Mazais ērglis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mazais ērglis
Clanga pomarina (Brehm, 1831)
Mazais ērglis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Apakšklase Neognati (Neognathae)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)
Apakšdzimta Ērgļu apakšdzimta (Aquilinae)
Ģints Vidējie ērgļi (Clanga)
Suga Mazais ērglis (Clanga pomarina)
Sinonīmi
  • Aquila pomarina
Izplatība
Schreiadler All Europa and Africa.PNG
  Ligzdošanas areāls
  Ziemošanas areāls
Mazais ērglis Vikikrātuvē

Mazais ērglis (Clanga pomarina) ir vidēja auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder vidējo ērgļu ģintij (Clanga).[1][2] Mazais ērglis ligzdo Eiropā un Āzijas rietumos, ziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora.[3] 1999. gadā mazais ērglis tika izvēlēts par Latvijas dabas simbolu — Gada putns 1999.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazais ērglis izplatīts Centrāleiropā un Austrumeiropā

Mazais ērglis izplatīts Centrāleiropā un Austrumeiropā — no Vācijas līdz Krievijai un no Igaunijas līdz Grieķijai. Sastopams arī Turcijā, Aizkaukāzā un Kaspijas jūras dienvidu malā. Ziemo plašā reģionā no Sudānas uz dienvidiem līdz Angolas austrumiem, Namībijas ziemeļaustrumiem, Botsvānas ziemeļiem un Dienvidāfrikas ziemeļaustrumiem.[5]

Tā ir viena no apdraudētākajām plēsīgo putnu sugām Eiropā, populāciju skaits kopš 20. gadsimta atsevišķās areāla daļās samazinās. Pasaulē ligzdo aptuveni 16 000 pāru. Turklāt 95% no visiem mazajiem ērgļiem ligzdo Eiropā.[3] Skaitliski nozīmīgākās populācijas zināmas Latvijā, Baltkrievijā, Rumānijā, Lietuvā, Polijā un Slovākijā. Galvenie šo putnu skaita samazināšanās iemesli ir ligzdošanas un barošanās biotopu pārveidošana un platību samazināšanās dēļ intensīvas mežsaimniecības (nesamērīga pieaugušo mežu izciršana, mežsaimnieciskā darbība ligzdošanas periodā) un intensīvas lauksaimniecības (vienlaidus laukaugu sējumi, kas nav piemēroti barības ieguvei), kā arī putnu šaušana migrācijas laikā.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazais ērglis Latvijā ir samērā parasts ligzdotājs.[5] Ligzdotāju skaits gadu no gada svārstās. Pēc jaunākajiem datiem ligzdo ap 3000—5000 mazo ērgļu pāru jeb 20% no pasaules populācijas.[5][3] Ligzdošanas vietu un barošanās biotopu aizsardzībai tiek veidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, tostarp mikroliegumi. Barošanās biotopu aizsardzību veicina arī bioloģiski vērtīgo zālāju statusa noteikšana pļavām, kā rezultātā pļavu apsaimniekošana ir ekonomiski izdevīga. Aizsardzību veicina arī kompensāciju izmaksāšana privāto mežu īpašniekiem par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem mazā ērgļa ligzdvietu saglabāšanas nolūkā.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidojumā var redzēt balto V veida zīmi uz astes pamatnes un starveida baltos laukumus uz spārniem

Mazais ērglis ir vidēja auguma plēsīgais putns ar samērā smalki veidotu galvu un knābi.[6] Vidēji tas ir mazāks par vidējo ērgli un stepes ērgli. Tēviņi ir nedaudz mazāki nekā mātītes. Mazā ērgļa ķermeņa garums ir 55—67 cm, spārnu plētums 146—168 cm, svars tēviņiem 1000—1400 g, mātītēm 1300—2200 g.[5][7] Galva un spārni ir gaiši brūni, kas kontrastē ar pārējā ķermeņa tumši brūno apspalvojumu. Izplestu spārnu visrpusē var redzēt baltu, starveida laukumu, kā arī uz muguras ir redzama balta, V veida zīme. Salīdzinot ar līdzīgo vidējo ērgli, pēdējam vai nu iztrūkst balto zīmju uz spārniem un muguras, vai tās ir mazāk košas. Arī aste mazajam ērglim, salīdzinot ar līdzīgajām sugām, proporcionāli ir garāka.[6] Pieaugušiem putniem ir dzeltenas acis. Jaunajiem putniem ir vājāk izteikts baltais laukums uz spārniem un muguras, to acis ir tumši brūnas.[6] Salīdzinoši vidējā ērgļa jaunajiem putniem vienīgajiem uz spārniem ir balti raibumi, kas ar laiku kļūst balāki.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazais ērglis pamatā uzturas vietās, kur mijas meži ar pļavām, laukiem un mežu laucēm, ļoti bieži to var novērot mitru biotopu tuvumā. Lai arī mežos mazais ērglis pamatā neuzturas, tomēr ligzdas tas būvē mežmalu kokos.[6] Tas ir gājputns, kurš rudens migrāciju uzsāk septembra pirmajā pusē. Migrācijas laikā vienā virzienā mazais ērglis nolido vidēji 11 000 km.[3] Āfrikā to var novērot savannā un sausos kalnos, līdz 2200 metriem virs jūras līmeņa.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazā ērgļa ligzda

Mazais ērglis medī pļavās un atmatās, retāk labības laukos un mežos. Pamatā medī lauka strupastes, vardes un kurmjus. Barošanās teritorijas var sasniegt apmēram 1400 ha lielumu, taču visbiežāk medī mazākā teritorijā: līdz 1 km attālumā no ligzdas jeb 400 ha lielā teritorijā.[3] Visbiežāk mazais ērglis medī, ar kājām pārstaigājot medību iecirkni, lai gan tas novērojams arī koku zaros vai uz kāda staba, uzmanīgi vērojam zemi.[6] Kokos tas parasti izvēlas zemākos zarus, nevis augšējos.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazie ērgļi veido monogāmus pārus, kas atgriežas vecajās ligzdošanas vietās. Gadā viens perējums.[6] Mazais ērglis ligzdo jauktu koku un lapu koku mežos, kuru vidējais vecums ir aptuveni 80 gadu. Galvenokārt tie ir bērzu, egļu, apšu un melnalkšņu meži. Ligzdošanas teritorijās ierodas aprīļa sākumā. Ligzda lēzena platforma, kas tiek būvēta augstu koku zaru žāklēs. Dējumā 1—2 baltas olas ar tumšiem raibumiem (visbiežāk tikai viens putnēns izdzīvo).[3][6] Mātīte perē, bet tēviņš aizsargā teritoriju un baro mātīti. Inkubācijas periods ilgst 36—41 dienu. Ļoti bieži vecākais un spēcīgākais no putnēniem uzbrūk jaunākajam.[6] Jaunajiem putniem apspalvojums izaug 8 nedēļu vecumā. Dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā. Mazais ērglis sasniedz 20—25 gadu vecumu.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]