Mstislavs Mstislavičs

**Mstislavs Mstislavičs**
*Мстислав Мстиславич Удатный*
Mstislavs Mstislavičs; Мстислав Мстиславич Удатный
	Kņaza Mstislava Mstislaviča skulptūra piemineklī "Tūkstošgadīgā Krievija" Novgorodā (pa kreisi)
Novgorodas kņazs
	1209 — 1215
Priekštecis	Svjatoslavs Vsevolodovičs
Pēctecis	Jaroslavs Vsevolodovičs
	1216 — 1217
Priekštecis	Jaroslavs Vsevolodovičs
Pēctecis	Svjatoslavs Mstislavičs
Galīcijas kņazs
	1215 — 1215
Priekštecis	Kālmāns
Pēctecis	Kālmāns
	1218 — 1227
Priekštecis	Kālmāns
Pēctecis	Andrāšs
Dzimis	pirms 1176. gada
Miris	1228. gads; Torčeska, Kijivas Krievzeme; (Rokitnes rajons, Kijivas apgabals, Ukraina)
Apglabāts	Kijiva, Ukraina
Dzīvesbiedre	Marija
Bērni	Vasilijs; Rostislava; Jeļena; Anna; Izjaslavs;
Dinastija	Ruriku dinastija
Tēvs	Mstislavs Rostislavičs (Drosmīgais)
Reliģija	pareizticība

Mstislavs Mstislavičs "Veiksmīgais" (krievu: Мстислав Мстиславич Удатный, ukraiņu: Мстислав Удатний, dzimis pirms 1176. gada, miris 1228. gadā) bija Novgorodas kņazs (1210—1215, 1216-1218), vēlāk Galīcijas kņazs (1219, 1221-1226). Viņa vadītais krievu karaspēks 1210. un 1217. gadā atkārtoti iebruka Ugaunijas un Tālavas zemēs, lai ievāktu meslus un piespiestu ugauņus un letus atteikties no Romas katoļu ticības.

Dzīvesgājums

Kņazs Mstislavs Mstislavičs bija Smoļenskas, vēlāk Novgorodas kņaza Mstislava Rostislaviča "Drosmīgā" dēls un Pleskavas kņaza Vladimira Mstislaviča vecākais brālis. Cēlies no Rurika dinastijas Smoļenskas kņazu atzara ("Rostislavičiem").

Jau kā jauneklis viņš piedalījās krievu kņazu karagājienos pret polovciešiem 1193. un 1203. gadā un apprecēja viņu hana Kotjana meitu, kuras vārds pēc kristīšanas bija Marija. 1209. gada notikumu aprakstā viņš minēts kā Toropecas kņazs. Cīnījās par varu ar Vladimiras kņazu Vsevolodu un viņa dēlu Novgorodas kņazu Svjatoslavu. 1210. gadā, tūlīt pēc ievēlēšanas par Novgorodas kņazu, viņš kopā ar savu jaunāko brāli Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču devās meslu ievākšanas karagājienā uz Ugauniju un ieņēma stipro Otepē pili. 1213. gadā lietuviešu kunigaitis Daugerūts mēģināja noslēgt ar Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču pret zobenbrāļiem vērstu savienību, tomēr atceļā no Pleskavas Daugerūts Tālavas teritorijā tika sagūstīts un Cēsīs izdarīja pašnāvību. 1215. gadā viņš padzina Kijivas lielkņazu Vsevolodu un iecēla par lielkņazu savu tēvoci Mstislavu Romanoviču. Tajā pašā gadā kņazs Mstistlavs Mstistlavičs noslēdza savienību no varas atstumto Galīcijas kņazu Danielu Romanoviču un 1215.-1216. gadā atņēma Galīciju ungāriem.

1215. gadā Vladimiras kņaza Vsevoloda dēls Jaroslavs viņu padzina no Novgorodas, tomēr jau nākamajā gadā viņš atguva šo amatu un paturēja to līdz 1218. gadam. 1216./1217. gada ziemā viņa vadītais krievu karaspēks atkal iebruka Ugaunijas un Tālavas zemēs, lai ievāktu meslus un piespiestu ugauņus un letus atteikties no Romas katoļu ticības. Kaujā Otepē krievi nespēja pilskalnu ieņemt, jo palīgā pils aizstāvjiem ieradās ap 3000 zobenbrāļu, līvu un letu karavīru.

1218. gadā Kijivas lielkņazs Mstislavs Romanovičs par Novgorodas kņazu iecēla savu dēlu Svjatoslavu Mstislaviču, bet Mstislavs Mstislavičs 1219. un 1221. gadā atkārtoti kļuva par Galīcijas kņazu.

1222. gadā pēc zaudējuma kaujā pret mongoļiem viņa sievastēvs polovciešu valdnieks Kotjans vērsās pēc palīdzības. Kņazs Mstislavs sapulcināja lielu karaspēku no sabiedrotajām kņazistēm tagadējās Ukrainas teritorijā. Viņi lika nogalināt mongoļu sūtņus, kas prasīja izdot bēguļojošos polovciešus, un devās karagājienā uz mongoļu iekarotajām stepēm. Mongoļu karaspēks sagrāva apvienoto Kijivas Krievzemes kņazu un polovciešu karaspēku, bet kņazs Mstislavs izglābās bēgot.^[1]

1226. gadā bija spiests atstāt Galīciju un pārcelties uz dzīvi Torčeskā pie Kijivas, kur mira 1228. gadā.

Viņa meita Rostislava (Feodosija) apprecējās ar Vladimiras kņazu Jaroslavu Vsevolodoviču, viņas dēls bija Aleksandrs Ņevskis.

Atsauces

↑ Indriķa hronikas XXVI. nodaļa: "Tai pašā gadā [1222] tatāri bija pagānu polovciešu zemē, kurus daži sauc par partiešiem; tie neēd maizi, bet pārtiek no jēlas savu lopu gaļas. Un tatāri cīnījās ar viņiem, pieveica viņus un nāvēja visus ar zobena asmeni; citi aizbēga pie krieviem un lūdza tiem palīdzību. Un pa visu Krievzemi tika laista ziņa, ka jācīnās ar tatāriem, un kņazi no visas Krievzemes devās pret tatāriem, bet nespēja cīnīties ar viņiem un bēga viņu priekšā. Un krita Kijivas lielkņazs Mstislavs [Romanovičs] ar četrdesmit tūkstošiem vīru, kas bija ar viņu. Taču cits, Galičas kņazs Mstislavs [Mstislavičs], izglābās bēgot. No pārējiem kņaziem šajā kaujā krita ap piecdesmit. Un tatāri vajāja viņus sešas dienas un nogalināja vairāk nekā simttūkstoš vīru — īsto skaitu zina vienīgi Dievs -, un pārējie aizbēga. Un Smoļenskas kņazs, Polockas kņazs un daži citi Krievzemes kņazi norīkoja uz Rīgu savus sūtņus lūgt mieru. Un miers, kas bija noslēgts jau ilgi pirms tam, tika visā pilnībā atjaunots."

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mstislavs Mstislavičs.

[1] Indriķa hronikas XXVI. nodaļa: "Tai pašā gadā [1222] tatāri bija pagānu polovciešu zemē, kurus daži sauc par partiešiem; tie neēd maizi, bet pārtiek no jēlas savu lopu gaļas. Un tatāri cīnījās ar viņiem, pieveica viņus un nāvēja visus ar zobena asmeni; citi aizbēga pie krieviem un lūdza tiem palīdzību. Un pa visu Krievzemi tika laista ziņa, ka jācīnās ar tatāriem, un kņazi no visas Krievzemes devās pret tatāriem, bet nespēja cīnīties ar viņiem un bēga viņu priekšā. Un krita Kijivas lielkņazs Mstislavs [Romanovičs] ar četrdesmit tūkstošiem vīru, kas bija ar viņu. Taču cits, Galičas kņazs Mstislavs [Mstislavičs], izglābās bēgot. No pārējiem kņaziem šajā kaujā krita ap piecdesmit. Un tatāri vajāja viņus sešas dienas un nogalināja vairāk nekā simttūkstoš vīru — īsto skaitu zina vienīgi Dievs -, un pārējie aizbēga. Un Smoļenskas kņazs, Polockas kņazs un daži citi Krievzemes kņazi norīkoja uz Rīgu savus sūtņus lūgt mieru. Un miers, kas bija noslēgts jau ilgi pirms tam, tika visā pilnībā atjaunots."

[1]