Krievu imperiālisms

Krievu imperiālisms ir imperiālisma politika, ko īstenoja Krievijas Impērija, Padomju Savienība un īsteno Krievijas Federācija. Krievu imperiālisms kā valsts politika balstās uz ideoloģiskām klišejām, kas radītas, lai attaisnotu “pārākuma tiesības”, “izredzētību”, “Krievijas svētumu”, “pareizticības aizsardzību”, “tūkstošgadību”, “iekļaušanos civilizācijā”, “miera un nelabvēlīgo aizsardzību”, “krievu kultūras pārākumu” un konfrontāciju ar “naidīgu vidi”.

Vēsturiski Krievijas imperiālisms ir pārmantojis Zeltas Ordas varas kultūru: varas koncentrēšanu vienās rokās, atteikšanos no līgumiem un vardarbību.

Krievijas Impērijas teritorijas izveidošanās 18.—20. gadsimtā bija saistīta ar tālāku paplašināšanos. Piemēram, 1654. gadā sākās Ukrainas pievienošana, 1792. gada Krievijas-Polijas karā Krievija Impērija savā sastāvā (līdz 1918. gadam) kā kolonija ieguva Polijas austrumu daļu.

Dienvidu kampaņas ietvēra virkni Krievu-persiešu karu. Jo īpaši 1796. gada Krievijas-Persijas kara rezultātā Gruzija kļuva par protektorātu. Austrumu Gruzijas pievienošana Krievijai tika oficiāli noformēta ar Georgijevskas līgumu jau 1783. gadā.

Līdz 1921. gadam boļševiki faktiski bija atjaunojuši valsts teritoriju aptuveni tādu pat kā Krievijas Impērijas laikā, taču ar internacionālistisku ideoloģiju un ierobežotām mazākumtautību pašnoteikšanās tiesībām. No 1923. līdz 1932. gadam un līdz 1953. gadam tika īstenota korenizācijas politika, lai atbalstītu un attīstītu nacionālās kultūras sociālisma ietvaros. Kad korenizācija tika pakāpeniski pārtraukta, sākās krievu valodas kā starptautu saziņas valodas ieviešana. Lai gan Padomju Savienība sevi pasludināja par antiimperiālistisku (1960. gada Ņikitas Hruščova runa ANO konferencē), kritiķi apgalvoja, ka PSRS piemīt vēsturiskajām impērijām kopīgas iezīmes.

Krievijas pašreizējās imperiālistiskās politikas pamatā galvenokārt ir civilizācijas vērtību neievērošana un dažos gadījumos militārais vai ekonomiskais pārākums pār kaimiņvalstīm. Galvenie Krievijas nostiprināšanas veidi okupētajās teritorijās ir militārā klātbūtne, policijas spiediens, nesaskaņu radīšana okupētajās teritorijās, ideoloģiskais pamatojums (propaganda), nacionālo kultūru iznīcināšana, rusifikācijas politika un mākslīga demogrāfiskā sastāva maiņa. Krievijas iebrukums Ukrainā ir mūsdienu krievu imperiālisma izpausme.

Atsauces

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu imperiālisms.