Pāriet uz saturu

Litorīnas jūra

Vikipēdijas lapa
Litorīnas jūra

Litorīnas jūra bija sājūdens jūras baseins Baltijas jūras ieplakā pirms aptuveni 7500—4000 gadiem,[1] kad jūras transgresijas dēļ atjaunojās Ancilus ezera savienojums ar Atlantijas okeānu un caur tagadējo Kategatu tajā ieplūda sāļāks ūdens.

Litorīnas jūra pastāvēja atlantiskajā un subboreālajā klimatiskajos periodos un tās pastāvēšanas laika sākumā bija silts un mitrs klimats, bet beigās silts un samērā sauss klimats. No Litorīnas jūras vēlāk izveidojās Baltijas jūra. Jūras nosaukums veidojies no tur mītošā gliemeža Littorina littorea.[2]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jūras līmeņa izmaiņas Dienvidzviedrijā pēc Ancilus ezera savienošanās ar okeānu

Litorīnas jūrai nav precīzu laika robežu, tā attīstījās pakāpeniski un parasti tiek definēta kā jūra, kuras ūdens līmenis bija augstāks un ūdens sāļāks nekā pirms un pēc bijušajām stadijām. Tomēr pastāv arī citi uzskati, piemēram, ka Litorīnas jūra nav korekts termins un uzreiz pēc Ancilus ezera savienošanās ar okeānu sākas Baltijas jūra bez starpstadijām. Kā patstāvīgs Baltijas jūras vēstures posms tā aprakstīta kopš 19. gadsimta beigām.[3]

Pirms ap 9000 (pēc citiem avotiem, 10 000) gadiem globālas sasilšanas dēļ izkusa liels daudzums ledāju Arktikā un Antarktikā,[4][5] un okeāna līmenis pacēlās. Sāļais ūdens starp mūsdienu Dāniju un Zviedriju izlauzās līdz mūsdienu Baltijas jūras vietā esošajam saldūdens Ancilus ezeram. Sākās ūdens apmaiņa. Sākotnēji ūdens līmenis Ancilus ezerā bija vairākus metrus augstāks un notece veidojās galvenokārt uz okeāna pusi, taču okeāna līmenis pastāvīgi cēlās par 2-2,5 centimetriem gadā un pēc dažiem gadsimtiem sākās lielāka sālsūdens ieplūde bijušajā ezerā.[4]

Apmēram pirms 8500 gadiem Ēresunda jūras šaurums kļuva pietiekami dziļš un plats, lai sāļūdens daudzums Baltijas baseinā kļūtu ievērojams. Šo stadiju bieži sauc par Mastoglojas jūru, taču daļa autoru to pieskaita Litorīnas jūrai.[6] Jūras līmenis pret sauszemi toreiz vairumā vietu bija nedaudz augstāks par pašreizējo, taču tā celšanās sāka mazināties un nākamajos gadu tūkstošos praktiski izbeidzās, un reģionā biežā sauszemes pacelšanās pamazām to apsteidza. Apmēram pirms 7500-6000 gadiem jūrā tika sasniegta bioloģiskā kulminācija, kad jūras sāļums sasniedza dzīvībai optimālo.[4]

Tāpat kā mūsdienu Baltijas jūrā, Litorīnas jūras sāļums samazinājās no rietumiem uz austrumiem no 20‰ Dānijas jūras šauruma reģionā līdz 5‰ Somu līča austrumu daļā.[7] Baseina dienvidos (Gdaņskas līcī) sāļums palielinājās no 9‰ Litorīnas stadijas sākumā līdz 17‰ maksimālā sāļuma periodā.[8] Sālsūdens iekļūšana ziemeļu ūdeņos notika nedaudz vēlāk, tomēr pat Botnijas līča ziemeļu daļā sāļums sasniedza 8‰ (mūsu laikā - 2‰).[9]

Pirms 6000 gadiem sāļums sāka mazināties vairāku apstākļu dēļ: šaurumu zemes pacelšanās dēļ samazinājās Atlantijas ūdeņu pieplūdums, klimats kļuva vēsāks un reģionā pieauga nokrišņu daudzums.[4] Apmēram pirms 4500 gadiem jūras platība bija par 26,5% lielāka nekā pašreizējā un ūdens apjoms tajā divkārt lielāks. Jūras pāreju uz Baltijas jūru daži vērtē pirms 4400 gadiem,[10] citi pirms 2750 gadiem.[10][11]

Litorīnas posma beigās izveidojās lielākā daļa mūsdienu Baltijas piejūras ainavu formu, piemēram, lagūnu ezeri, piejūras un iekšzemes kāpas.

Apkārt jūrai dzīvojošie cilvēki Latvijas teritorijā dzīvoja mezolīta attīstības posmā, kas ļāva tiem zvejot jūras piekrastē ar esošajiem zvejas rīkiem.[12]

Litoloģiskais raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litorīnas jūras nogulumi Latvijas teritorijā ir konstatēti šaurā joslā gandrīz gar visu Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti. Tie transgresīvi uzguļ virsū Ancilus ezera, Baltijas ledus ezera, kā arī pleistocēna morēnu nogulumiem. Parasti Litorīnas nogulumi atsedzas zemes virskārtā, vietām tos pārsedz kūdras, aluviālie, ezeru, eolie vai arī pēclitorīnas jūras nogulumi. Nogulumu biezums ir mainīgs, un svārstās no 3-5 līdz 10 metriem, reti sasniedzot 20 metrus. Tikai pie Kolkas ciema tie sasniedz 43 metrus.

Litorīnas jūras nogulumi ir veidojušies dažādos faciālajos apstākļos, tāpēc to sastāvs ir diezgan mainīgs:

  • Piekrastes fācija ir sastāv pārsvarā no vidēji graudainām smiltīm ar dažādu grants un oļu piejaukumu, retāk no grants-oļu materiāla ar laukakmeņiem. Šie nogulumi visbiežāk sastopami abrāziju kāpļu pakājē vai arī krasta vaļņos. Atsevišķos gadījumos krasta vaļņi sastāv no laukakmeņiem. Reizēm piekrastes nogulumos ir atrasti dzintara gabali (Liepājas, Ķesterciema, Jūrmalas apkārtnē), kā arī koku stumbri (pie Bernātiem).
  • Zemūdens nogāzes fācijas nogulumus veido smalkslāņainas, sīki un smalkgraudainas smiltis, reizēm arī smilšaini aleirīti ar vāji izteiktu paralēlu slāņojumu. Starp tiem izceļas starpslāņi, bagātināti ar tumšajiem minerāliem, kuros ir sastopamas molusku čauliņas un dzintara gabali.
  • Lagūnu fācija visplašāk izplatīta Rīgas līča dienvidu daļā, kā arī valsts dienvidrietumu daļā. To veido brūngani sapropeļi, reizēm ar zilganu vai zaļganu nokrāsu, kā arī pelēki, zilganpelēki dūņaini aleirīti un vizlainas aleirītiskas smiltis. Šo slāņu biezums reizēm sasniedz 10-12 metrus.

Salīdzinot ar Baltijas ledus ezera nogulumiem, Litorīnas nogulumus raksturo lielāks kvarca un granātu, bet mazs karbonātu, vizlas, apatītu sastāvs. Tas liecina par nogulumu izejas materiāla ilgāku transportēšanu un pilnīgāku šķirošanu. Ovīšraga rajonā starp Ainažiem un Vitrupi, kā arī citās vietās Litorīnas piekrastes fācijas nogulumi ir bagātināti ar ilmenītu, cirkonu un granātiem. Smago minerālu koncentrāti šeit veido lēcveida starpslāņus līdz 0,8 m biezumā, kurās bagātināto smilšu starpslānīši mijas ar parastajām smiltīm. Parastajās smiltīs smago minerālu koncentrācija parasti ir ap 1%, bet bagātinātajās smiltīs reizēm pārsniedz 40-50%. Pie tam smago minerālu saturs pēc atsevišķu paraugu pētījumiem svārstās no 18 līdz 962 kg/t.

Paleontoloģiskais raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gliemezis Littorina littorea

Jūras nogulumus raksturo jūras molusku fauna (Hydrobia ventrosa, Tellina baltica, Mytilus edulis, Littorina littorea u.c.). Nogulumu planktona formas sastāda jūras kramaļģu un savdabīgu foramenīferu kompleksi. Jūras piekrastes zonās ir sastopamas arī saldūdens kramaļģes. Bez kramaļģēm un foramenīferām nogulumos ir sastopami arī jūras gliemeņvēži (praktiski tās pašas sugas, kas dzīvo Baltijas jūrā arī pašlaik). Litorīnas jūras nogulumi liecina par divām jūras transgresijām. Litorīnas jūras nogulumus raksturo vairākas sporu-putekšņu zonas. Litorīnas jūras transgresijas sākumu pārstāv daļēji holocēna VII zonas, kā arī VI zonas sporu-putekšņu kompleksi. Jūras transgresijas maksimumu pārstāv V zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras regresijas fāzi pārstāv IV zonas sporu-putekšņu komplekss. Litorīnas jūras otro transgresiju pārstāv III zonas sporu-putekšņu komplekss.

Hidroloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litorīnas jūras lielākas transgresijas notika divas reizes. Lielākā transgresija notika atlantiskajā periodā, bet otra, mazāka transgresija subboreālajā periodā. Pēc otras transgresijas Litorīnas jūra atkal atkāpās, izveidojot tagadējo Baltijas jūru. Jūrai atkāpjoties, piekrastē izveidojās lagūnu virkne (Kuršu joma, Gdaņskas līcis u.c.). Lagūnām aizaugot Latvijas teritorijā ir izveidojušies vairāki lagūnu ezeri (Liepājas, Engures, Babītes ezeri). Regresijas fāzē Litorīnas jūras līmenis pazeminājās par 6 metriem. Samazinājies arī jūras ūdens sāļums.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne".  402. lpp.
  2. ↑ «ЭСБЕ/Литориновое море — Викитека». ru.wikisource.org (krievu). Skatīts: 2023-06-22.
  3. ↑ Rößler D. Reconstruction of the Litorina Transgresion in the Western Baltic Sea  (vācu val.)  // Meereswissenschaftliche Berichte. - Warnemünde, 2006. - Vol. 67
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Björck, S. The late Quaternary development of the Baltic Sea Arhivēts 2017. gada 9. augustā, Wayback Machine vietnē. (angļu val.)  // Assessment of Climate Change for the Baltic Sea Basin : compendium. - Springer , 2008. - ISBN 978-3-540-72786-6
  5. ↑ Andrén, T , Björck, S , Andrén, E , Conley, D , Zillén, L , Anjar, J. The Development of the Baltic Sea Basin Per the Last 130 ka // The Baltic Sea Basin / editors Harff, J , Björck , S , Hots, P . — Berlin Heidelberg: Springer-Verlag , 2011. — 75.-97. lpp. — ISBN 978-3-642-17220-5.
  6. ↑ Hyttinen, O. Sedimentological and chronological aspects of the Younger Dryas – Holocene transition record in southern Finland and northern Baltic Arhivēts 2014. gada 5. decembrī, Wayback Machine vietnē. Akadēmiskā disertācija  (angļu val.) . — Helsinki: Unigraphia, 2012. — 38. lpp. — ISBN 978-952-10-6324-4
  7. ↑ Miettinen, A. Holocene sea-level changes and glacio-isostay in the Gulf of Finland, Baltic Sea  (angļu val.)  // Quaternary International : Journal. — Helsinki, 2004. — sēj. 120 . - 91.-104. lpp .
  8. ↑ Late-glacial and Holocene palaeoenvironments in the Baltic Sea based on a sedimentary record from the Gdansk Basin Andrey Grigoriev, Vladimir Zhamoida, Mikhail Spiridonov, Alla Sharapova, Vadim Sivkov, Darya Ryabchuk
  9. ↑ Tikkanen, M , Oksanen, J. Late Weichselian and Holocene shore displacement history of the Baltic Sea in Finland . — Helsinki: Somijas ģeogrāfijas biedrība, 2002. gads . 1-2_ _ — ISSN 0015-0010
  10. ↑ 10,0 10,1 Saarse L. , Vassiljev J. Holocene shore displacement in the around the around Tallinn, North Estonia (English)  // Estonian Journal of Earth Sciences : Journal. - 2010. - Sēj. 59(3) . - 207.-215. lpp .
  11. ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 215. lpp.
  12. ↑ Latvijas PSR vēsture, 1. sējums, 8. lpp. Rīga, "Zinātne", 1986.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas jūras attīstības stadijas
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Litorīnas_jūra&oldid=4122850"