Mstislavs Mstislavičs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mstislavs Mstislavičs
Мстислав Мстиславич Удатный
Мстислав Мстиславович (слева) и Данила Галицкий.jpg
Kņaza Mstislava Mstislaviča skulptūra piemineklī "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (pa kreisi)
Novgorodas kņazs
1209 — 1215
Priekštecis Svjatoslavs Vsevolodovičs
Pēctecis Jaroslavs Vsevolodovičs
1216 — 1217
Priekštecis Jaroslavs Vsevolodovičs
Pēctecis Svjatoslavs Mstislavičs
Galīcijas kņazs
1215 — 1215
Priekštecis Kālmāns
Pēctecis Kālmāns
1218 — 1227
Priekštecis Kālmāns
Pēctecis Andrāšs
Dzimis pirms 1176. gada
Miris 1228. gads
Torčeska, Kijevas Krievzeme
(Rokitnes rajons, Kijevas apgabals, Karogs: Ukraina Ukraina)
Apglabāts Kijeva, Karogs: Ukraina Ukraina
Dzīvesbiedre Marija
Bērni
  • Vasilijs
  • Rostislava
  • Jeļena
  • Anna
  • Izjaslavs
Dinastija Ruriku dinastija
Tēvs Mstislavs Rostislavičs (Drosmīgais)
Reliģija pareizticība

Mstislavs Mstislavičs "Veiksmīgais" (krievu: Мстислав Мстиславич Удатный, ukraiņu: Мстислав Удатний, dzimis pirms 1176. gada, miris 1228. gadā) bija Novgorodas kņazs (1210—1215, 1216-1218), vēlāk Galīcijas kņazs (1219, 1221-1226). Viņa vadītais krievu karaspēks 1210. un 1217. gadā atkārtoti iebruka Ugaunijas un Tālavas zemēs, lai ievāktu meslus un piespiestu ugauņus un letus atteikties no Romas katoļu ticības.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kņazs Mstislavs Mstislavičs bija Smoļenskas, vēlāk Novgorodas kņaza Mstislava Rostislaviča "Drosmīgā" dēls un Pleskavas kņaza Vladimira Mstislaviča vecākais brālis. Cēlies no Rurika dinastijas Smoļenskas kņazu atzara ("Rostislavičiem").

Jau kā jauneklis viņš piedalījās krievu kņazu karagājienos pret polovciešiem 1193. un 1203. gadā un apprecēja viņu hana Kotjana meitu, kuras vārds pēc kristīšanas bija Marija. 1209. gada notikumu aprakstā viņš minēts kā Toropecas kņazs. Cīnījās par varu ar Vladimiras kņazu Vsevolodu un viņa dēlu Novgorodas kņazu Svjatoslavu. 1210. gadā, tūlīt pēc ievēlēšanas par Novgorodas kņazu, viņš kopā ar savu jaunāko brāli Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču devās meslu ievākšanas karagājienā uz Ugauniju un ieņēma stipro Otepē pili. 1213. gadā lietuviešu kunigaitis Daugerūts mēģināja noslēgt ar Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču pret zobenbrāļiem vērstu savienību, tomēr atceļā no Pleskavas Daugerūts Tālavas teritorijā tika sagūstīts un Cēsīs izdarīja pašnāvību. 1215. gadā viņš padzina Kijevas lielkņazu Vsevolodu un iecēla par lielkņazu savu tēvoci Mstislavu Romanoviču. Tajā pašā gadā kņazs Mstistlavs Mstistlavičs noslēdza savienību no varas atstumto Galīcijas kņazu Danielu Romanoviču un 1215.-1216. gadā atņēma Galīciju ungāriem.

1215. gadā Vladimiras kņaza Vsevoloda dēls Jaroslavs viņu padzina no Novgorodas, tomēr jau nākamajā gadā viņš atguva šo amatu un paturēja to līdz 1218. gadam. 1216./1217. gada ziemā viņa vadītais krievu karaspēks atkal iebruka Ugaunijas un Tālavas zemēs, lai ievāktu meslus un piespiestu ugauņus un letus atteikties no Romas katoļu ticības. Kaujā Otepē krievi nespēja pilskalnu ieņemt, jo palīgā pils aizstāvjiem ieradās ap 3000 zobenbrāļu, līvu un letu karavīru.

Galīcijas kņazs Mstislavs Mstislavičs "Veiksmīgais" pēc sakāves kaujā pie Kalkas upes (1836. gada zīmējums)

1218. gadā Kijevas lielkņazs Mstislavs Romanovičs par Novgorodas kņazu iecēla savu dēlu Svjatoslavu Mstislaviču, bet Mstislavs Mstislavičs 1219. un 1221. gadā atkārtoti kļuva par Galīcijas kņazu.

1222. gadā pēc zaudējuma kaujā pret mongoļiem viņa sievastēvs polovciešu valdnieks Kotjans vērsās pēc palīdzības. Kņazs Mstislavs sapulcināja lielu karaspēku no sabiedrotajām kņazistēm tagadējās Ukrainas teritorijā. Viņi lika nogalināt mongoļu sūtņus, kas prasīja izdot bēguļojošos polovciešus, un devās karagājienā uz mongoļu iekarotajām stepēm. Mongoļu karaspēks sagrāva apvienoto Kijevas Krievzemes kņazu un polovciešu karaspēku, bet kņazs Mstislavs izglābās bēgot.[1]

1226. gadā bija spiests atstāt Galīciju un pārcelties uz dzīvi Torčeskā pie Kijevas, kur mira 1228. gadā.

Viņa meita Rostislava (Feodosija) apprecējās ar Vladimiras kņazu Jaroslavu Vsevolodoviču, viņas dēls bija Aleksandrs Ņevskis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronikas XXVI. nodaļa: "Tai pašā gadā [1222] tatāri bija pagānu polovciešu zemē, kurus daži sauc par partiešiem; tie neēd maizi, bet pārtiek no jēlas savu lopu gaļas. Un tatāri cīnījās ar viņiem, pieveica viņus un nāvēja visus ar zobena asmeni; citi aizbēga pie krieviem un lūdza tiem palīdzību. Un pa visu Krievzemi tika laista ziņa, ka jācīnās ar tatāriem, un kņazi no visas Krievzemes devās pret tatāriem, bet nespēja cīnīties ar viņiem un bēga viņu priekšā. Un krita Kijevas lielkņazs Mstislavs [Romanovičs] ar četrdesmit tūkstošiem vīru, kas bija ar viņu. Taču cits, Galičas kņazs Mstislavs [Mstislavičs], izglābās bēgot. No pārējiem kņaziem šajā kaujā krita ap piecdesmit. Un tatāri vajāja viņus sešas dienas un nogalināja vairāk nekā simttūkstoš vīru — īsto skaitu zina vienīgi Dievs -, un pārējie aizbēga. Un Smoļenskas kņazs, Polockas kņazs un daži citi Krievzemes kņazi norīkoja uz Rīgu savus sūtņus lūgt mieru. Un miers, kas bija noslēgts jau ilgi pirms tam, tika visā pilnībā atjaunots."

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]