Lielā čakste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielā čakste
Lanius excubitor (Linnaeus, 1758)
Lielā čakste
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Čakstu dzimta (Laniidae)
Ģints Čakstes (Lanius)
Suga Lielā čakste (Lanius excubitor)
Lielā čakste Vikikrātuvē

Lielā čakste (Lanius excubitor) ir vidēja auguma čakstu dzimtas (Laniidae) zvirbuļveidīgais putns, kas sastopams Eiropas un Āzijas rietumdaļas mērenajā joslā. Saskaņā ar jaunāko sistemātiku tai ir divas pasugas.[1] Kādreizējās lielās čakstes pasugas, kas mājo Āzijas austrumos un Ziemeļamerikā, mūsdienās tiek sistematizētas kā atsevišķa suga — ziemeļu čakste (Lanius borealis).[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā čakste Latvijā biežāk novērojama ceļošanas laikā un ziemā
Abi dzimumi izskatās līdzīgi, tikai mātītes bieži ir ar brūnganu toni

Lielā čakste ir plaši izplatīta Eiropas un Rietumsibīrijas mērenajā joslā, tomēr vairāk uz ziemeļiem nekā citas čakstes. Sastopama arī Skandināvijas ziemeļos.[2]

Tā galvenokārt ligzdo uz ziemeļiem no 50° ziemeļu paralēles.[3] Daļa ziemo ligzdošanas areālā, bet tālākās ziemeļu populācijas pārvietojas ziemot areāla dienvidu perifērijā.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā čakste Latvijā ir samērā reta ligzdotāja. Ligzdo augstajos purvos, reizēm arī ārpus purviem. Lielā čakste Latvijā biežāk novērojama ceļošanas laikā un arī ziemā. Parasti var novērot nominālpasugu, bet rudeņos samērā reti, tomēr regulāri no austrumiem ieceļo pasuga L.e.homeyeri. To apliecina arī regulāri šīs pasugas novērojumi Zviedrijā.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugusi čakste ir vidēji liels dziedātājputns, kas ir apmēram vienā lielumā ar lielu mežastrazdu. Ķermeņa garums 22—26 cm, spārnu izplētums 30—36 cm, svars 48—81 g, lai gan lielākā daļa sver 60—70 g.[4][5]

Apspalvojums ķermeņa augšdaļā ir dūmakaini pelēks. Vaigi, uzacis un pakakle ir balti. Acis sedz tumša maska, kas stiepjas no auss atveres līdz knābja pamatnei. Pieres daļa virs knābja ir pelēka. Lielās čakstes pleci ir balti, spārni melni ar baltiem spalvu galiem. Smailā aste gara un melna, ārējās lidspalvu maliņas baltas. Vēders gaiši pelēks vai balts. Krūtis nedaudz tumšākas, nekā vēders. Kājas melnas. Abi dzimumi ir apmēram vienādi lieli, vienīgi mātītes bieži ir ar brūnganu toni. Knābis spēcīgs, masīvs ar smailu, noliektu galu.[4][5]

Jaunie putni līdzīgi mātītēm, tā kā parasti ir pelēkbrūni. Uz muguras tiem ir pasteļdzeltens, smalks svītrojums, arī spārni ir pasteļdzelteni ar melnām joslām. Pieaugušo putnu apspalvojumu jaunie putni iegūst apmēram gada vecumā.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā čakste ir teritoriāla

Lielā čakste ir gājputns un katru rudeni un pavasari veic ceļojumu no ligzdošanas vietām uz ziemošanas un atpakaļ. Pārlidojumi tiek veikti dienas laikā.[4][5] Tā ir teritoriāla, bet ligzdo izkliedētās kolonijās, uzturoties kopīgā grupas teritorijā apmēram sešiem pāriem vai vairāk. Vienlaicīgi katram pārim ir sava neliela teritorija, kura tiek aktīvi uzmanīta no abiem dzimumiem, lai nenotiktu sapārošanās ar kaimiņiem. Zinātnieki līdz šim nav izpratuši šo pāru savstarpējo radniecību.[3][4]

Labos barošanās apstākļos grupas viena no otras atrodas apmēram 5 km attālumā, bet katram pārim ir apmēram 20 ha platība. Nelabvēlīgākās vidēs teritoriju lielums pieaug, viena pāra teritorijai sasniedzot pat 350 ha platību.[3] Lielā čakste ir aktīva dienas laikā. Tā nepārtraukti pārvietojas un vairākas reizes dienā aplido savu teritoriju.[4] Ne vienmēr pāris paliek kopā arī ziemā, bet ļoti bieži tie kopā veic migrācijas ceļojumu un uzturas kopā arī ziemošanas vietās.[3]

Ārpus ligzdošanas sezonas lielā čakste ir sabiedriska un uzturas nelielos baros. Apmēram stunda dienā tiek veltīta savstarpējai komunikācijai un saskarsmei, kas izpaužas sasaucoties un "pļāpājot" vienam ar otru, kā arī tiek veikti īpaši rituālu lidojumu demonstrējumi. Piemēram, kāds no grupas spirālveidā paceļas augšup vairāku desmitu metru augstumā un paliek tur uz vietas plivinoties, pēc tam pārējie no grupas atkārto pirmā īpatņa demonstrējumu.[3][4]

Teritorijas apsekošanas laikā lielās čakstes lidojums ir smagnējs, viļņveidīgs, bet uzbrūkot medījumam tas kļūst spēcīgs, konkrēts, taisns kā bultai. Tā spēj īsu brīdi arī lidināties uz vietas, it kā karāties gaisā, un vērot zemi no augšas. Kad lielā čakste kļūst uzbudināta un agresīva, tā ieņem horizontālu stāju un sabož spalvas, uz galvas saslienas cekuls.[4]

Barošanās ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā čakste nomedījusi peli

Lielā čakste ir plēsīga. No kāda koka zara vai sētas mieta gala tā vertikālā stājā uzmanīgi vēro apkārtni (apmēram 1—18 m augstumā). Ik pa laikam novērošanas postenis tiek mainīts. Zeme tiek pārlūkota arī to pārlidojot vai plivinoties augstu debesīs uz vietas (līdz 20 minūtēm).[3] Lielā čakste kopumā ir veiksmīga medniece, tā kā upuris parasti tiek notverts, tam to negaidot. Kad čakste pamana medījumu, tā strauji uzbrūk un notver to. Reizēm izvēršas pakaļdzīšanās. Lielā čakste savus upurus nogalina, salaužot galvaskausu ar aso, līko knābja galu. Lielāku medījumu, lai to būtu vieglāk saraut gabalos, putns uzsprauž uz kāda asa, nolauzta koka zara vai dzeloņa. Noderīgas ir arī dzeloņstieples. Lielāks medījums tiek izmantots pat līdz 9 dienām.[4]

Barības izvēle atkarīga no izplatības reģiona un sezonas. Eiropas dienvidos lielā čakste barojas galvenokārt ar taisnspārņiem un vabolēm (skrejvabolēm, skarabejiem, īsspārņiem un melnuļiem), bet Eiropas ziemeļos un centrālajā daļā galvenā barība ir grauzēji (piemēram, lauku strupaste, tumšā strupaste, briežkāmis, mājas pele). Lielā čakste, protams, barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem, posmkājiem u.c.), kā arī mugurkaulniekiem, putnus ieskaitot (piemēram, mājas zvirbuļiem, mājas strazdiem, dadzīšiiem, mazajiem svilpjiem). Lai medītu mazos dziedātājputnus, lielā čakste atdarina to balsis, tādējādi piesaistot to uzmanību.[4] Reizēm tiek nomedītas ķirzakas un vardes, bet tās lielā čakste neēd, toties sasprauž uz dzeloņiem, iezīmējot teritoriju. Šādi sasprausti upuri pa tēviņa teritoriju pavasarī pievilina mātītes.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielās čakstes jaunais putns

Lielās čakstes veido monogāmus pārus, lai gan reizēm abiem dzimumiem mēdz būt nejaušas sapārošanās. Riesta laikā (no marta līdz aprīlim) tēviņš mātītei parasti piedāvā kaut ko ēdamu. Lai pievilinātu mātīti, teritorijā tiek izvietoti (sasprausti uz "iesmiem") īpaši daudz dažādu upuru. Jo lielāks apskatei izvietotais medījums, jo tēviņš spēcīgāks, izveicīgāks un veselīgāks. Mātīte tiek aicināta ari ar riesta dziesmām.[4]

Lielajai čakstei parasti ir viens perējums, bet reizēm arī divi, īpaši, ja pirmais perējums aiziet bojā. Ligzdošanas sezona sākas aprīlī vai maijā. Nedēļu vai divas pāris kopīgi vij ligzdu tēviņa izraudzītajā vietā (parasti teritorijas centrālajā daļā, blakus atrodoties ērtam novērošanas punktam). Lielāko dalu materiālu sagādā tēviņš. Ligzda ir samērā liela, vīta no zariņiem un sūnām. Reizēm tiek izmantoti lupatu gabaliņi vai citi atkritumi. Ligzdas iekšējais diametrs ir 8—12 cm. No iekšpuses ligzda izklāta ar ļoti smalkiem zariņiem, saknītēm, ķērpjiem, matiem un spalvām. Tās ārējais diametrs ir 20—28 cm. Tiek izmantotas arī iepriekšējā gada ligzdas, tās nedaudz pielabojot. Tā atrodas 1—16 m augstumā no zemes.[4]

Dējumā ir 3—9 zilpelēkas olas ar dzelteniem vai sarkanbrūniem, vao lillīgi pelēkiem raibumiem. Ja ir otrais perējums, tad tajā ir mazāks skaits olu. Inkubācijas periods ilgst 14—21 dienu. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Mazuļi izšķiļoties ir kaili, akli, ar rozā ādu, ātdēļ mātīte paliek ligzdā un turpina sildīt mazuļus, bet tēviņš baro visu ģimeni. Mazuļiem paaugoties, barības meklējumos dodas arī mātīte. Jaunie putni izlido 19—20 dienu vecumā, bet kļūst patstāvīgi 3—6 nedēļas vēlāk. Viena perējuma jaunie putni uzturas kopā apmēram 2 mēnešus.[4][5] Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz apmēram gada vecumā un pārojas jau pirmajā pavasarī. Kopumā lielā čakste sava mūža laikā ligzdo apmēram četras reizes. Var sasniegt 12 gadu vecumu.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielajai čakstei ir 2 pasugas:[1]

  • Lanius excubitor excubitor — nominālpasuga, sastopama Eiropas ziemeļos, centrālajā daļā un austrumos, Sibīrijas ziemeļrietumos;
  • Lanius excubitor homeyeri — sastopama Eiropas dienvidaustrumos un Sibīrijas dienvidrietumos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 World Bird List: Shrikes, vireos & shrike-babblers
  2. 2,0 2,1 2,2 Ornitofaunistika: Lielā čakste Lanius excubitor
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Harris, Tony & Franklin, Kim (2000): Shrikes & bush-shrikes: including wood-shrikes, helmet-shrikes, flycatcher-shrikes, philentomas, batises and wattle-eyes. Christopher Helm, London. ISBN 0-7136-3861-3
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 ADW: Lanius excubitor
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Nature Gate: Great Grey Shrike

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]