Nacionāla valsts

Nacionāla valsts ir konstitucionāli tiesiska valsts, kas nozīmē, ka tai ir pašnoteikšanās tiesības suverēnā teritorijā un tajā tiek pausta tautas griba. Nacionālas valsts stāvoklis parasti tiek noteikts ar konstitūcijas palīdzību. Latvijas konstitūcija jeb Satversme pieņemta 1922. gadā. Ideāls modelis paredz, ka nacionālā valstī visiem tās pilsoņiem ir kopīga valoda, kultūra un vērtības.

Mūsdienu nacionālo valstu sistēma sāka veidoties pēc Vestfālenes miera (1648), kas apkopoja Trīsdesmitgadu kara un reformācijas rezultātus un starptautiskajos līgumos nostiprināja Eiropas jaunās pasaules kārtības starptautiski tiesiskās normas: valsts varas pārākumu, neatkarību un patstāvīgumu valsts teritorijā, neatkarību starptautiskajā komunikācijā, teritorijas integritātes un neaizskaramības nodrošināšanu. Nacionālo valstu veidošanos veicināja arī liberālās demokrātijas institūciju attīstība Eiropā un pieaugošā iedzīvotāju iesaistīšana dialogā ar varas iestādēm. Tiešā tuvība valsts varai, līdzdalības sajūta valsts pārvaldībā attīstīja pilsoņos vienotības sajūtu ar valsti, veicināja spēcīgāku nacionālās identitātes veidošanos, jo cilvēki sāka uztvert valsti kā savas politiskās līdzdalības rezultātu.

21. gadsimta sākumā nacionālo valstu sistēmā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Ir apšaubīta šāda politiska veidojuma nozīme. Pirmkārt, padziļinātais globalizācijas process veicina robežu izdzēšanu starp valstīm, globālās ekonomiskās un informācijas telpas veidošanos. Šādos apstākļos daudzi nozīmīgi nacionālo valstu pastāvēšanas pamati tiek būtiski nolīdzināti, ja ne vispār izzūd. Turklāt transnacionālās korporācijas iegūst ievērojamu ietekmi ne tikai ekonomikā, bet arī politikā, kas arī rada nepieciešamību pārskatīt atsevišķu nāciju idejas aktualitāti. Turklāt daudzu valstu iestāšanās dažāda veida nacionālajās savienībās zināmā mērā nozīmē arī atteikšanos no suverēnas nacionālas valsts ideoloģijas. Pat starptautiskie juridiskie akti zināmā mērā ierobežo valstu ārējo suverenitāti. Eiropā nacionālo valstu pastāvēšanu vēl vairāk sarežģī arī Eiropas Savienības pastāvēšana, kuras plašās administratīvā centra pilnvaras liecina, ka šajā apvienībā izpaužas pat dažas federatīvas iezīmes.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vestfālenes nacionālo valstu sistēma tiek kritizēta divos aspektos: Pirmkārt, nāciju tiesības uz pašnoteikšanos ir pretrunā ar valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes principiem. Otrkārt, nacionālajām valstīm tiek pārmesta nespēja nodrošināt efektīvu pārvaldību globalizācijas apstākļos.