Maksimiliāns Glāzenaps

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maksimiliāns Glāzenaps
Maximilian von Glasenapp
Maksimiliāns Glāzenaps
Personīgā informācija
Dzimis 1845. gada 21. jūnijā
Ārlava, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1923. gada 16. augustā (78 gadi)
Rīga
Tautība Vācbaltietis
Vecāki Ferdinands Glāzenaps, Anna Grenevica
Dzīvesbiedre Anna Grebste (prec. 1875), Anna Krīgsmane (prec. 1896)
Zinātniskā darbība
Zinātne Ķīmijas tehnoloģija
Alma mater Rīgas Politehniskā augstskola
Pasniedzēji Ernests Nauks
Studenti Erhards Bricke (1877—1953), Pjotrs Budņikovs (1885—1968)

Maksimiliāns Glāzenaps (vācu: Maximilian Ernst Heinrich von Glasenapp; 1845–1923) bija vācbaltiešu ķīmiķis. Rīgas politehnikuma (1878–1896), Rīgas Politehniskā institūta (1896–1919) un Latvijas Universitātes (1919–1923) ķīmijas tehnoloģijas profesors. Ķīmijas fakultātes dekāns (1882-1907). Veicis oriģinālus pētījumus par cukurbiešu ražošanas iespējām Latvijā (1884–1886) un kūdras purvu izmantošanu, vēlāk cementa, ģipša un kaļķu saistvielu ražošanu (1908).[1] Ieteicis izmantot Baltezera ūdeņus Rīgas apgādei ar dzeramo ūdeni.[2]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēlies no Glāzenapu dzimtas Kurzemes atzara. Dzimis 1845. gada 21. jūnijā Ārlavā Talsu apriņķī Ferdinanda Glāzenapa un viņa sievas Emīlijas, dzimušas Grenēvicas, ģimenē.[3] Studēja Rīgas politehnikuma Ķīmijas nodaļā (1867-1870). Bija Rīgas Politehnikuma asistents (1870–1873), docents (1873–1878) un profesors (1878–1896). Šajā laikā profesors Glāzenaps veica cukurbiešu audzēšanas izmēģinājumus Vidzemes un Kurzemes guberņu saimniecībās. Līdztekus bija V. Hartmaņa eļļas fabrikas tehniskais padomnieks (1874-1900) un no 1882. gada "Rīgas Industrijas laikraksta" (Rigasche Industrie-Zeitung) redaktors. 1887. gadā ievēlēts par Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļas vadītāju.

Rigasche Industrie-Zeitung (1906. gada sējums).

Pēc Rīgas Politehniskā institūta izveides turpināja savu akadēmisko darbu kā profesors (1896–1914) un Ķīmijas nodaļas vadītājs (1887–1906), savāca plašu ķīmisko preču kolekciju. 1900. gadā, kad RPI Ķīmijas nodaļa pārcēlās uz jauno laboratoriju korpusu Kronvalda bulvārī 4, profesora Glāzenapa ķīmijas tehnoloģijas izstrādājumu kolekcijai ierādīja atsevišķu telpu. 1903. — 1915. gadā viņš vadīja RPI Ķīmisko pētījumu stacijas padomi. Pētīja javu saistvielu (ģipša, romāncementa, portlandcementa) ražošanu, rūgšanas tehnoloģiju, noskaidroja magnija kaitīgo ietekmi uz portlandcementu. 1904. gadā viņš kopā ar profesoru Paulu Valdenu izvirzīja Vilhelmu Ostvaldu Nobela prēmijai, kuru Ostvalds saņēma 1909. gadā. 1907. gadā viņu iecēla par Valsts padomnieku. 1914. gadā pensionējās, tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta Goda locekli.

Vācu okupācijas laikā 1918. gadā bija Baltijas Tehniskās augstskolas profesors,[4] Latvijas SPR laikā 1919. gadā arestēts, bet atbrīvots, pateicoties Paula Valdena centieniem. Pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas atgriezās darbā, bija Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas profesors (1919–1923), Latvijas Republikas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas konsultants (1920). No viņa kolekcijas izveidoja LU Tehnoloģijas un preču zinātnes muzeju.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Studien über Stuckgips, totgebrannten und Estrichgips. Mitteilung aus dem Chemisch-Technischen laboratorium des Polytechnikums zu Riga. (Mit 20 mikrophotographischen Abbildungen). Berlin: Verlag der Tonindustrie-Zeitung G.m.b.H., 1908.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rīgas Politehniskā institūta Goda loceklis (1914)[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 077–10 078. sleja.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 540. lpp.
  3. skatīt šī raksta diskusiju
  4. bbl-digital.de
  5. RTU Goda biedri