Leonpole

Leonpole
Leonpole;
	Ciems
Лявонпаль, Леонполь
	Leonpoles Sv. Trīsvienības pareizticīgo baznīca
	Leonpole Leonpole
	Koordinātas: 55°47′56″N 27°47′06″E / 55.79889°N 27.78500°EKoordinātas: 55°47′56″N 27°47′06″E / 55.79889°N 27.78500°E
Valsts	Baltkrievija
Apgabals	Vitebskas apgabals
Rajons	Mjoru rajons
Ciema padome	Uzmjonu ciema padome
Iedzīvotāji (2019)
• kopā	52
Laika josla	MSK (UTC+3)
Tālruņu kods	(+375) 2152
	Leonpole Vikikrātuvē

Leonpole (krievu: Леонполь) jeb Ļavonpaļa (baltkrievu: Лявонпаль) ir ciems Baltkrievijas Vitebskas apgabala Mjoru rajona Uzmjonu ciema padomē, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā, 4 km augšpus Voltas ietekai Daugavā. Leonpolē krustojas vietējas nozīmes ceļi H3011 un H3018. Atrodas 10 km no Latvijas robežas, 25 km no rajona centra Mjoriem un 23 km no Vjerhņadzvinskas.

Apdzīvotā vieta veidojusies ap bijušo Leonpoles muižu, kur ilgstoši atradās Romas katoļu baznīca. Ciemā darbojas Leonpoles Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca.^[2]

Vēsture

Polijas-Lietuvas sastāvā

18. gadsimtā ap Klečkovsku dzimtai piederošo Čurilovices jeb Ļiļku muižu bija izveidojies miests Polijas—Lietuvas kopvalsts Polockas vaivadijā.^[3] 1745. gadā muižu nopirka lietuviešu rakstnieks Mikolajs Tadeušs Lopacinskis un pārdēvēja to sava tēva Leona vārdā par Leonpoli.

No 1768. līdz 1769. gadam Lopacinskis muižu pārbūvēja vēlā baroka stilā un ap to ierīkoja terasētu franču dārzu. Laikā no 1774. līdz 1782. gadam uzbūvēja uniātu baznīcu ar zvanu torni. Šajā laikā uzbūvēja arī linu austuvi, kur ražoja gultasveļu, galdautus un mutautiņus un kas darbojās līdz 1840. gadam.^[4]

Pēc Pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā Polijas—Lietuvas un Krievijas Impērijas robeža gāja pa Daugavu, un Leonpole kļuva par pierobežas miestu. 1791. gadā, godinot 3. maija konstitūcijas pieņemšanu, muižnieks Jans Nikodems Lopacinkis kalnā Daugavas krastā uzstādīja piemiņas kolonnu, tādējādi iezīmējot robežu starp Poliju—Lietuvu un Krievijas Impēriju un robežu starp brīvo ļaužu un dzimtļaužu zemi. Polijas patriotiskā muižniecība šādas kolonnas uzstādīja daudzviet, taču lielāko vairumu no tām pēc tam iznīcināja Krievijas Impērijas varas iestādes.

Krievijas Impērijas sastāvā

Otrās Polijas dalīšanas rezultātā 1793. gadā Leonpole nonāca Krievijas Impērijas sastāvā, kur tā ietilpa Minskas guberņas Dzisnas apriņķī līdz 1842. gadam, kad Dzisnas apriņķi ar Leonpoli pievienoja Viļņas guberņai.

1830. gada Novembra sacelšanās laikā Lopacinski piedalījās dumpī pret Krievijas Impēriju. Apspiežot sacelšanos, 1831. gadā muižu ieņēma un izlaupīja kazaki. Pārkrievošanas politikas ietvaros 1839. gadā uniātu darbību Krievijas Impērijā aizliedza, līdz ar ko draudzei iecēla jaunu pareizticīgo priesteri. 1841. gadā zemnieki atteicās pāriet pareizticībā un pretojās pareizticīgo priestera ataicinātajai armijas soda vienībai. Zemnieku sacelšanos apspieda, kā rezultātā uniātiem nācās pāriet pareizticībā. Leonpoles muižas īpašnieks Ignācijs Dominiks Lopacinskis pret to iebilda, tāpēc no 1842. līdz 1845. gadam varas iestādes muižu rekvizēja. Vēlāk uniātu baznīcas torņus nojauca un virs baznīcas uzcēla nelielu sīpolveida kupolu.

1863. gadā Janvāra sacelšanās laikā krievu karaspēks nodedzināja Leonpoles muižu, kā rezultātā Lopacinsku dzimta savu galveno rezidenci pārcēla uz Sarju. 1866. gadā Leonpoles 26 sētās dzīvoja 109 iedzīvotāji, no kuriem 69 bija jūdaisti, 27 pareizticīgie un 15 Romas katoļi.

20. gadsimts

Leonpoles muižu laikā no 1905. līdz 1906. gadam atjaunoja Staņislavs Lopacinskis. Kungu namā viņš izstādīja savu gleznu, gravīru, medaļu un monētu kolekciju, un tas īslaicīgi kļuva par tuvējās apkārtnes kultūras dzīves centru, tomēr Poļu—padomju kara laikā frontes līnija gāja pa Daugavu un muiža cieta artilērijas apšaudēs.

Pirmā pasaules kara laikā, 1918. gada februārī Leonpoli okupēja Vācijas Impērijas karaspēks.^[5] 1918. gada 25. martā Trešā konstitucionālā harta pasludināja Leonpoli par Baltkrievijas Tautas Republikas sastāvdaļu. 1919. gada 1. janvārī Baltkrievijas Komunistiskās partijas I kongresa lēmums to noteica kā Baltkrievijas PSR teritoriju. Tomēr Rīgas miera līguma rezultātā 1921. gada 18. martā Leonpole nonāca Polijas sastāvā, kur tā ietilpa Viļņas vaivadijas Dzisnas apriņķa Leonpoles gminā līdz 1925. gadam, kad Leonpoles gminu pievienoja Braslavas apriņķim.

1919. gadā muiža nodega, un Eizebijs Lopacinskis muižu atdāvināja katoļu draudzei. Laikā līdz 1925. gadam Eizebijs to atjaunoja par saviem līdzekļiem arhitekta Jana Borovska vadībā. 1921. gadā Leonpoles 72 sētās dzīvoja 382 iedzīvotāju, no kuriem 172 bija pareizticīgie, 138 jūdaisti un 66 Romas katoļi, savukārt foļvarka 7 sētās dzīvoja 54 iedzīvotāji, no kuriem 35 bija Romas katoļi un 19 pareizticīgie. 1931. gadā Leonpoles 84 sētās dzīvoja 482 iedzīvotāji, savukārt foļvarka 5 sētās dzīvoja 48 iedzīvotāji. Starpkaru periodā Leonpolē darbojās robežsardzes bataljons un atradās robežsardzes sargtornis.

1939. gada septembrī ciems nonāca padomju okupācijā. Kad 1939. gada 2. novembrī Leonpoli inkorporēja Baltkrievijas PSR sastāvā, tās statuss tika pazemināts no miesta uz ciemu. No 1941. gada jūnija līdz 1944. gadam Leonpole atradās Trešā reiha okupācijā. Padomju karavīrus nacisti apbedīja masu kapā ciema centrā, virs kura 1950. gadā uzstādīja pieminekli.

1945. gada 31. decembrī Padomju Savienības ieceltā Polijas marionešu valdība ratificēja līgumu par Polijas un Padomju Savienības republiku grozīšanu, ar ko Polija atteicās no savām teritorijām uz austrumiem no Kerzona līnijas, tai skaitā Leonpoles.^[6] Padomju varas iestādes pareizticīgo baznīcu slēdza, bet muižā ierīkoja lauksaimniecības skolu, specskolu un slimnīcu. Administratīvi Leonpole piederēja Leonpoles ciema padomei līdz 1965. gadam, kad to pievienoja Davhinavas ciema padomei.

Baltkrievijai iegūstot neatkarību, gan pareizticīgo,^[7] gan katoļu baznīcas darbību atjaunoja.^[8] Tomēr pašlaik muiža ir nodota nevalstiskās organizācijas valdījumā un vairs netiek apsaimniekota.

2010. gadā Davhinavas ciema padomi pārdēvēja par Uzmjonu ciema padomi.