Lielā sīga

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lielā sīga
Otis tarda (Linnaeus, 1758)
Lielā sīga
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaSīgveidīgie (Otidiformes)
DzimtaSīgu dzimta (Otididae)
ĢintsLielās sīgas (Otis)
SugaLielā sīga (Otis tarda)
Izplatība
Otis tarda distribution.png
  Galvenokārt nometnieku areāls
  Galvenokārt ligzdošanas areāls
  Galvenokārt ziemošanas areāls
Lielā sīga Vikikrātuvē

Lielā sīga (Otis tarda) ir liela auguma sīgu dzimtas (Otididae) putns, kas ir vienīgā suga lielo sīgu ģintī (Otis). Tai ir divas pasugas.[1] Lielā sīga mājo Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā.[2] Daudzviet Eiropā lielā sīga ir izmirusi un vairs nav sastopama vai arī esošās populācijas ir ļoti mazas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vislielākā lielo sīgu populācija sastopama Spānijā
Lielā sīga ir viens no smagākajiem lidojošajiem putniem pasaulē
Mātīte ir pelēcīgāka un mazāk koša

Lielās sīgas izplatība ir ļoti fragmentēta. Tā sastopama Eiropas dienviddaļā (Spānijā un Portugālē, sastādot 60% no kopējās sīgu populācijas[3][4]), centrālajā (Ungārijā, Slovākijā un Austrijā) un austrumu daļā (Bulgārijā, Ukrainā un Krievijas dienvidos). Ārpus Eiropas lielās sīgas sastopamas arī Turcijā, Irānas rietumos, Kazahstānā un Kirgizstānā, kā arī atsevišķa populācija mājo Mongolijas austrumos, areālam paplašinoties tuvākajos Krievijas un Ķīnas apgabalos. Sastopama arī Marokas ziemeļu daļā.[4][5][6]

Eiropas, Turcijas un Ziemeļāfrikas populācijas ir nometnieki un ziemo ligzdošanas areālā. Lielakā daļa Āzijas populācijas ir gājputni un migrē uz dienvidiem, ziemo Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un Ķīnā.[5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā lielajai sīgai līdz šim bijuši divi novērojumi. Pirmais 1876. gadā, otrais 1908. gadā.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā sīga ir liela auguma putns ar garu kaklu un kājām. Tā ir vislielākā no visām sīgām un līdz ar gulbjiem lielās sīgas ir vienas no smagākajiem lidojošiem putniem pasaulē.[7] Raksturīgs dzimumu dimorfisms, un tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 90—105 cm, spārnu plētums 210—260 cm, svars 5,8—24 kg. Mātītes ķermeņa garums ir 75—85 cm, spārnu plētums 170—190 cm, svars 3,3—5,3 kg.[4][7][8]

Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa apspalvojums augšpusē, asti ieskaitot, ir zeltaini brūni un melni svītrots. Spārni galvenokārt balti, pleci zeltaini melni svītroti. Uz sakļautiem spārniem redzams plata, balta josla gar spārnu ārējo malu. Astes spalvu gali balti. Ķermeņa apakšpuse balta, spārnu apakšu ieskaitot. Galva un kakla augšējas daļas priekšpuse gaiši pelēkzilas, virzienā uz leju apspalvojumam pamazām kļūstot baltam. Krūtis un kakla lejas daļa koši rudas vai kastaņbrūnas ar zeltainu toni. Jo tēviņš kļūst vecāks, jo zeltainais tonis kļūst košāks. Katrā pusē pie knābja pamatnes aug garas, baltas spalvas, kas atgādina skaras, apmēram 120—150 mm garas. Šādas skaras tēviņam izaug apmēram 3 gadu vecumā un turpina nepārtraukti augt apmēram līdz 6 gadu vecumam.[3][4] Knābis ir pelēks, acis tumši brūnas. Spēcīgās kājas pelēcīgi zaļganbrūnas vai pelēkas. Ārpus vairošanās sezonas tēviņam pēc 6 gadu vecuma nav knābja skaru, tā kakls un krūtis kļūst gaiši pelēkas.[4]

Mātītes apspalvojums ir pelēcīgāks, zeltainā apspalvojuma vietā ir gaiši brūns apspalvojums. Jaunie putni līdzīgi mātītei, vienīgi to galva un kakls ir gaiši brūni, kā arī to mugurpuses melnās svītras pelēkākas, mazāk kontrastainas.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā sīga mājo atklātos, plašos līdzenumos (stepē, ganībās, plašos zālājos). Spānijā putni sastopami arī korķozolu un olīvkoku birzīs. Lielā sīga ir ļoti uzmanīga un nervoza, tā necieš cilvēka tuvumu ne ligzdošanas, ne ārpus ligzdošanas laikā.[4]

Gandrīz visa gada garumā tēviņi un mātītes veido barus pēc dzimuma piederības. Izņēmums ir ligzdošanas sezona. Ziemas laikā tēviņu barā tiek izveidota stingra hierarhija, dominanci nostiprinot un pierādot agresīvās savstarpējās cīņās. Reizēm tēviņi ļoti spēcīgi viens otru savaino (vai nu kaklā vai galvā).[4]

Lielās sīgas lidojums ir spēcīgs un majestātisks, ar regulārām, lēnām spārnu vēdām. Šo putnu angliski mēdz saukt arī par lidojošo cietoksni (angļu: Flying fortress). Galva un kakls ir izstiepti taisni uz priekšu, bet kājas tiek turētas zem astes. Lidojuma ātrums var sasniegt 80 km/h.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā sīga galvenokārt barojas ar dažādām augu daļām (graudiem, sēklām un augļiem rudenī un ziemā, asniem un ziediem pavasarī) un lieliem kukaiņiem (vasarā), piemēram, tauriņiem un sienāžiem. Reizēm nomedī kādu nelielu grauzēju, putnu mazuli, ķirzaku vai abinieku. Uzlasa arī sliekas un kukaiņu kāpurus.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņam pie knābja pamatnes aug garas, baltas spalvas, kas atgādina skaras, foto uzņemts Pekinas zoodārzā
Briesmu gadījumā cālēns pieplok pie zemes un nekustas

Ligzdošanas sezona sākas pavasarī, atkarībā no reģiona mātīte olas dēj maijā vai jūnijā. Ligzdošanas sezonas iesākumā tēviņi un mātītes pulcējas riestos. Tēviņi cenšas pievērst sev mātītes uzmanību, veidojot figūru "ritenis": tēviņš atliec galvu uz atpakaļu pāri mugurai un uzpūš rīkles maisu; knābis ir pacelts stāvus gaisā, kā arī garās sejas bārkstis tiek izvērstas vēdeklī ap knābi; spārnu sekundārās spalvas tiek savērptas un izvērstā veidā izceltas stāvus gaisā. Šajā brīdī tēviņš atgādina baltu mākoni, kas saskatāms vairāku kilometru attālumā.[4] Šādā pozā tēviņš atrodas ilgāku laiku, gaidot kādas mātītes uzmanību. Riesta rituāla laikā tēviņš ir kluss. Riestos šādā pozā vienlaicīgi atrodas vairāki tēviņi. Mātītes ierodas riestos vairākas dienas pirms sapārošanās un vēro tēviņus.[4]

Ligzda atrodas uz zemes, ieslēpta starp augstiem augiem. Tā var būt sekla ieskrāpēta iedobe vai arī dabīga iedobe, retumis izklāta ar sausas zāles gabaliņiem vai labības tiebriem. Dējumā ir 2—3 brūnas olas ar raibumiem. Inkubācijas periods ilgst 25 dienas. Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[4]

Cālēni ir ligzdbēgļi un pamet ligzdu uzreiz pēc izšķilšanās. Tos sedz kriptiskas dūnas (gaiši brūni un tumši brūni svītrotas), nodrošinot cālēnus ar vizuāli maskējošu apspalvojumu. Briesmu gadījumā cālēni pieplok pie zemes un nekustas. Jaunie putni lidot sāk 30—35 dienu vecumā, bet pilnu augumu tie sasniedz 80—120 dienu vecumā, tomēr tie joprojām visur seko mātei. Jaunie putni atstāj māti apmēram 10 mēnešu vecumā. Dzimumbriedumu tēviņi sasniedz 5—6 gadu vecumā, mātītes 2—3 gados. Dzīves ilgums lielajai sīgai var sasniegt 28 gadus.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielajai sīgai ir 2 pasugas:[1]

  • Otis tarda tarda — nominālpasuga, sastopama no Eiropas dienvidrietumiem un centrālās daļas līdz Sibīrijas dienvidrietumiem un Mongolijas centrālajai daļai, arī Ziemeļāfrikas rietumos;
  • Otis tarda dybowskii — sastopama Mongolijā, Sibīrijas austrumos un Ķīnas ziemeļaustrumos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]