DzimtaĒriku dzimta (Ericaceae)
ĢintsDzērveņu ģints (Vaccinium)
ApakšģintsDzērveņu apakšģints (Oxycoccus)
Izplatība
Cranberrymap.jpg
Dzērveņu apakšģints Vikikrātuvē

Dzērveņu apakšģints (Oxycoccus) ir daudzgadīgi mūžzaļi ēriku dzimtas augi, kas veido zemus (Latvijas savvaļas sugām augstums nepārsniedz 8 cm), ložņājošus krūmājus — dzērvenājus ar tumši sarkanām ogām. Dzērvenes atrodas vienā ģintī ar citiem pazīstamiem ogulājiem: brūklenēm (Vaccinium vitis-idaea), mellenēm (Vaccinium myrtillus) un zilenēm (Vaccinium uliginosum). Dzērvenes dabiski aug Ziemeļu puslodes aukstā un mērenā klimata joslās, viena suga arī subtropos. Dzērvenes aug pārmitrās purvainās vietās, skābās un nabadzīgās augsnēs, parasti kopā ar sfagnu sūnām, to ogas ir skābas, bet ēdamas. Tiek arī mākslīgi kultivētas.

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa autoru uzskata dzērveņu apakšģinti par atsevišķu ģinti,[1] daļa neatzīst šādu īpašu apakšģinti un neizdala tās sugas īpaši no citām dzērveņu ģints sugām.

Dzērveņu apakšģintī iekļautas sugas:

Dzērveņu nosaukums daudzās valodās saistās ar dzērvēm, jo šie purvos mītošie putni labprāt tās uzknābā. Arī dzērvenēm tas ir nepieciešams, jo dzērveņu sēklas nogatavojas dīgšanai, izejot caur putnu barības traktu.[3] Latīniskais nosaukums oxycoccos veidots no grieķu valodas vārdiem un nozīmē "skābā oga".

Morfoloģiskais apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziedošas dzērvenes, Igaunija

Latvijas sugām (lielajai un sīkajai dzērvenei) ložņājošās pavedienveida stīgas garums attiecīgi līdz 85 un 40 cm, augstums līdz 8 un 4 cm. Lapas veselas, vienkāršas, uz stublāja izkārtotas pamīšus, ar ļoti īsu kātiņu, olveidīgas (izmēri līdz 1,5x0.6 cm lielajām dzērvenēm un 0,8x0.3 cm sīkajām), lapas visplatākās ap vidusdaļu lielajām un pie pamatnes sīkajām. Lapas plātnes virspuse tumšzaļa, spīdīga, apakšpuse blāvāka, gals smails vai pastrups, mala gluda, bieži ierotījusies. Ziedi lielajām dzērvenēm čemurveida ziedkopā pa 2-6 ložņājošo dzinumu galos. Ziedkāta galā parasti vientuļš, nokarens zieds. Kauslapas zaļgani sārtas, sīkas, saaugušas ar sēklotni. Vainaglapas gaišāk vai tumšāk sārtas, pie pamata saaugušas, pilnziedā pilnīgi atliekušās. Auglis — sarkana oga (Ø līdz 1,8 cm lielajām un 1 cm sīkajām). Zied jūnijā un jūlijā, ogas nogatavojas septembrī.[4]

Veido klājeniskas audzes sūnu un pārejas purvos, kā arī purvainos priežu mežos, reizēm pārpurvotu ezeru krastos. Abas Latvijas dzērveņu sugas šajos biotopos sastopamas visā valsts teritorijā, bet lielā dzērvene ir ievērojami biežāka.

Latvijā mākslīgi kultivējamām lielogu dzērvenēm (dižbrūklenēm) stublāja garums sasniedz 2 m, augstums līdz 20 cm, ogu izmēri līdz 2 cm.[5] Viņu garša vairāk atgādina brūklenes kā dzērvenes.[6]

Atšķiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas Latvijā savvaļā augošās sugas atšķiramas pēc krūma un ogu lieluma (taču sīkas ogas un izmēri var būt arī lielajai dzērvenei), kā arī pēc ziedkāta, kurš lielajai dzērvenei ir apmatots, sīkajai — kails un pēc lapu formas — platākas vidusdaļā lielajai un trīsstūraini ķīļveidīgas ar visplatāko vietu pamatā sīkajai.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savvaļas dzērveņu lasīšana Kanādā, 1947. gadā

Dzērvenes plaši izmanto pārtikā, tiek apgalvots, ka tās ir viena no ienesīgākajām legālajām augu kultūrām.[7] Tiek lietotas tautas ārstniecībā kā urīndzenošs līdzeklis, pretvēža profilaksei, sirds asinsvadu un gremošanas trakta darbības uzlabošanai. Satur relatīvi daudz C vitamīna,[6] kā dēļ savulaik tās līdzi ņēmuši jūrnieki, lai neslimotu ar cingu.[8] Dzērvenes var ievērojami pastiprināt antibiotiku iedarbību.[9] Pārmērīga dzērveņu lietošana var izsaukt problēmas nieru, aknu un kuņģa slimniekiem tajos esošās skābes dēļ.[10]

Komerciāla Amerikas lielogu dzērveņu audzēšana sākās ASV 1816. gadā. Pašlaik galvenās dzērveņu kultivēšanas valstis ir ASV, Kanāda un Čīle.[5] Latvijā šādu platību ir maz, bieži tās tiek apvienotas ar izstrādātu purvu rekultivāciju.[7]

Savvaļas ogu lasīšana — ogošana Latvijā un citos Eiropas ziemeļu rajonos ir bieža nodarbe, un dzērvenes, neraugoties uz savām grūti pieejamajām augšanas vietām, šai ziņā ir vienas no populārākajām.[4] Latvijā gadā var salasīt 10 000 tonnu dzērveņu.[11] Dzērvenes ir viegli uzglabājamas mēnešiem ilgi, vienkārši pārlejot tās ar novārītu ūdeni.[12]

Apdraudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mores pagasta ģerbonis ar dzērvenēm

Latvijas dzērvenes ir plaši sastopamas un nepieder pie apdraudētām sugām. Līdz mūsdienām tām nebija bioloģisku draudu. Taču, kopš Latvijā sākusies dzērveņu kultivēšana, parādījušies arī kaitēkļi — pangodiņi, otiņpūcītes un ogu puves. Lielāku kaitējumu tie nodara slapjā laikā.[8] Lielogu dzērvenes Ziemeļeiropas klimatā stipri cieš no salnām, un Latvijā tiek veidotas vietējās šķirnes ar īsāku veģetācijas periodu, kas palīdz pret salnām, taču tādēļ veidojas mazākas ogas.[13] Ražu nelabvēlīgi ietekmē arī aukstie vēji pavasarī, tāpēc vēlams, lai ogulājus no tiem aizsegtu koki vai krūmi.[8] Pret salnām tiek uzstādīti ūdens smidzinātāji.[14]

Dzērvenes sasniedz savu kulināro un medicīnisko vērtību, tikai pilnīgi nogatavojoties dabiskajā ceļā. Nolasītu ogu nogatavināšana mājās ir neefektīva,[10] un lai cīnītos pret to, padomju laikā tika noteikti speciāli aizliegumi pāragrai dzērveņu nolasīšanai.[15] Arī pašlaik konkurences dēļ bieži tiek nolasītas negatavas ogas.[16]

Fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]