Mazā ausainā pūcīte
| Mazā ausainā pūcīte Otus scops (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pūčveidīgie (Strigiformes) |
| Dzimta | Pūču dzimta (Strigidae) |
| Ģints | Mazās pūcītes (Otus) |
| Suga | Mazā ausainā pūcīte (Otus scops) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Ziemotāju areāls
| |
 Mazā ausainā pūcīte Vikikrātuvē | |
Mazā ausainā pūcītes jeb mazā pūcīte (Otus scops) ir maza auguma pūču dzimtas (Strigidae) plēsīgo putnu suga, kurai ir 5 pasugas.[1] Ligzdo, sākot ar Eiropas dienvidiem un beidzot ar Sibīrijas rietumiem, arī Āfrikas ziemeļrietumos. Lielākā daļa populācijas ir gājputni, ziemo uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Populācijas Eiropas pašos dienvidos ir nometnieki. Tā ļoti reti klejo ziemeļu virzienā no sava ligzdošanas areāla.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu],_Kalloni,_Lesvos,_Greece,_19.04.2015_(16773748434)_croped.jpg)
Mazā ausainā pūcīte ligzdo Eiropas dienvidos, Kaukāzā, Rietumsibīrijas dienvidos, Vidusāzijā, Tuvajos Austrumos un Āfrikas ziemeļrietumos. Areāla ziemeļu mala Eiropā šķērso Franciju, Šveici, Austriju, Čehiju, Slovākiju, Baltkrieviju un, iespējams, sasniedz Maskavas apgabalu Krievijā. Samērā šaurs areāla austrumu atzars gar Sibīrijas dienvidmalu sniedzas līdz Baikālam, Altajam un Tjanšanam. Ziemo Āfrikā uz dienvidiem aiz Sahāras.[3]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā mazajai ausainajai pūcītei līdz šim bijis viens sens novērojums, 1920. gadā. Latvijai vistuvāk ligzdo pasuga Otus s. scops, kas izplatīta Eiropas areāla ziemeļu daļā, uz austrumiem līdz Volgai.[3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mazā ausainā pūcīte ir maza auguma pūču dzimtas putns ar kriptisku apspalvojumu, relatīvi gariem, šauriem spārniem, īsu asti un izteiksmīgiem ausu pušķiem, kas atgādina stāvus saslietas ausis.[4] Mātītes ir nedaudz smagākas nekā tēviņi. Ķermeņa garums ir 16—20 cm, spārnu plētums 53—64 cm, svars 60—135 g.[4][5]
Apspalvojums pelēkbrūns, atgādina veca koka mizu, mugura tumšāka nekā vēders. Sejas disks pelēkbrūns ar smalku, gandrīz nemanāmu maliņu. Acis dzeltenas, knābis pelēks. Ausu pušķi ne vienmēr ir redzami, tie var būt arī pieglausti pie galvas. Pūcīte izslejas, kad ir nobijusies, tad tā kļūst tieva, gara ar stāvus izslietiem ausu pušķiem.[4] Sastopama arī rudibrūna morfa, bet ļoti reti.[4]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mazā ausainā pūcīte mājo atklātā vai daļēji atklātā ainavā ar nelielu, skraju mežu, lauksaimniecības tīrumu tuvumā, klinšainā apvidū, parkos, ceļu aleju kokos, dārzos ar veciem augļu kokiem. Izvairās no bieza meža. Ziemo savannā ar skraji augošiem kokiem. Tā ir aktīva nakts laikā ar visaktīvākajām stundām uzreiz pēc saulrieta līdz pusnaktij.[4] Dienas laikā atpūšas uz kāda biezi lapota koka zara, parasti sēžot tuvu stumbram, guļ arī dobumos un klinšu alās, un citās līdzīgās vietās.[4] Lidojums spēcīgs, taisns. Ūjina abi dzimumi.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Barojas galvenokārt ar kukaiņiem, piemēram, ar sienāžiem, vabolēm, naktstauriņiem un cikādēm. Barojas arī ar zirnekļiem, kāpuriem un tārpiem, kā arī ar maziem mugurkaulniekiem, piemēram, maziem zīdītājiem, putniem, rāpuļiem un abiniekiem.[4] Mazās ausainās pūcītes naktī var bieži novērot mākslīgās gaismas tuvumā, jo tā piesaista naktstauriņus. Lielāku medījumu pūcīte parasti noskata, sēžot uz kāda zara. Kukaiņus tā ķer ar knābi, lielākus upurus ar nagiem.[4]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mazās ausainās pūcītes veido monogāmus pārus uz sezonu. Ligzdo koku dobumos, klinšu iedobēs un alās, putnu būros, arī zem uz kraujām augošu koku saknēm.[4] Atgriežoties ligzdošanas teritorijā, tēviņš ligzdošanai piemērotā vietā sauc mātīti. Kad tā ierodas, tad vispirms pārbauda dobumu, vai viņai tas patīk. Dējumā ir 2—6 baltas olas (parasti 3—4). Perēšana uzsākas pēc otrās olas izdēšanas. Inkubācijas periods ilgst 20—31 dienu. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Mātīte paliek ligzdā pie mazuļiem pirmās 18 dienas, bet tēviņš medī un apgādā ar barību visu ģimeni. Medījums tiek atdots mātītei, kura to, ja nepieciešams, sadala un pēc tam izbaro mazuļiem. Pēc tam mātīte palīdz tēviņam medīt un barot mazuļus.
Mazuļi izšķiļas akli, acis atveras 6—8 dienu vecumā. Sasniedzot 3—4 nedēļu vecumu, jaunie putni atstāj ligzdu. Tie uzturas uz zemes vai koku zaros. Apmēram 33 dienu vecumā tie sāk lidot. Vecāki turpina rūpēties par jaunajiem putniem vēl 4—5 nedēļas. Dzimumbriedumu tie sasniedz 10 mēnešu vecumā. Dzīves ilgums mazajai ausainajai pūcītei ir apmēram 12 gadi.[4]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mazajai ausainajai pūcītei ir 5 pasugas:[1]
- Otus scops scops — sastopama, sākot ar Franciju un Itāliju, līdz Kaukāzam;
- Otus scops cycladum — sastopama Grieķijas dienvidos, Krētā, Turcijā, Sīrijā un Jordānijā;
- Otus scops mallorcae — sastopama Pireneju pussalā, Baleāru salās un Ziemeļāfrikā;
- Otus scops pulchellus — sastopama no Kazahstānas līdz Himalaju dienvidiem, Sibīrijas dienvidos;
- Otus scops turanicus — sastopama Irākā un Pakistānas ziemeļrietumos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Owls, 2018
- ↑ «IUCN: Otus scops». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 7. jūnijā.
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Mazā ausainā pūcīte Otus scops». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 7. jūnijā.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 The Owl Pages: Common Scops Owl ~ Otus scops
- ↑ Alive: Eurasian Scops-owl (Otus scops)