Kristians Panders

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kristians Heinrihs Panders
Christian Heinrich Pander
Kristiāns Heinrihs Panders 1827. gadā (Jozefa Vilhelma Eduarda D’Altona zīmējums)
Kristiāns Heinrihs Panders 1827. gadā (Jozefa Vilhelma Eduarda D’Altona zīmējums)
Personīgā informācija
Dzimis 1794. gada 12. jūlijā[1]
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1865. gada 22. septembrī (71 gads)
Sanktpēterburga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīves vieta Carnikava
Pilsonība Krievijas Impērijas
Tautība vācbaltietis
Vecāki Johans Martins Panders un Ursula Pandera
Dzīvesbiedre Amālija Vilhelmīne Pandera (dzimusi fon Šērera)
Bērni 7
Zinātniskā darbība
Zinātne zooloģija, embrioloģija, paleontoloģija
Darba vietas Pēterburgas zinātņu akadēmija
Alma mater Tērbatas universitāte, Berlīnes universitāte, Vircburgas universitāte
Pasniedzēji Ignācs Dēlingers

Kristians Heinrihs Panders (vācu: Christian Heinrich von Pander; dzimis 1794. gada 24. jūlijā[2] (pēc vecā stila 12. jūlijā[1]), miris 1865. gada 22. septembrī) bija vācbaltiešu paleontologs, embriologs un ģeologs, kuru Čārlzs Darvins atzina par savas teorijas priekšteci.[3]

No 1827. līdz 1844. gadam savā Carnikavas muižā turpināja paleontoloģiskus pētījumus, īpaši par devona un silūra periodiem.[4] Viņa atklājumi publicēti grāmatā „Salīdzinošā osteoloģija” (Vergleichende Osteologie, 1821—1838), pirmo monogrāfiju, kas veltīta Baltijas devona zivju izpētei (Pander, 1857). Tajā viņš apkopojis daudzu gadu rūpīgi vāktu un preparētu fosiliju materiālu apstrādes rezultātus, vienlaikus ieviešot ļoti augstus paleontoloģisko darbu standartus, kurus virkne Pandera līdzgaitnieku nespēja sasniegt.[5][6]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā 1794. gada 24. jūlijā tirgotāja un Lielās ģildes vecākā Johana Martina Pandera un viņa sievas Urzulas Karolīnes Engeles, dzimušas Vērmanes, ģimenē[7]. Mācījās Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā (1808—1812). 1812. gadā sāka studēt Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē. Viņa studiju laika draugs bija Kārlis Ernsts fon Bērs.[8] Abi studiju biedri bija neapmierināti ar studijām Tērbatā (1812—1814), tādēļ tās pameta. Pēc Napoleona karu beigām K. H. Panders devās izglītoties Berlīnes, Getingenes (1815) un Vircburgas universitātēs (1816—1817).

Vircburgas periods (1816—1817)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1816. gadā viņš Vircburgā atkal sastapās ar savu draugu — K. E. fon Bērs strādāja kopā ar pazīstamu ārstu, fiziologu un anatomu Ignācu Dēlingeru (Ignaz Döllinger, 1770—1841), kuram tieši tobrīd bija nepieciešams izpalīgs, lai veiktu detalizētu cāļa embrija agrīnās attīstības aprakstu. Tā kā I. Dēlingera iecerei bija nepieciešams arī finansiāls atbalsts, lai iegādātos mikroskopus, tūkstošiem olu un izgatavotu inkubatorus, K. H. Panders bija ideāla kandidatūra palīga statusam, jo reizē ar pētnieku, viņš ieguva arī Panderu ģimenes finansiālu atbalstu. Ievērojot to, ka projekta gaitā bija nepieciešams arī vizuāli fiksēt pētījuma rezultātus, I. Dēlingers pieņēma par izpalīgu ievērojamu gravieri, dabazinātnieku un Kārļa Marksa skolotāju Jozefu Vilhelmu Eduardu D’Altonu (Joseph Wilhelm Eduard d’Alton, 1772—1840).[9] Dēlingers vadīja procesu un deva padomus Panderam, kas atvēra olas un veica novērojumus, bet D’Altons dokumentēja novērojumus. Pēc 15 mēnešu ilga darba K. H. Panders uzrakstīja savu disertāciju[9] par olas pārvēršanās vēsturi pirmajās piecās dienās inkubatorā Dissertatio inauguralis sistens historiam metamorphoseos quam ovum incubatum prioribus quinque diebus subit[10]. K. H. Panders pilnībā aprakstīja dīgļa lapu (viņš tās dēvēja par dīgļa apvalkiem) veidošanos, izdarot vispārīgus secinājumus par dīgļa attīstību, kā arī piedāvājot jaunas pētniecības metodes.[11] Viņa atklājumu dēļ K. H. Panderu uzskata par embrioloģijas pamatlicēju. Lai gan K. H. Panders saņēma jūsmīgas atsauksmes un izraisīja vispārīgu interesi, tomēr darbu pie embrioloģijas jautājumiem neturpināja.[12] Viņa darbu turpināja viņa draugs K. E. fon Bērs.[13] 1818.—1820. gadā Panders kopā ar D’Altonu apceļoja Franciju, Spāniju, Portugāli, Lielbritāniju, lai apmeklētu dabas vēstures muzejus un izpētītu visievērojamākos skeletus un fosilijas.

Pēterburgas periods (1820—1827)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1821. gada viņš ieņēma dažādus vēlētus amatus Pēterburgas Zinātņu akadēmijā (adjunkts 1821, ekstraordinārais loceklis 1823, īstenais loceklis 1826). Šajā laikā viņa agrāko pētījumu rezultāti publicēti 14. sējumu grāmatā „Salīdzinošā osteoloģija” (Vergleichende Osteologie, 1821—1838), kuras atsevišķus sējumus recenzēja tā laika Veimāras ministru prezidents Gēte, un uz kuru kā savu priekšteci atsaucās Čarlzs Darvins darbā „Sugu izcelšanās”.[3]

Paralēli darbam akadēmijā K. H. Panders izveidoja Zooloģijas muzeju un veica pētnieciskās ekspedīcijas pa Krievijas Impēriju. Sevišķu uzmanību viņš pievērsa Pēterburgas apkaimes pētījumiem. 1827. gadā viņš pēkšņi uzrakstīja atlūgumu Pēterburgas Zinātņu akadēmijā un atgriezās dzimtenē.

Rīgas un Carnikavas periods (1827—1844)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristiāns Panders pēc 1840 gada
Kristiāns Panders pēc 1850 gada

1827. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā, no 1833. gada savā īpašumā Carnikavas muižā.[14] Laikā, ko viņš pavadīja Carnikavā, viņš veica ievērojamus pētījumus par Latvijas un Igaunijas zivju ģeoloģiskajiem slāņiem. Viņš aprakstīja gan citu atradumus, gan arī paša, tajā skaitā Gaujas grīvā, atrastos paleontoloģiskos materiālus (piemēram, devona zivis).[15] Ievērojami, ka K. H. Panders savu zinātnisko darbību savienoja ar Carnikavas muižas pārvaldīšanu un atradumus veica arī darījumu ceļojumu laikā.[16] Lai apliecinātu Pandera autoritāti zinātnē 1841. gadā Carnikavā ieradās izcilais skotu ģeologs, Silūra aprakstītājs baronets Roderiks Impijs Marčinsons (1792—1871), franču paleontologs, Devona speciālists, Francijas ģeoloģijas biedrības prezidents Eduārs Vernjē (Philippe Édouard Poulletier de Verneuil, 1805—1873) un Kabiles grāfs Aleksandrs fon Keizerlings (1815—1891).[7] 1843. gadā viņš kopā ar savu līdzstrādnieku H. Pfeiferu sistematizēja devona nogulumiežu slāņus trijos stāvos: apakšstāvā Pļaviņu baltais smilšakmens, otrajā Daugavas dolomīti, trešajā Lielvārdes smilšakmeņi un Cēsu, Raunas un Gaujienas dolomīti.

Mūža nogale Pēterburgā (1844—1865)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tēva nāves, kas nopietni iedragāja Panderu finansiālo situāciju[7], 1844. gadā[17] K. H. Panders atkal pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur strādāja par ierēdni Kalnrūpniecības departamentā. Tā kā viņa rīcībā nonāca liels paleontoloģijas materiālu klāsts, tad viņš turpināja savus paleontoloģiskos pētījumus. Rezultātā viņš publicēja vairākas monogrāfijas par silūra un devona zivīm. 1856.—1860. gadā viņš vairākos sējumos publicēja grāmatu „Krievijas Baltijas guberņu fosilās zivis” (Fossile Fische der Russisch-Baltischen Gouvernements). Pastāv uzskats, ka K. H. Pandera pētījumi joprojām ir aktuāli, turklāt daudzas aprakstītas lietas joprojām nav izzinātas.[18]

K. H. Panders miris 1865. gada 22. septembrī un apglabāts Pēterburgas Smoļenskas luterāņu kapos. Lai gan Kristianam Panderam bija septiņi bērni — četras meitas un trīs dēli, tomēr neesot drošticamu ziņu par viņa dzimtas turpmāko likteni.[18] 1825. gadā apprecēja Amāliju Vilhelmīni fon Šēreru (Amalie Wilhelmine von Scherer).[7]

Akadēmiju loceklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācu dabaspētnieku akadēmija Leopoldina (no 1818)
  • Pēterburgas Zinātņu akadēmija (1821—1827)

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dr. med. disertācija par cāļa embrija attīstību (1817)
  • Dissertatio inauguralis sistens historiam metamorphoseos quam ovum incubatum prioribus quinque diebus subit. Würzburg 1817. (latīniskā disertācija)
  • Beiträge zur Entwickelungsgeschichte des Hühnchens im Eye, Würzburg 1817 (vācu disertācija kopā ar D'Altonu)
  • Beiträge zur Naturkunde aus den Ostseeprovinzen Rußlands, Dorpat 1820
  • (ar d'Altonu) Vergleichende Osteologie, 14 Bände, Bonn: Weber, 1821—1838
    • Band I, 1: Das Riesen-Faulthier, Bradypus giganteus, abgebildet, beschrieben und mit den verwandten Geschlechtern verglichen, Bonn 1821 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 2: Die Skelete der Pachydermata, Bonn 1821 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 3: Die Skelete der Raubthiere, Bonn 1822 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 4: Die Skelete der Wiederkäuer, Bonn 1823 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Bände I, 5 und I, 6: Die Skelete der Nagethiere (Teil 1 und 2), Bonn 1823, 1824 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 7: Die Skelete der Vierhänder, Bonn 1824 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 8: Die Skelete der zahnlosen Thiere, Bonn 1825 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 9: Die Skelete der Robben und Lamantine, Bonn 1826 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 10: Die Skelete der Cetaceen, Bonn 1827 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 11: Die Skelete der Beutelthiere, Bonn 1828 (gem. mit E. J. d'Alton)
    • Band I, 12: Die Skelete der Chiropteren und Insectivoren, Bonn 1831 (nur von den beiden d'Altons, Vater und Sohn)
    • Band II, 1: Die Skelete der Straußartigen Vögel, Bonn 1827 (nur von Eduard d’Alton d. J.)
    • Band II, 2: Die Skelete der Raubvögel, Bonn 1838 (nur von den beiden d'Altons)
  • Fossile Fische der Russisch-Baltischen Gouvernements, mehrere Bände, Sankt Petersburg: Akademie der Wissenschaften, 1856-1860
    • Band 1: Monographie der fossilen Fische des Silurischen Systems des russisch-baltischen Gouvernements, St. Petersburg 1856
    • Band 2: Ueber die Placodermen des Devonischen Systems, St. Petersburg 1857
    • Band 3: Über die Ctenodipterinen des devonischen Systems , St. Petersburg 1858
    • Band 4: Über die Saurodipterinen, Dendrodonten, Glyptolepiden und Cheirolepiden des Devonischen Systems, St. Petersburg 1860

Embrioloģisko tekstu apkopojums (2003)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Les textes embryologiques de Christian Heinrich Pander (1794—1865) (hrsg. v. Stéphane Schmitt), Turnhout: Brepols, 2003, ISBN 2-503-52180-0 (franciski)

Skeletu zīmējumi no "Salīdzinošās osteoloģijas"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 historyorb.com
  2. Pander, Christian Heinrich (v.) BBLd – Baltisches Biographisches Lexikon digital
  3. 3,0 3,1 Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
  4. The Quarterly Journal of the Geological Society of London. Geological Society of London. The Society, 1866. p.xxxvii
  5. thttp://www.lu.lv/materiali/petnieciba/konferences/prezentacijas/lu65/gzzf.pdf
  6. http://www.lu.lv/materiali/petnieciba/konferences/prezentacijas/lu65/gzzf.pdf
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Sweet, W. C., Cooper, B. J., „C. H Pander’s introduction to conodonts, 1856”, Episodes, 2008, Vol. 31 No. 4, p. 429-432. http://www.episodes.co.in/www/backissues/314/429-432%20classic%20paper.pdf
  8. Raipulis, J. „Dabaszinātnieks Kristians Panders”, Latvijas Universitātes raksti, 2005, 684. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība, 99. lpp.
  9. 9,0 9,1 Wessel, G. M. Christian Heinrich Pander (1794–1865) and the concept of the three germ layers..: abstract, Molecular Reproduction and Development, Vol. 77, Issue 9, September 2010. http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1002/mrd.21236/pdf
  10. http://archive.org/details/dissertatioinaug00pand
  11. Raipulis, J. „Dabaszinātnieks Kristians Panders”, Latvijas Universitātes raksti, 2005, 684. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība, 100. lpp.
  12. Shmitt, S. „From eggs to fossils: epigenesis and transformation of species in Pander’s biology,” The International Journal of Developmental Biology, Vol. 49, (2005), p. 2. http://www.ijdb.ehu.es/web/descarga/paper/041908ss
  13. Dālmane, A., Kalniņa, M., Koroļova, O. „Embrioloģijas attīstība Latvijā”, Latvijas Universitātes raksti, 2008, 716. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība, 133. lpp.
  14. Shmitt, S. From eggs to fossils: epigenesis and transformation of species in Pander’s biology, The International Journal of Developmental Biology, Vol. 49, (2005), p. 1–2.
  15. Raipulis, J. „Dabaszinātnieks Kristians Panders”, Latvijas Universitātes raksti, 2005, 684. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība, 101. lpp.
  16. Shmitt, S. From eggs to fossils: epigenesis and transformation of species in Pander’s biology, The International Journal of Developmental Biology, Vol. 49, (2005), p. 2.
  17. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. - 414 lpp.
  18. 18,0 18,1 Raipulis, J. „Dabaszinātnieks Kristians Panders”, Latvijas Universitātes raksti, 2005, 684. sēj.: Zinātņu vēsture un muzejniecība, 101–102. lpp.