Vidējais ērglis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vidējais ērglis
Clanga clanga (Pallas, 1811)
Vidējais ērglis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
ApakšklaseNeognati (Neognathae)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaVanagu dzimta (Accipitridae)
ApakšdzimtaĒrgļu apakšdzimta (Aquilinae)
ĢintsVidējie ērgļi (Clanga)
SugaVidējais ērglis (Clanga clanga)
Sinonīmi
  • Aquila clanga
Izplatība
Aquila clanga distribution map.png
  Ligzdošanas areāls
  Ziemošanas areāls
Vidējais ērglis Vikikrātuvē

Vidējais ērglis (Clanga clanga) ir vidēja auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder vidējo ērgļu ģintij (Clanga).[1][2] Tas mājo mežainos reģionos un ir izteikts gājputns. Ligzdo Eiropas ziemeļdaļas un Āzijas mērenajā joslā, ziemo Eiropas dienvidaustrumos, Āfrikas ziemeļaustrumos un Dienvidāzijā.[3] Latvijā vidējais ērglis ir samērā rets, bet regulārs ieceļotājs un ļoti rets ligzdotājs.[4] Vidējais ērglis ir apdraudēta suga un tās populācija nepārtraukti samazinās. Uzskata, ka pasaules populācija sastāda 5000—13 200 indivīdu, bet visticamāk, ka vidējo ērgļu kopējais skaits ir zem 10 000.[5]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējais ērglis Eiropā ir īpaši aizsargājama suga
Vidējā ērgļa apspalvojums ir tumši brūns un jaunajiem putniem raksturīgie baltie raibumi uz spārniem ar laiku izzūd

Vidējais ērglis sastopams Centrāleiropā, Austrumeiropā un tālāk uz austrumiem cauri Krievijas Eiropas daļai, sasniedzot Sibīrijas dienvidu reģionus (Usūriju) un Ķīnas ziemeļaustrumus. Ziemo dažviet Dienvideiropā, Āfrikas ziemeļos un austrumos (galvenokārt Etiopijā) un Tuvajos Austrumos. Iespējams, ziemošanas areāls sasniedz Kazahstānu, Vidējais ērglis ziemo arī Pakistānā un Indijas ziemeļdaļā, kā arī Ķīnas dienvidos un austrumos, Indoķīnā, Singapūrā, reizēm arī Taivānā vai Krievijas galējos dienvidaustrumos un Japānā.[4]

Vidējais ērglis ir uzskatāms par apdraudētāko no Eiropas ērgļu sugām.[6] Eiropas Savienības lielākās ligzdošanas populācijas ir Polijā, Igaunijā un Somijā, iespējami ligzdotāji varbūt arī Latvijā un Lietuvā. Eiropā tas lielākā skaitā sastopams arī Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Par lielāko draudu vidējam ērglim var uzskatīt tā rietumu daļas populācijas hibridizēšanos ar tuvu radniecīgo mazo ērgli. Tā kā hibrīdi ir vairoties spējīgi, reti sastopamie vidējie ērgļi izzūd starp lielāko mazo ērgļu populāciju.[6] Teritorijās, kur mazā ērgļa izplatība pārklājas ar vidējo ērgli, abas sugas ir ļoti grūti nosakāmas, tā kā ārēji izskatās ļoti līdzīgas. Vidējais ērglis apdzīvo galvenokārt palieņu mežus un bieži barojas virs ūdeņiem. Vairāk pārtiek no ūdensputniem un ūdens dzīvniekiem.[7]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējais ērglis ir vidēja auguma plēsīgais putns. Mātītes lielākas nekā tēviņi. Vidējā ērgļa ķermeņa garums ir 59—71 cm, spārnu izplētums 155—180 cm, tēviņa svars 1,5—1,9 kg, mātītes 1,8—2,5 kg.[4][8] Reizēm ļoti liela mātīte var sasniegt 3,2 kg.[9][10]

Vidējā ērgļa jaunajiem putniem vienīgajiem no visas vidējo ērgļu ģints uz spārniem ir balti raibumi, kas veido škērsjoslu pāri sāprniem. Putnam pieaugot, raibumi kļūst bālāki, līdz izzūd. Apspalvojums pieaugušajiem putniem uz galvas, ķermeņa un spārniem ir tumši brūns, lidspalvas spārnu virspusē nedaudz gaišākas.[11] Galva ir proporcionāli maza, salīdzinot ar citām ērgļu sugām. Acis tumši brūnas. Uz muguras pie astes pamatnes balta V veida zīme.

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējo ērgli ir ļoti grūti atšķirt gan no mazā ērgļa, gan no Indijas mazā ērgļa. Ar abām sugām vidējam ērglim pārklājas izplatības areāls. No visām trim sugām caurmērā vislielākais ir vidējais ērglis. Tā galvas un spārnu apspalvojums ir ļoti tumšs, kas parasti, bet ne vienmēr, kontrastē ar ķermeņa nedaudz gaišāko apspalvojumu. Abām mazo ērgļu sugām galva un spārni ir gaišāki par ķermeņa apspalvojumu. Acis vidējam ērglim ir nedaudz gaišākas nekā galvas apspalvojums, salīdzinoši Indijas mazajam ērglim tās ir tumšākas. Planējumā vidējā ērgļa spārnu lidspalvas ir noliektas uz leju.[11]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpus vairošanās sezonas, savās ziemošanas vietās vidējie ērgļi ir sabiedriskāki nekā vasarā ligzdošanas areālā. Ziemā var novērot nelielus barus, kuros ir līdz 10 dažāda vecuma īpatņi.[12] Šīs sugas migrācijas raksturs līdz šim nav detalizēti izpētīts. Rudens migrācija Āzijas ziemeļaustrumos sākas septembrī un oktobrī. Ligzdošanas vietās atgriežas aprīlī.[11]

Vidējais ērglis ligzdošanas teritorijās uzturas mitros, applūstošos mežos un mitrās pļavās, bet Eiropā šādas teritorijas tiek intensīvi meliorētas, tāpēc to skaits strauji samazinās, bet nosusinātajās platībās ienāk mazais ērglis.[11][13] Āfrikā ziemošanas teritorijās tas uzturas savannā akāciju mežos. Tos Irānā var novērot līdz 4000 metriem virs jūras līmeņa, bet parasti vidējais ērglis uzturas no jūras līmeņa līdz 1000 metriem.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Planējot vidējā ērgļa lidspalvu gali ir noliekti uz leju

Vidējais ērglis barojas ar vardēm, kas atsevišķos reģionos ir tā galvenā barība.[11] Tomēr vidējais ērglis medī arī nelielus zīdītājus, kas nav lielāki par trusi, ūdensputnus, ķirzakas, čūskas, zivis, kukaiņus, neatsakās no maitas un reizēm mēdz atņemt medījumu melnajai klijai vai citiem vidējiem ērgļiem.[5][11] Tie medī no lidojuma, no paaugstinātas vietas, piemēram, koku zara vai uz zemes.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējie ērgļi veido monogāmus pārus, gadā viens perējums. Vairošanās sezona ir no aprīļa līdz augustam, bet Pakistānā no novembra līdz martam.[5] Ligzda plaša, samērā augsta platforma, kas sakrauta no koku zariem. Reizēm vidējais ērglis izmanto melnā stārķa ligzdu.[5] Tā atrodas kāda augsta koka zaru žāklē, uz klints radzes vai pat uz zemes. No iekšpuses tās izklātas ar sausu zāli un dažādiem lakstaugiem. Ligzdas diametrs ir 70—110 cm, augstums līdz 1 metram. Dējumā ir 1—3 olas (parasti divas). Inkubācijas periods ilgst 42—44 dienas. Visbiežāk izdzīvo tikai viens putnēns, jo vecākais mēdz uzbrukt jaunākajam. Par putnēniem rūpējas abi vecāki. Jaunajiem putniem apspalvojums izaug 60—67 dienu vecumā, bet tie ir atkarīgi no saviem vecākiem vēl papildus 30 dienas.[5][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Phylogeny of eagles, Old World vultures, and other Accipitridae based on nuclear and mitochondrial DNA
  2. Accipitriformes genus tree
  3. IUCN: Clanga clanga
  4. 4,0 4,1 4,2 Ornitofaunistika: Vidējais ērglis Clanga clanga[novecojusi saite]
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Eagle directory: Greater Spotted Eagle - Aquila clanga
  6. 6,0 6,1 «Birdmap: Vidējais ērglis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 3. februārī.
  7. LOB, 2011. Lielo ligzdu noteicējs. ISBN 978-9984-9747-3-6
  8. Alive: Greater Spotted Eagle (Clanga clanga)
  9. Ferguson-Lees, James and Christie, David A. (2001) Raptors of the World. Houghton Mifflin Harcourt. ISBN 0-618-12762-3.
  10. Dunning, John B., Jr. (ed.) (1992) CRC Handbook of Avian Body Masses. CRC Press. ISBN 978-0-8493-4258-5.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 11,5 11,6 «ARKive: Greater spotted eagle (Aquila clanga)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. februārī. Skatīts: 2015. gada 3. februārī.
  12. Preliminary notes on some birds in Bhutan
  13. Putnu dullais Bergmanis

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]