Senaustrumslāvu valoda

Senaustrumslāvu valoda рѹсьскъ ѩзыкъ
Lappuse no lielkņaza Svjatoslava laikā izdotas grāmatas (1073):
Valodu lieto:	Kijivas Krievzeme (tagad Ukraina)
Valodas izmiršana:	14.—15. gadsimtā, kad sāka sadalīties krievu un rutēņu valodā
Valodu saime:	Indoeiropiešu valodas
Rakstība:	kirilica, glagolica
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	—
ISO 639-3:	orv

Senaustrumslāvu valoda (baltkrievu: агульная ўсходнеславянская мова, ukraiņu: давньосхіднослов'янська мова, krievu: древневосточнославя́нский язы́к), agrāk saukta par senkrievu valodu (рѹсьскъ ѩзыкъ — 'rusu valoda', baltkrievu: старажытнаруская мова, krievu: древнеру́сский язы́к, ukraiņu: давньоруська мова), bija 7. gadsimtā no slāvu pirmvalodas atdalījusies valoda, ko līdz 15. gadsimtam Kijivas Krievzemē un turpmākajās valstīs lietoja tur dzīvojušās austrumslāvu ciltis. Valodas pierakstam izmantoja kirilicu, bet pirmskristietības laikmetā tai, iespējams, bija pirmskirilicas rakstība, taču pierādījumi tam pašlaik nav atrasti, tomēr ir raksti glagolicā.

Līdztekus senaustrumslāvu valodai kā literārā valoda šajās zemēs lietota arī baznīcslāvu valoda, kuras rakstu paraugi ir saglabājušies kopš 10. gadsimta. No senaustrumslāvu valodas cēlušās mūsdienu austrumslāvu valodas — baltkrievu, krievu, rusīnu un ukraiņu valoda.

Atšķirības no mūsdienu austrumslāvu valodām

Baltu-slāvu valodu senums (katrs 'dakšiņas' zariņš apzīmē citu valodu)

Senaustrumslāvu valoda fonētikas un gramatikas ziņā būtiski atšķiras no mūsdienu austrumslāvu valodām. Pirmsrakstniecības periodā notikušo fonētisko izmaiņu dēļ arī pati senaustrumslāvu valodas fonētika atšķiras no tās priekšteces slāvu pirmvalodas. Šo izmaiņu sākums ir novērojams jau agrīnākajos senaustrumslāvu valodas rakstveida avotos. Tālāk pārmaiņas turpinājās senaustrumslāvu valodā, no kuras pakāpeniski atdalījās krievu, ukraiņu un baltkrievu sarunvaloda, kas līdz 16.—17. gadsimtam sasniedza atsevišķu, bet cieši radniecīgu valodu īpašības.

Vēsture

Izcelsme

Senaustrumslāvu valoda izveidojās no pirmsslāvu valodas (*Proto-Slavic), kas bija visu slāvu valodu kopīgais priekštecis. Pirmsslāvu valoda savukārt attīstījās no indoeiropiešu pirmvalodas un aptuveni līdz mūsu ēras 1. gadu tūkstoša vidum saglabāja salīdzinoši lielu lingvistisko vienotību.

Lielās tautu staigāšanas laikā 5.–7. gadsimtā slāvu ciltis izplatījās plašās Centrāleiropas, Austrumeiropas un Balkānu teritorijās. Ģeogrāfiskās izplatīšanās rezultātā agrāk relatīvi vienotajā slāvu valodu telpā pakāpeniski veidojās reģionālas atšķirības.

Tradicionāli izšķir trīs lielas slāvu valodu grupas — rietumslāvu valodas, dienvidslāvu valodas un austrumslāvu valodas. Austrumslāvu dialektu areāls izveidojās galvenokārt Austrumeiropas līdzenumā.

Aptuveni 6.–9. gadsimtā austrumslāvu cilšu dialekti vēl bija savstarpēji ļoti tuvi, tomēr jau šajā periodā pastāvēja fonētiskas, leksiskas un gramatiskas reģionālās atšķirības.

Austrumslāvu cilšu dialekti

Pirms Kijivas Krievzemes izveidošanās austrumslāvu apdzīvotajā teritorijā nepastāvēja pilnīgi vienota sarunvaloda. Dažādas cilšu grupas lietoja radniecīgus dialektus.

Hronikās minēto austrumslāvu cilšu vidū bija poļani, drevļani, dregoviči, kriviči, radimiči, vjatiči, severjani, slovēņi un citas grupas.

Šo cilšu dialektu robežas nebija identiskas vēlākajām ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas robežām. Mūsdienu austrumslāvu valodu izveidošanās bija daudzus gadsimtus ilgs process, kurā nozīme bija ne tikai sākotnējām dialektu atšķirībām, bet arī politiskajām robežām, migrācijām un kontaktiem ar citām valodām.

Austrumslāvu dialekti attīstījās arī saskarē ar citām Austrumeiropas valodām. Ziemeļos un ziemeļaustrumos nozīmīga bija mijiedarbība ar Baltijas somu valodām, rietumos — ar baltu valodām, bet dienvidos un dienvidaustrumos — ar dažādām tjurku valodām.

Kijivas Krievzemes periods

9. gadsimta beigās izveidojoties Kijivas Krievzemei, lielākā daļa austrumslāvu apdzīvoto teritoriju nonāca vienā politiskajā telpā. Tas veicināja kontaktus starp dažādu reģionu dialektu lietotājiem un radīja priekšnoteikumus kopīgu valodas iezīmju izplatībai.

Tomēr Kijivas Krievzemes iedzīvotāji nerunāja pilnīgi vienādā standartizētā valodā mūsdienu izpratnē. Senaustrumslāvu valoda pastāvēja kā savstarpēji tuvu dialektu kopums, starp kuriem bija reģionālas fonētiskas, morfoloģiskas un leksiskas atšķirības.

Nozīmīgi valodas centri izveidojās ap tādām pilsētām kā Kijiva, Novgoroda, Polocka, Smoļenska, Čerņihiva, Vladimira un citas.

Kijivas Krievzemes politiskā vienotība sekmēja arī administratīvās un juridiskās terminoloģijas attīstību. Senaustrumslāvu valodas elementi ir saglabājušies tādos rakstītajos pieminekļos kā Krievzemes Taisnība (Руськая Правда), hronikās, līgumos un privātajā sarakstē.

Rakstības ieviešana

Būtisks pavērsiens austrumslāvu valodas vēsturē bija Kijivas Krievzemes kristīšana 988. gadā Volodimira Svētā valdīšanas laikā. Līdz ar kristietības pieņemšanu no Bizantijas impērijas austrumslāvu zemēs plaši izplatījās rakstība un kristīgā literatūra.

Reliģiskajos tekstos galvenokārt izmantoja senslāvu valodu, kas bija izveidota uz dienvidslāvu dialektu pamata un bija saistīta ar Kirila un Metodija misijas tradīciju.

Tādēļ Kijivas Krievzemē izveidojās lingvistiska situācija, kurā līdzās pastāvēja vietējā senaustrumslāvu sarunvaloda un prestižā rakstu un liturģiskā senslāvu valoda.

Abas valodas savstarpēji ietekmējās. Rakstītajos pieminekļos bieži sastopamas gan senslāvu, gan vietējās austrumslāvu valodas iezīmes, un to īpatsvars bija atkarīgs no teksta žanra.

Reliģiskajos tekstos dominēja senslāvu tradīcija, savukārt juridiskajos dokumentos, privātajā sarakstē un ikdienas rakstos bija ievērojami vairāk vietējās valodas elementu.

Senākie rakstu pieminekļi

Pirmie plašākie austrumslāvu rakstu pieminekļi saglabājušies no 11. gadsimta, lai gan rakstība reģionā bija pazīstama arī agrāk.

Pie nozīmīgākajiem agrīnajiem pieminekļiem pieder Ostromira evaņģēlijs, kas sarakstīts 1056.–1057. gadā. Tā valoda lielā mērā balstīta senslāvu literārajā tradīcijā, tomēr tekstā sastopamas arī austrumslāvu valodas pazīmes.

Īpaši nozīmīgas senaustrumslāvu sarunvalodas izpētē ir bērza tāss vēstules, no kurām lielākā daļa atrasta Novgorodā, bet atsevišķi piemēri arī citās pilsētās.

Bērza tāss dokumenti satur privātas vēstules, saimnieciskus norādījumus, parādu pierakstus, juridiskus tekstus un citus ikdienas dokumentus. Atšķirībā no baznīcas literatūras to valoda daudz tiešāk atspoguļo viduslaiku austrumslāvu dzīvo runu.

Novgorodas bērza tāss dokumenti pierāda arī ievērojamas dialektālās atšķirības. Tā sauktais senais Novgorodas dialekts saglabāja vairākas īpatnības, kas nebija raksturīgas citiem austrumslāvu dialektiem.

Fonoloģiskā attīstība

Senaustrumslāvu valodas fonoloģiskā sistēma bija pārmantota no vēlīnās pirmsslāvu valodas, taču 10.–13. gadsimtā tajā notika vairākas būtiskas pārmaiņas.

Viena no nozīmīgākajām bija reducēto patskaņu ъ (jer) un ь (jerj) izzušana jeb tā sauktais jeru zudums. Atkarībā no pozīcijas šīs skaņas vai nu izzuda, vai pārvērtās par pilnvērtīgiem patskaņiem.

Šis process būtiski mainīja austrumslāvu vārdu fonētisko struktūru un izraisīja jaunu līdzskaņu savienojumu rašanos.

Dažādos dialektos pārmaiņas notika atšķirīgi, un vēlāk tās kļuva par vienu no faktoriem, kas sekmēja atsevišķo austrumslāvu valodu fonoloģisko sistēmu diferenciāciju.

Senaustrumslāvu valodai bija raksturīga arī pilnbalsība (polnoglasie), kur pirmsslāvu skaņu savienojumiem *or, *ol, *er un *el noteiktās pozīcijās izveidojās austrumslāvu savienojumi oro, olo, ere un elo.

Piemēram, šīs attīstības rezultāti redzami vārdos, kas mūsdienu austrumslāvu valodās atbilst krievu город, ukraiņu город un baltkrievu горад, pretstatā dažām dienvidslāvu un rietumslāvu formām.

Gramatiskā sistēma

Senaustrumslāvu valodas gramatika bija ievērojami sarežģītāka nekā vairāku mūsdienu austrumslāvu valodu gramatiskās sistēmas.

Lietvārdiem un īpašības vārdiem bija attīstīta locījumu sistēma. Pastāvēja septiņi locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs un vokatīvs.

Līdzās vienskaitlim un daudzskaitlim pastāvēja arī divskaitlis, ko lietoja divu priekšmetu vai personu apzīmēšanai. Vēlāk divskaitlis lielākajā daļā austrumslāvu dialektu izzuda, lai gan tā pēdas saglabājās atsevišķās gramatiskās formās.

Darbības vārdu sistēmā pastāvēja vairākas pagātnes laika formas, tostarp aorists un imperfekts. Laika gaitā šīs formas dzīvajā austrumslāvu runā izzuda, un to funkcijas pārņēma citas pagātnes laika konstrukcijas.

Kijivas Krievzemes politiskā sairšana

12. gadsimtā Kijivas Krievzemes politiskā vienotība pakāpeniski vājinājās. Izveidojās vairākas faktiski patstāvīgas kņazistes, tostarp Novgorodas Republika, Vladimiras-Suzdaļas kņaziste, Polockas kņaziste, Smoļenskas kņaziste, Čerņihivas kņaziste un Galīcijas-Volīnijas kņaziste.

Politiskā decentralizācija palielināja reģionālo valodas centru nozīmi. Kontakti starp dažādu zemju iedzīvotājiem nepārtrūka, tomēr dialekti turpināja attīstīties arvien atšķirīgākos politiskajos un sociālajos apstākļos.

Mongoļu iebrukums Krievzemē vēl vairāk izmainīja Austrumeiropas politisko struktūru. Daudzi dienvidu un centrālie pilsētu centri tika izpostīti, bet dažādie austrumslāvu reģioni nonāca atšķirīgu politisko spēku ietekmē.

Austrumslāvu valodu diferenciācija

Senaustrumslāvu valodas pāreja uz mūsdienu austrumslāvu valodām nebija vienreizējs notikums, un nav iespējams noteikt konkrētu gadu, kad vienota senaustrumslāvu valoda būtu sadalījusies trīs valodās.

Dialektālā diferenciācija bija sākusies jau Kijivas Krievzemes periodā, bet īpaši pastiprinājās pēc tās politiskās sairšanas 12.–13. gadsimtā.

13.–15. gadsimtā austrumslāvu zemes attīstījās vairākos atšķirīgos politiskajos centros.

Ziemeļaustrumu zemēs pakāpeniski nostiprinājās Maskavas lielkņaziste. Šajā reģionā lietotie dialekti kopā ar citu ziemeļu un ziemeļaustrumu dialektu ietekmi veidoja pamatu vēlākās krievu valodas attīstībai.

Liela daļa rietumu un dienvidrietumu austrumslāvu zemju nonāca Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Tur attīstījās austrumslāvu rakstu valodas tradīcija, kuru mūsdienu lingvistiskajā literatūrā bieži sauc par rutēņu valodu. Tā tika izmantota Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldē un juridiskajos dokumentos.

Šajā valodas telpā turpinājās to dialektu attīstība, no kuriem vēlāk izveidojās baltkrievu valoda un ukraiņu valoda.

Dienvidrietumu dialektu attīstību ietekmēja kontakti ar poļu, rumāņu, tjurku un citām valodām, savukārt baltkrievu valodas teritorijā īpaši nozīmīgi bija kontakti ar poļu un lietuviešu valodu.

Ziemeļaustrumu dialektu attīstību savukārt ietekmēja kontakti ar Baltijas somu un vēlāk arī tjurku valodām.

Krievu valodas veidošanās

Krievu valodas vēsturiskā attīstība bija saistīta galvenokārt ar ziemeļu un ziemeļaustrumu austrumslāvu dialektiem.

Viduslaikos īpaši nozīmīgi bija Novgorodas, Rostovas-Suzdaļas, Vladimiras un Maskavas valodas centri. Pieaugot Maskavas politiskajai nozīmei 14.–16. gadsimtā, Maskavas reģiona valodas īpatnības arvien vairāk ietekmēja topošo kopējo rakstu valodas normu.

Vienlaikus rakstu valodu turpināja spēcīgi ietekmēt baznīcslāvu valoda. Šī mijiedarbība starp dzīvo austrumslāvu runu un baznīcslāvu literāro tradīciju kļuva par vienu no būtiskākajām vēlākās krievu literārās valodas attīstības iezīmēm.

Baltkrievu un ukraiņu valodas veidošanās

Rietumu un dienvidrietumu austrumslāvu dialektu vēsture lielā mērā bija saistīta ar Lietuvas dižkunigaitiju un vēlāk Polijas—Lietuvas valsti.

Lietuvas dižkunigaitijā austrumslāvu rakstu valoda tika plaši izmantota valsts pārvaldē. Tajā tika sastādīti diplomātiski dokumenti, tiesību akti un Lietuvas statūti.

Šī rakstu valodas tradīcija nebija identiska ne mūsdienu baltkrievu, ne ukraiņu valodai, tomēr tās dažādajās reģionālajās formās bija sastopamas iezīmes, kas vēlāk kļuva raksturīgas abām valodām.

Aptuveni 14.–17. gadsimtā baltkrievu un ukraiņu valodas dialektālās īpatnības kļuva arvien izteiktākas. Pakāpeniski izveidojās atsevišķas valodu sistēmas, lai gan mūsdienu standartizētās literārās valodas galvenokārt izveidojās daudz vēlāk.

Senaustrumslāvu valodas periodizācijas problēma

Jēdziens „senaustrumslāvu valoda” lingvistikā nav pilnīgi neitrāls un tā precīza interpretācija dažādās pētniecības tradīcijās atšķiras.

Vecākajā historiogrāfijā bieži tika pieņemts, ka Kijivas Krievzemē pastāvējusi samērā vienota austrumslāvu valoda, kas vēlāk sadalījusies krievu, ukraiņu un baltkrievu valodā.

Mūsdienu valodniecībā biežāk tiek uzsvērta ievērojama dialektālā daudzveidība jau senākajā periodā. Tādēļ senaustrumslāvu valodu var interpretēt nevis kā pilnīgi viendabīgu standartvalodu, bet kā savstarpēji radniecīgu austrumslāvu dialektu kopumu, kuram Kijivas Krievzemes politiskajā un kultūras telpā bija vairākas kopīgas lingvistiskas iezīmes.

Arī termina hronoloģiskās robežas dažādos darbos atšķiras. Parasti ar senaustrumslāvu periodu saprot laiku aptuveni no 7.–9. līdz 13.–14. gadsimtam, pēc kura avotos un rekonstruētajos dialektos kļūst arvien skaidrāk saskatāmas vēlākajām austrumslāvu valodām raksturīgās atšķirības.

Tādējādi krievu, ukraiņu un baltkrievu valoda nav uzskatāmas par pēkšņas vienas valodas sadalīšanās rezultātu. Tās izveidojās ilgstošā austrumslāvu dialektu diferenciācijas procesā, kuru būtiski ietekmēja Austrumeiropas politiskās, sociālās un kultūras pārmaiņas viduslaikos.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senaustrumslāvu valoda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)