Mēmais kino Latvijā
Mēmais kino Latvijā ir viens no Latvijas kino vēstures periodiem (1920—1931),[1] kad tika uzņemtas mēmās filmas. Šajā laikā tika radītas īsmetrāžas komēdijas, dokumentālās, skatu un spēlfilmas.
Mēmā kino izrādīšana Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parīzē, Kapucīnu bulvārī Nr. 14, Grand Café brāļi Limjēri 1895. gada decembrī izrādīja savu 1 minūti garo komēdiju, kas kļuva par pirmo kino seansu pasaulē. Bet Rīgā pirmais kino demonstrējums notika pusgadu vēlāk Solomonska cirka ēkā. Vasaras siltajos vakaros, tumsai iestājoties, Vērmanes dārzā tika demonstrēts kino. Pirmo publisko kinoteātri "The Royal Vio" Rīgā uzcēla 1907. gadā, kur zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.[2]
Līdz ar pašmāju kino uzņemšanu uzsākās kino izrādīšanas bums. Pilsētās tika celti kinoteātri, bet laukos mēmās filmas skatījās uz balta palaga, kas tika nostiepts gar šķūņa sienu. Latvijā 1930. gadā bija 85 kinoteātri, no kuriem 31 atradās Rīgā,[2] 1936. gadā galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. 1925. gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju.[3] Bet 1930. gadā kinoteātrus apmeklēja apmēram 5,7 miljoni cilvēku. Skaitļi dažādos gados mainījās, bet vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs kino apmeklēja no trīs līdz četrām reizēm gadā, bet rīdzinieki līdz divpadsmit reizēm gadā.[4] Iestājoties, ekonomiskajai krīzei, šis skaits nedaudz samazinājās. Rīgā darbojās ne tikai stacionārie kinoteātri, bet arī pastāvēja daudzi ceļojošie kinoteātri, kuri savu darbību veica skolās, biedrību namos un citur.
1930. gadā tika rīkots streiks, jo Rīgas pilsētas valde bija nolēmusi paaugstināt kino nodokļus līdz pat 50 % no ienākumiem. Zīmīgs fakts, ka tieši šī iemesla dēļ drīz visi Rīgas kinoteātri bija slēgti.[5]
Pirmās mēmās filmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā Latvijā uzņemtā filma bija dokumentālā filma. To uzņēma latviešu operators Aleksandrs Stanke 1910. gadā. Tika nofilmēta Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšana Rīgas centrā. Kopš 1913. gada sāka filmēt arī mākslas filmas.[3] 1913. un 1914. gadā tika uzņemtas 3 makslas filmas par ebreju dzīvi — "Kur patiesība?", "Klausies, Izrael" un "Kurpnieks Leiba" — pirmā no tām Ventspilī, pārējās Rīgā.[6]
Eiropas filmproducentu aicinātas, vairākas talantīgas latviešu aktrises filmējās ārzemēs, visvairāk Vācijā. Aktrises pieņēma labskanīgus pseidonīmus un kļuva pazīstamas kā vācu aktrises. Lia Mara un Marija Leiko bija vienas no slavenākajām mēmā kino aktrisēm, kuras pazina gan Parīzē, gan Berlīnē. Latvija var lepoties ar pasaulslaveno operatoru Eduardu Tisē (Ķīsis), kas ir dzimis Liepājā, un režisoru Sergeju Eizenšteinu no Rīgas.[2] Abi gan strādājuši ir tikai Krievijā.
20. gadsimta 20. gados tika filmētas dažādas eksperimentālas filmas kinoimpresionisma garā. Toties 30. gados tika uzņemtas filmas pēc Eiropas parauga, kur uzmanības centrā bija aktiera radītā tēla rakstura un psiholoģijas kompleksa atklāsme.[2] Latvijas filmām piedēvē ziemeļnieku, agrīno zviedru kinofilmu un vācu ekspresionisma ietekmi.[2]
Latvijas valsts mēmais kino
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā Latvijas valsts filma bija režisora Viļa Segliņa "Es karā aiziedams", kas tapa 1920. gadā. Ar to sākās Nacionālās kinematogrāfijas izveide. Filma vēstīja ideju par Latvijas valstiskumu un raisīja skatītājos patriotiskas jūtas.[1]
Akciju sabiedrība "Latvju filma"
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]A. Cālīša dibinātās akciju sabiedrības Latvju filma operatori filmēja 1920. gada svarīgākos notikumus un tos apvienoja Latvju filmas hronikā. Kinohronikas filmēja vairāki uzņēmumi, bet ne par visiem ir saglabājušās liecības.[7] Ar akciju sabiedrību Latvju filma sadarbojās arī Rainis, kurš pozitīvi vērtēja kino un aicināja citus rakstniekus strādāt tieši šeit. Rainis rakstīja scenāriju, no kura ir saglabājies fragments, kurš pilnībā atbilst kinematogrāfijas prasībām un visiem mēmā kino principiem.[8] Tomēr filma pēc šī scenārija netika uzņemta, jo 1923. gadā Latvju filma bankrotēja.[9]
Kultūrfilmas un dokumentālās filmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Arī kultūrfilmu uzņemšana Latvijā sākās 1920. gadā (skatu filma Vidzemes Šveice; etnogrāfiskā filma Līgo svētki Latvijā). 1922. gadā tika uzņemtas dažādas skatu filmu sērijas jeb skolu filmas. Filmu saturā dominēja dažādība, jo tās tika uzņemtas par dažādām dzīves sfērām (latviešu dziesmusvētku vēsture — Kam drosme ir, latviešu kuģniecības un zvejniecības tradīcijas — Voldemārs Pūce Latvji, brauciet jūriņā!)
1931. gadā tika uzņemta etnogrāfiskā filma "Latviešu kāzas Nīcā" (11 minūtes). Filmā tika iestudētas nīcenieku kāzu tradīcijas 19. gadsimta vidū, tās mērķis bija saglabāt senās latviešu tradīcijas. Filmas uzņemšanā piedalījās apmēram 100 Nīcas pagasta iedzīvotāji, kurus filmēšanas laukumā izrīkoja Kristaps Linde. Filmas pirmizrāde notika 1931. gada 19. jūnijā Rīgā. Jau 1931. gada novembrī amerikāņu filmu sabiedrības „FOX” pārstāvji gatavojās uzņemt filmas ieskaņoto variantu, bet Pieminekļu valde šim pasākumam nenoorganizēja nīceniekus, baidoties, ka „FOX” filma izkonkurēs mēmo filmu. Šobrīd filmas fragmenti glabājas Valsts kinofotofono dokumentu arhīvā Rīgā.[10]
Dokumentālā filma Tā zeme ir mūsu (1930) tika uzņemta pēc Latgales Lauksaimniecības biedrību pasūtījuma, tā sevī ietvēra Latgales etnogrāfiskās ieražas un zemnieku dzīves ainas. Kritiķi uzskata, ka filma bija neizdevusies.[11]
Spēlfilmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Slavenākā mēmā Latvijas spēlfilma starpkaru periodā ir Aleksandra Rusteiķa ekspresionisma stilistikā veidotais "Lāčplēsis" (1930). Pēc filmas pirmizrādes prese uzsvēra, ka Lāčplēsis ir pierādījums faktam, ka arī Latvijā ir iespējams inscenēt liela mēroga kinofilmu.[12] To finansēja Kara ministrija, valsts un aizsargu organizācijas. Tajā darbojas gan reālas vēsturiskas personas, gan arī izdomāti tēli. Bet kritiķi par filmu izsakās, ka darbība ir parādīta visai haotiski, un nav pietiekami izstrādāta dramaturģija.[4]
K. Tumiloviča filma Mūsu zeme (1931) bija paredzēta kā nacionālo ideju propaganda un patriotisma kultivēšana, tāpēc to rādīja tikai slēgtās izrādēs un organizāciju sarīkojumos. Sižets sevī ietvēra antikomunistisku propagandu, kura ne visiem bija pieņemama, tāpēc filmu mēģināja papildināt ar romantikas kadriem.
Nedaudz vēlāk Alfreds Amtmanis—Briedītis sāka filmēt Blaumaņa Indrānus, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ to pārtrauca. Līdz šim ir saglabājušās desmit minūtes no šīs filmas.
Latvijā tika uzfilmētas arī pāris īsmetrāžas komēdijas, kā R. Vizuļa Piltenes prāģeri un Ustuptēvs priekos un bēdās.
1931. gadā Latvijā ienāca skaņu kino. Mēmajā kino tika uzņemtas vēl pāris mākslas īsfilmas, par kurām nav saglabājušās liecības. Pasaules ekonomiskā krīze ietekmēja kinematogrāfijas attīstību, jo finanšu trūkuma dēļ nevarēja uzņemt jaunas filmas, daudzviet tika slēgti kinoteātri.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Pērkone, I. (2008). Es varu tikai mīlēt. Rīga: Neputns. 17 lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Kultura.lv: Kino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 10. februārī. Skatīts: 2010. gada 25. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 Latviešu kino vēsture
- ↑ 4,0 4,1 Beika, A., Apine, R., Balevica, L. (2003). 20. gadsimta Latvijas vēsture.2.daļa. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 808 lpp.
- ↑ Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Andreja Upīša Valodas un Literatūras institūts. (1989). Padomju Latvijas kinomāksla. Rīga: Liesma. 12 lp
- ↑ Dzenītis G. "Kino vectētiņš" /Karogs. - 1978. - Nr.6/
- ↑ Beika, A., Apine, R., Balevica, L. (2003). 20. gadsimta Latvijas vēsture.2.daļa. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 807 lpp.
- ↑ Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Andreja Upīša Valodas un Literatūras institūts. (1989). Padomju Latvijas kinomāksla. Rīga: Liesma. 10 lpp.
- ↑ Kinoskatītāja rokasgrāmata. Latvijas Galvenā Enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1980
- ↑ Kinofilma "Latviešu kāzas Nīcā" (1931)[novecojusi saite]
- ↑ Pērkone, I. (2008). Kino Latvijā 1920- 1940. Rīga: Zinātne. 163 lpp.
- ↑ «Lāčplēsis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. novembrī. Skatīts: 2010. gada 25. novembrī.