Lustrācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ukrainas lustrācijas zīmols

Lustrācija ir valsts līmeņa process, kurš regulē agrāko komunistu, it sevišķi čekas ziņotāju un darbinieku, atrašanos politiskos vai ierēdņu amatos Eiropas valstīs pēc komunistu varas sabrukuma tajās. Plašākā nozīmē tas attiecas arī uz valstīm, kas izvērtē pagātnē notikušos cilvēktiesību pārkāpumus un netaisnības. Termins ir pārņemts no Senās Romas jēdziena lustrum. Tas nozīmēja piecu gadu periodu, kurā notika šķīstīšanās jeb attīrīšanās. Mūsdienās tā notiek caur valsts regulētas lustrācijas – izgaismošanās procedūru. Lustrētu personu vārdus nepublicē. Lustrācija paredz nožēlu par sadarbību ar represīviem padomju varas orgāniem.

Latvijas likumdošana[1][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ierobežojumi pašvaldībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gada 13. janvārī Saeima pieņēma Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumu, kura 9. panta 4. punkts noteica aizliegumu vēlēšanām pieteikt par kandidātiem un ievēlēt personas, "kuras ir vai ir bijušas PSRS VDK vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki, minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji."

Šo likumu Saeima grozīja 1996. gada 6. novembrī, izmainot nosaukumu uz "Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" un papildinot ar jaunu 5. punktu par personam, "kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās." Izmaiņas šajā likumā, kurus Saeima pieņēma 2000. gada 4. aprīlī, paredzēja aizliegumu pieteikt tikai bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbiniekus.

Ierobežojumi Saeimā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gada 25.maijā LR Saeima pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kuras 5. un 6.punkti noteic aizliegumu parlamenta vēlēšanām pieteikt par kandidātiem un ievēlēt personas, kuras "ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki" vai "pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās."

Lustrācijas apspriešana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā lustrācija Ir nokavēta un īsti nav notikusi, jo pārsvarā to saistīja ar Čekas maisu atvēršanu. 1994. gada likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu"[2] tika noteikts 10 gadu termiņš VDK kartotēkas izpētei, bet ik pēc desmit gadiem tiek dots pagarinājums (2004. gads un 2014. gads). Sabiedrības uzmanība saasinājas vēlēšanas laikos, kad nāk gaismā kādi "čekas maisos" esoši cilvēki. 8. Saeima trīs reizes lēma atvērt "čekas maisus", bet katru reizē valsts prezidente Vīķe-Freiberga uzlika veto. Galu galā kartotēka tika publiskota 2018.g. decembrī.

Vēsturnieks Jānis Taurēns uzskata, ka runājot par komunistu funkcionāru lustrāciju, "jāpatur prātā, ka laiki mainās – līdz deviņdesmito gadu vidum bijušais Latvijas kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs bija nacionālais varonis. Līdzīgi bija arī ar citiem partijas "gaišajiem tēliem"."[3] Juridiski atteikšana no lustrācijas ir prokuratūras paziņojumā, ka par disidentu tiesāšanu nevienu pie atbildības nevar saukt, teica vēsturnieks.

Satversmes tiesas lēmums par lustrācijas laika ierobežojumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izskatot 20 Saeimas deputātu un Jura Bojāra prasību par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam, Satversmes tiesa 2006.g. 15. jūnijā norādīja uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr.1096 (1996) "Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā" [Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage of former communist totalitarian systems], kas apkopoja postsociālistisko valstu pieredzi lustrācijā. Dokumentā tika uzsvērts, ka "diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu iespējamību, ka cilvēku attieksmē un paradumos var rasties pozitīvas izmaiņas; būtu vēlam lustrācijas procesu pabeigt līdz 1999. gada 31.decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs vajadzētu būt stabilai".

Tomēr "Satversmes tiesa, analizējusi šo dokumentu 2000. gada 30. augusta spriedumā līdzīgā lietā, norādīja, ka sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un var izrādīties, ka tā rezultāts ir "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana."[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]